Troņa cena. Māsu Greju liktenis. Ella Mārča Čeisa
Читать онлайн книгу.
i Diāna Smilga
Čeisas stāstījums aizrauj, un nav iespējams aizmirst viņas veidotos sulīgos, bagātīgos renesanses laikmeta sieviešu portretus, it īpaši labestīgo, bet pagātnes rēgu mocīto Mēriju Pirmo un ļauno, viltīgo Elizabeti.
Ella Mārča Čeisa prasmīgi attēlo māsu Greju centienus izdzīvot naidīgajā Tjūdoru galma vidē – pasaulē, kas ļoti talantīgi iezīmēta šajā saistošajā grāmatā.
Izmantojot savu poētisko vārda mākslu, Ella Mārča Čeisa atklāj aizraujošu stāstu par māsām Grejām. Šis ir brīnišķīgs romāns, kas piešķir Džeinai, Ketrīnai un Mērijai kaut ko tādu, kā viņām pietrūka dzīves laikā: balsi.
Šajā romānā Ella Mārča Čeisa radījusi emocionālu stāstu par patiesi neaizmirstajām māsām Grejām –dievbijīgo Džeinu, daiļo Ketu un punduri Mēriju. Beidzot Čeisa uzrakstījusi viņu stāstu, ievijot tajā aizraujošus vēsturiskus faktus.
Ella Mārča Čeisa spilgti ataino paranoju, kas valdīja Tjūdoru galmā. Lēdija Džeina Greja un viņas māsas izmanīgi laipo pa savu traģisko dzīvi, bet ir bezspēcīgas cīņā ar divām baiļu pārņemtām karalienēm. Aizraujošs un sirdi plosošs stāsts.
Cieņā par bīstamiem ceļojumiem uz jaunām pasaulēm.
Semjuels Benedikts Baučs dzimis 2009. gada 11. novembrī. Paldies, ka palīdzēji vecmāmiņai visgrūtākajos brīžos atcerēties par prieku! Es tevi gaidīju no pirmās dienas, kad uzzināju par tavu pieteikšanos, un nemūžam neaizmirsīšu brīdi, kad tu stingri satvēri manu pirkstu. Nespēju vien nociesties, kad varēsim atklāt, kādus piedzīvojumus dzīve sagādās mums abiem!
Manas mātes Šērlijas Ostromas piemiņai.
Cīnoties ar vēzi un Alcheimera slimību, viņa man par mīlestību, smiekliem un drosmi iemācīja krietni vairāk nekā pirms tam. Izķēpāta nagu laka, ķiķināšana pedikīra laikā, golfa nodarbības un iespēja savā ikrīta “Raienas pidžamā” būt par “modes noteicēju” raidījumu Today vadītājiem… Man tevis pietrūkst, Skvīkij! Esi laimīga, mamm. Esi atkal tu pati. Atceries visu, it īpaši to, cik bezgalīgi es tevi mīlu.
Sirsnīgas ardievas Rozai Tidejai, Sindijai Teilorei, Pakam Baučam un mazajam Emetam. Un es vēlos apskaut visus, kas bijuši spiesti atvadīties no saviem mīļajiem: Morīnu un Kelu, Kārlu un Emonu, Trūdiju, Stefaniju, Keitu, Kevinu, Bobu, Bārbu, Džimu, Dženiju, Sindiju, Bekiju, Maiklu, Betāniju un Geretu.
Prologs
Citi man stāsta, ka es deviņu gadu vecumā nestāvēju Tauera zālienā un neredzēju savu māsu mirstam. Viņi apgalvo, ka bērna iztēle sakropļojusi manu atmiņu – tāpat kā sātana roka manu mugurkaulu. Reizēm arī es pati šaubos. Es esmu prasmīga mele. Šī māka palīdzēja man izdzīvot toreiz, kad gāja bojā daudz krietnāki cilvēki. Manas Tjūdoru asinis ir baismīgs mantojums; to apliecinās manas vecmāmiņas brāļa karaļa Henrija sešas sievas. Varat apjautāties arī manam tēvam, mātei, abām vecākajām māsām Džeinai un Ketrīnai. Lai risinātu šādas sarunas, jums nāksies ķerties pie burvestībām… jo visi ir miruši un trūd zem kapelas akmens plāksnēm.
Tomēr, ja es nebiju Tauera tuvumā tajā drūmajā divpadsmitajā februārī tūkstoš piecsimt piecdesmit ceturtajā gadā, kad valdīja manas mātes māsīca Mērija, kāpēc es tik skaidri atceros katru baisā notikuma mirkli? Apsarmojušos Londonas cietokšņa mūrus, aiz kuriem trīs manu senču paaudzes gaidījušas savu kronēšanu; plašo pagalmu, kur iesoļoja mana vecākā māsa Džeina kādā tveicīgā pagājušā jūlija dienā, piespiesta kļūt par Anglijas karalieni pret savu gribu.
Kāpēc man plaušās vēl aizkavējies smārds, ko rada smaržām laistīti augumi, saspiedušies cieši kopā pie ozolkoka ešafota; samta, mežģīņu, kamzoļu un tērpu šķērslis, kas slienas man pāri un neļauj tikt pie māsas?
Pat tagad, kad aizritējuši divdesmit gadi, es jūtu nagus lūstam, kad cenšos izlauzties cauri pūlim. Mani vaigi svilst, berzējoties pret zelta diega izšuvumiem un dārgakmeņiem, kas rotā karalienes Mērijas galminieku apģērbu.
Bet pūlī neviens nepamana deviņus gadus vecu bērnu – pat ne nodevēja Safolkas hercoga meitu. Šajā savādajā klusumā es esmu tikpat nenozīmīga kā leitnanta trīskājainais suns. Pat tie, kas būs ieguvēji no manas māsas nāves, nav tik līksmi kā ierasts. Laukumā neskan pļāpas, nav ne miņas no asinskārās tīksmes, kas mēdz pārņemt ļaudis nāvessoda dienā – vai nu kādu pakarot krustcelēs, vai arī sadedzinot protestantus dzīvus Smitfīldas sārtos. Cilvēki sačukstēdamies pulcējas kopā un neskatās cits citam acīs. Katoļi pieskaras lūgšanu krellītēm, kas piesietas pie jostas, un jaunās reliģijas piekritēji satver zelta krustu pie kakla.
Es nedaudz pierimstu, lai atgūtu elpu šajā smacējošajā drūzmā, un dzirdu, kā kalsna zaļā ģērbusies augstmane klusi pačukst savam blakusstāvētājam: – Lēdijai Džeinai ir tikai sešpadsmit gadu. Tikpat, cik mūsu Enai.
– Un viņa ir tikpat nevainīga kā mūsu meita, un visiem tas zināms. Lēdija Džeina vienmēr bijusi tikai bandinieks citu rokās. Tomēr bandiniekus vajag upurēt. Karaliene Mērija darīs visu, lai pēc šiem ilgajiem gadiem beidzot iegūtu vīru un mantinieku. Viņa vairs nav jauna.
Tā bija patiesība. Pēdējā Mērijas dzimšanas dienā, kad viņai apritēja trīsdesmit septiņi, es viņai pasniedzu mūzikas lādīti. Viņa tik tikko uzmeta skatienu nieciņam, jo bija pārāk aizrāvusies, skatoties, kā viņas galma dāma ucina tuklu bērniņu. Karalienes sejā vīdēja ilgas. Pēc mīlestības. Es pat astoņu gadu vecumā izpratu šīs izmisuma pilnās alkas, jo tās mājoja arī manā sirdī.
Es atceros, ka vīrietis uzrāva plecus. – Spānijas karalis pieprasa lēdijas Džeinas galvu kā dāvanu kāzās. Runā, ka viņš neļaušot princim Filipam kāpt kuģī un doties pie līgavas, kamēr lēdija Džeina Greja nebūs mirusi. Augstdzimušas angļu jaunavas asiņainais līķis ir atbilstoša maksa, jo karalis nolaupīs Anglijas troni sava dēla vārdā.
Sieviete zaļajā apmetnī nodrebinās. – Interesanti, kā jūtas lēdija Džeina? Viņa ir nevainīga, bet mirs pēc savas radinieces pavēles.
Radiniece. Man vēl joprojām iesāpas vēders, dzirdot saltos nāves zvanus, kas ieslēpti šajā vārdā. Radiniece. Mana radiniece. Džeinas radiniece. Mērija Tjūdore, kurai balss bija dobja kā vīrietim un sejā dziļi ievilkušās skumju rievas. Karaļa Henrija vecākā meita, kuru tēvs nodēvēja par bastardu un lauza viņas gribu, līdz tā salūza. Mērija, kas reiz Ziemassvētkos Hansdonas namā aplika Džeinai ap kaklu pērļu un rubīnu virteni un uzdāvināja manai skaistajai māsai Ketai spanielu ar zīdainām ausīm. Mērija, kas palēnināja soli, pielāgojoties manai nevienmērīgajai gaitai, un satvēra manu roku, kad mana nepacietīgā māte jau gribēja mani pamest.
Kā iespējams, ka Mērija izdarīja to, ko visi viņai piedēvē? Parakstīja nāves spriedumu un nosūtīja Džeinu uz ešafotu?
Kad Keta raudot man to pateica Dorsetas nama guļamistabā, es iecirtu viņai pļauku.
Nē, radiniece Mērija nemūžam nepieļautu draudīgo sodu neatkarīgi no tā, ko pieprasītu Spānijas karalis. Viņa tikai izlikās piekrītam, lai iebiedētu Džeinas atbalstītājus un tie viņai pakļautos. Es biju pārliecināta, ka pēdējā mirklī atauļos karaliskais ziņnesis un pavicinās apžēlošanas pavēli bendem deguna priekšā. Visi atviegloti nopūtīsies, un radiniece ļaus Džeinai dzīvot mūsu ģimenes īpašumā Bredgeitholā, Lesteršīrā. Džeina tur lasīs savas iemīļotās grāmatas un mācīsies visas valodas, ko vien vēlēsies, un varbūt pat sapratīs, kā dzīvot kopā ar skaisto, izlutināto zēnu, ko viņai uzspieda mūsu vecāki. Galu galā Viņas Majestāte karaliene, mana labsirdīgā radiniece, bija solījusi man saudzēt Džeinu.
Kalsnā sieviete iegrūž elkoni man sejā, bet pat nepalūkojas lejup. – Artur, skaties! Nāk ieslodzītā.
Bungas rīb tikpat ritmiski kā mana šausmās pukstošā