Pateicības

      Visiem Natašas Kernas Literārās aģentūras darbiniekiem par viņu entuziasmu un izpratnes spēju…

      Ikvienam izdevniecībā “Grand Central Publishing” – par viņu gudrajiem komentāriem un lielisko grāmatas vāku…

      Visiem maniem eksperimentālajiem lasītājiem, it īpaši Elenai Hārtmenai – par to, ka viņai vienmēr bija taisnība…

      Maniem draugiem un ģimenes locekļiem, kuri kaut kā pacieta mani un visus manus nodošanas termiņus…

      Un visbeidzot maniem lasītājiem, kuri mani tik ļoti atbalstījuši un bijuši tik mīļi…

      Paldies jums visiem! Es nemūžam nebūtu to paveikusi viena pati.

      Pirmā nodaļa

      MANA VISUMĪĻĀ NINA!

      TU NEPAZĪSTI ŠO ROKRAKSTU, JO VĒSTULI MANĀ VIETĀ RAKSTA BRĪNUMJAUKA ARMIJAS MEDMĀSA SALLIJA. NEDOMĀJU, KA ES IZĶEPUROŠOS, MĀŠEL. TAS NEKAS. PIE VELNA, JA ES NEIZKULŠOS, TAD BŪŠU NOMIRIS, IZCĪNĪDAMS TAISNĪGU CĪŅU, UN SASODĪTI LEPOJOS AR TO. TĀPĒC NEKĀDAS ASARU LIEŠANAS UN SKUMŠANAS. EES VARĒJU IET BOJĀ MILJONS MUĻĶĪGĀKAJOS VEIDOS, KAD BIJU BĒRNS. MAN VISMAZ IZDEVĀS NONĀKT ŠEIT, LAI DARĪTU KAUT KO NOZĪMĪGU.

      BET, NINUCI, TU TAČU ZINI, KA ES IZMANTOŠU VISAS TĀS BLĒŅAS PAR MIRŠANU JAUNAM.

      TEV MANĀ LABĀ IR JĀIZDARA DIVAS LIETAS.

      PIRMĀ – TEV JĀDZĪVO TĀLĀK. ATRODI LABU PUISI. NODIBINI ĢIMENI. UN NOSAUC MANĀ VĀRDĀ SAVU PIRMO DĒLU. APSOLI MAN TO. LAI VIŅŠ IR MAZAIS VALTS, PAR SPĪTI TAM, CIK ĻOTI TU IENĪSTI ŠO VĀRDU. (HA! REDZI NU, MAN VĒL AIZVIEN PATĪK IZRĪKOT, KAUT ARĪ ESMU JAU AIZGĀJIS.) ES VĒLOS, LAI MAZAIS VALTERS UZAUG GALTONĀ, LAI VIŅŠ SAKUR SKOLOTĀJIEM TĀDU PAŠU PIRTI, KĀ TO MĒDZU DARĪT ES. VAI ATCERIES, KAD NOMIRA MAMMA UN TĒTIS, MĒS VIENS OTRAM APSOLĪJĀM, KA DZĪVOSIM TĀLĀK UN NEĻAUSIM NEKAM MŪS APTURĒT. NEAPSTĀJIES TAGAD, MĀŠEL.

      OTRĀ – ES GRIBU KAUT KO IZDARĪT KĀDA SAVA DRAUGA LABĀ. VIŅU SAUC MIKS RIVERSS. PAKLAU, ES GRIBU VIŅAM ATDOT SAVU MĀJU GALTONĀ, KAD VIŅŠ TIKS PROJĀM NO ŠEJIENES. ES ZINU, KA VIŅŠ TEIKS, LAI ES EJU UZ *#$%, BET NINUCI, VAI TU VARI PARŪPĒTIES, LAI VIŅŠ DABŪ MĀJU?

      PALDIES, MĀŠEL. TIKSIMIES VIŅĀ PUSĒ. MAN JAU TAGAD TEVIS PIETRŪKST.

      Otrā nodaļa

      Nina Stouksa atradās savā dārzā un pārlūkoja tomātu režģus, meklēdama vislielāko un skaistāko tomātu, kad koši sarkana mašīna rēkdama uzbrauca līdz pusei augšup pa viņas pievedceļu un apstājās. Viņa uzmeta tai nevērīgu skatienu, tad pievērsās atkal saviem dārzeņiem. Šodien Galtonas Universitātē ir absolventu salidojums, šī elitārā augstskola ietekmē visu mazās Ņujorkas štata pilsētiņas Galtonas dzīvi. Šī bija jau trešā mašīna, ko Nina šorīt pamanīja izmantojam viņas pievedceļu, lai apgrieztos. Brīžiem tas šķiet apgrūtinoši, ja tev pieder pirmā piebrauktuve pirmajā ceļā, uz kura stāv nepārprotama zīme, ka tas ved ārā no pilsētas.

      Nina devās atpakaļ pie tomātiem un sāka raut ārā matainās sīkgalvītes stiebriņus, kas bija iespraukušies režģos. Nina jutās nelāgi, ka pēdējā laikā nav rūpējusies par savu dārzu tik cītīgi, kā to parasti būtu darījusi, taču viņa bija iegrimusi pavārgrāmatas “Dārzeņu dēka” ilustrēšanas procesā. Tā aizņēma visu viņas uzmanību. Ja Nina trāpīs desmitniekā, cerams, iekļūs arī grāmatas “Gaļas gambīts” sagatavotāju komandā. Pēc tam, ja paveiksies, tad tiks arī pie “Zupas zalves” noformēšanas. Tāpēc bija ļoti svarīgi atrast ideālu, apaļīgu tomātu, ko novietot līdzās zaļajām pupiņām itāliešu veģetārā sautējuma ilustrācijai. Nina devās uz priekšu gar stādu rindu, vērīgi ielūkodamās zem lapām.

      Kad Nina otrreiz pameta skatienu, mašīna vēl aizvien bija turpat, tā stāvēja ar neizslēgtu motoru pa vidu garajai piebrauktuvei, kas vijās augšup pa viņas kalnu. Nina pieliecās nedaudz zemāk. Norādījumu sniegšana nebija viņas stiprā puse, jo ielu nosaukumi nekādi neturējās prātā. Viņa varēja tikai pateikt: “Pie misis Greidones brīnumainajām, rudzpuķu zilajām hiacintēm nogriezieties pa labi,” par ko noteikti izpelnītos neizpratnes pilnu skatienu no personas, kas brauc ar tik uzkrītošu mašīnu.

      Nina aplūkoja pēdējo tomātu stādu, kad šoferis nospieda gāzes pedāli. Mašīna palēcās uz priekšu, tad spēcīgi nobremzēja, saceldama gaisā putekļu mākoni tikai pēdas attālumā no viņas tulpēm.

      Motors veica pāris ellišķīgi skaļu apgriezienu, tad apklusa.

      Nina satraukumā bija atkal ienirusi starp stādiem, bet tagad viņa uzdrošinājās pabāzt galvu virs augāja.

      Mašīnas priekšējās durvis atvērās.

      No priekšējā sēdekļa izlocījās vīrietis, nozibēja viņa lielās aviatora saulesbrilles, acumirklī apžilbinot Ninu. Viņas redze atjaunojās tieši laikā, lai ieraudzītu, kā vīrietis izstaipa rokas virs galvas, it kā tikko būtu pamodies no patiesi lieliska sapņa.

      Nina uzlika plaukstu uz tuvākā tomātu režģa, lai stingri pieturētos. Cik labi, ka viņa iespraudusi mietus un uzlikusi stādiem režģus papildu atbalstam. Te ir runa par lielāko un skaistāko tomātu.

      Aša kustība un vīrietis ar vienu roku jau bija norāvis T kreklu pāri galvai. Nina zemu noliecās, cenzdamās norīt siekalas, un novilka zemu uz acīm savas saules aizsargcepures malu, lai apslēptu pietvīkumu un savu muļķīgo smaidu.

      Vislieliskākais vīrietis, kādu es jebkad esmu redzējusi, izģērbjas uz mana piebraucamā ceļa. Ak Kungs, es mīlu šo pilsētu.

      Nina dziļi ievilka elpu, komposta smārds lika viņai nolaisties uz zemes. Es esmu nopietna māksliniece, cienījama jogas skolotāja, kā arī sporādiska, aizmāršīga, tomēr sirsnīga dārzniece. Esmu bārene, optimiste, mīlu klusumu un mieru. Tomēr es nekādā ziņā neesmu no tām sievietēm, kuras ģībst, ieraugot izskatīgu vīrieti, kaut arī viņš gluži kā pats Dievs uzrodas manā piebraucamajā ceļā un šķiet apņēmības pilns izģērbties.

      Tomēr Nina nespēj atraut acis no vīrieša iedegušā, lieliskā ķermeņa. Viņa pat neaptvēra, kurā mirklī uz viņas lūpām parādījās grēcīgs smaids. Uzmanies ar lietām, kuras izskatās pārāk labi, lai būtu patiesība.

      Vīrietis pagriezās, lai noliektos un pa šofera logu iebāztu mašīnā roku, un Nina vēlreiz mēģināja apvaldīt savu reakciju. Tik dumji viņa laikam izturējās tālab, ka pārāk maz bija gulējusi un pārāk daudz strādājusi.

      Un tad viss mainījās.

      Viņa to ieraudzīja.

      Vīrieša tetovējumu.

      Viss apkārt pazuda tā, it kā viņai būtu uzliktas klapes uz acīm. Pazuda tomāti, tikko jūtamā mašīnas izplūdes smaka, resnā sarkanrīklīte, kas, sēdēdama kļavā, vēroja Ninu ar ievingrinātu aci. Viņas pēkšņā reiboņa spožajā baltumā pilnīgi skaidrs bija tikai tetovējums uz vīrieša pleca: lejupvērsts garš medību duncis, ap kuru plūstoši apvijusies balta lente. No šāda attāluma viņa nespēja izlasīt vārdus, kas rakstīti uz lentes, taču viņa tos zināja no galvas. Galu galā tie bija iegravēti arī uz viņas brāļa rokas.

      Pienākums. Gods. Valsts.

      Ninas ķermenis bailēs sastinga.

      Viņš varēja būt jebkurš no brāļa apakšvienības.

      Tas var nebūt Miks Riverss. Protams, Nina bija lūkojusies šī zeļļa fotogrāfijā divus garus gadus, prātodama par viņu un viņa attiecībām ar Valtu. Bet no attāluma visas militārpersonas izskatās vienādi. Īsi apgriezti mati, stūrains žoklis, platas krūtis, kas sašaurinoties pāriet slaidā viduklī. Tas var būt jebkurš karavīrs Džo Šmo, kas sagadīšanās pēc braucis cauri pilsētai un atcerējies, ka šī ir Valta dzimtā vieta. Pirms pieciem mēnešiem tā tiešām notika. Ninu uzmeklēja kāds kareivis, vārdā Bills, lai nogādātu viņai dažas piemiņas lietiņas, ko bija saglabājis.

      Lai vai kā, ja šis vīrietis tiešām ir Miks