PATEICĪBAS

      Esmu pateicību parādā šiem cilvēkiem par sniegto palīdzību un atbalstu:

      – savam vīram Nīlam, kurš piecieta manu apsēstību, vadīja saimniecību un pirmais rediģēja manuskriptu;

      – savai priekšniecei Lizai, kura neiebilda, kad es veltīju visu pagājušo gadu šim neprātam;

      – CCL. Nekad nestāstīšu, kāpēc, bet pateicos;

      – paldies draudzenēm par neizsīkstošo atbalstu;

      – SR, vēlreiz pateicos par noderīgajiem padomiem un to, ka uzdrīkstējies būt pirmais;

      – Sjū Malonei – paldies, ka palīdzēji;

      – Amandai un visiem no TWCS. Paldies, ka uztvērāt piespēli.

      1. NODAĻA

      Es saniknota raucu pieri, aplūkodama sevi spogulī. Mani sasodītie mati nepavisam negrib uzvesties, kā pienākas, un es dusmojos uz Ketrīnu Kevanu, kurai nav trūcis nekaunības saslimt un pakļaut mani šīm mokām. Man vajadzētu mācīties eksāmeniem, kuri notiks jau nākamajā nedēļā, bet esmu spiesta tērēt dārgo laiku matu pakļaušanai. Nedrīkstu gulēt ar slapjiem matiem. Nedrīkstu gulēt ar slapjiem matiem. Vairākas reizes atkārtojusi šo mantru, es vēlreiz mēģinu savaldīt savas krēpes. Es izmisumā paceļu acis pret griestiem, uzmetu vēl pēdējo skatienu spogulī bālajai meitenei ar brūniem matiem un zilām acīm, kas ir pārāk lielas manai sejai, un padodos. Vienīgā iespēja ir sasiet nepakļāvīgos matus zirgastē un cerēt, ka izskatos vismaz ciešami.

      Keita ir mana dzīvokļa biedrene, un izvēlējusies tieši šo dienu, lai kļūtu par gripas upuri. Šī iemesla pēc viņa nevarēs doties uz sarunāto tikšanos ar kādu ļoti ietekmīgu biznesa haizivi, par kuru es nekad nebiju dzirdējusi, bet kurš piekritis sniegt interviju universitātes avīzei. Tāpēc man ir piešķirts gods kļūt par brīvprātīgo. Man jāmācās pēdējiem eksāmeniem un jāuzraksta eseja, un pēcpusdienā man vajadzētu veikt arī savus darba pienākumus, tomēr šo dienu es pavadīšu, mērojot simt sešdesmit piecas jūdzes tālu ceļu līdz Sietlas centram un tiekoties ar noslēpumaino vīrieti, kuram pieder kompānija Grey Enterprises Holdings, Inc. Viņš ir neparasti talantīgs uzņēmējs un daudz ziedojis mūsu universitātei, tāpēc viņa laiks ir nenovērtējami dārgs, daudz vērtīgāks nekā manējais, tomēr viņš bijis ar mieru sniegt interviju Keitai. Viņa apgalvo, ka tas esot lielisks sasniegums. Toties es šobrīd nožēloju, ka mana draudzene ir tik dedzīga žurnāliste.

      Keita ir saritinājusies uz dīvāna dzīvojamā istabā.

      – Ana, man tiešām ļoti žēl. Pagāja deviņi mēneši, līdz man izdevās sarunāt šo tikšanos. Būs nepieciešami vēl seši, lai to pārceltu, un tobrīd mēs abas jau būsim beigušas augstskolu. Es esmu redaktore un nevaru vienkārši atmest visam ar roku. Lūdzu! – Keita čerkstošā balsī apelē pie manas sirdsapziņas. Kā viņai tas izdodas? Pat slima būdama, viņa izskatās trausla un pievilcīga. Gaiši rudie mati ir gludi un kārtīgi, zaļās acis spoži mirdz, kaut gan šobrīd tās ir apsārtušas un mitras. Es cenšos aizgaiņāt piepešo līdzjūtības uzplūdu.

      – Protams, es aiziešu tavā vietā, Keita. Tev jāiet gulēt. Varbūt vēlies kādu NYQuil vai tailenola tableti?

      – Jā, vienu NYQuil, lūdzu. Te ir sarakstīti jautājumi, un paņem līdzi arī manu diktofonu. Tikai jānospiež ieraksta poga, lūk, šeit. Es pēc tam visu atšifrēšu.

      – Man nekas par viņu nav zināms, – es nomurminu, veltīgi mēģinādama apspiest arvien pieaugošo paniku.

      – Pietiks ar jautājumiem, lai tev viss izdotos. Nekavējies, brauciens būs ilgs. Negribu, lai tu nokavētu tikšanos.

      – Labi, labi, es jau eju. Atgriezies gultā. Es tev uzvārīju zupu, ko vēlāk vari uzsildīt. – Gatavodamās iet prom, es silti uzlūkoju draudzeni. Viņa ir vienīgā visā pasaulē, kuras dēļ es būtu ar mieru šādi rīkoties.

      – Jā, protams. Labu veiksmi! Un paldies, Ana. Tu vienmēr mani glāb.

      Paņēmusi mugursomu, es sāji uzsmaidu Keitai un dodos uz mašīnu. Nespēju noticēt, ka esmu ļāvusi draudzenei mani pierunāt uz kaut ko tādu. Tomēr jāatzīst, ka Keita spēj mani pamudināt uz jebko. Reiz viņa būs lieliska žurnāliste. Viņa ir daiļrunīga, skaista, stipra, prot pārliecināt un argumentēt savu viedokli, turklāt ir mana tuvākā draudzene.

      Kad izbraucu no Vašingtonas Vankūveras štatā un tuvojos Piektajai šosejai, ceļi ir patukši. Ir agrs, un man jābūt Sietlā tikai divos. Keita man aizdevusi savu jaudīgo Mercedes CLK, un tas ir labi, jo es neesmu pārliecināta, vai mana vecā Volkswagen vabolīte Vanda nogādātu mani mērķī laicīgi. Ar mersedesu braukt ir jautri, un jūdzes gluži vai pazib garām, kad spiežu gāzes pedāli līdz grīdai.

      Es dodos uz Greja kunga starptautiskās kompānijas galveno biroju. Tas izvietots milzīgā, divdesmit stāvu augstā ēkā, veidotā no izliektiem stikla paneļiem un tērauda, un virs lielajām stikla parādes durvīm neuzkrītoši tērauda burti veido uzrakstu Greja nams. Es to sasniedzu bez piecpadsmit minūtēm divos un, priecādamās par to, ka neesmu nokavējusi, ieeju plašajā – un, patiesību sakot, arī biedējošajā – stikla tērauda un balta smilšakmens vestibilā.

      Aiz masīva smilšakmens galda sēž ļoti pievilcīga, labi kopta, jauna blondīne un jauki uzsmaida man. Viņai mugurā ir ogļmelna žakete un balts krekls. Es nekad vēl neesmu redzējusi tik elegantas drēbes. Viņa ir nevainojama.

      – Man ir sarunāta tikšanās ar Greja kungu. Anastasija Stīla Ketrīnas Kevanas vārdā.

      – Atvainojiet mani uz mirkli, Stīlas jaunkundze. – Sieviete sarauc uzacis, redzot, ka es samulsusi palieku stāvam pie galda. Šobrīd es nožēloju, ka neaizņēmos kādu no Keitas konservatīvajiem kostīmiem. Esmu papūlējusies un uzvilkusi savus vienīgos svārkus, uzāvusi brūnus zābakus, kas sniedzas līdz ceļgalam, un komplektu papildinājusi ar zilu džemperi, ko nosedz tumši zila žakete. Manā uztverē tas ir elegants apģērbs. Izlikdamās, ka jaunā sieviete mani nebiedē, es tēloti nevērīgi atglaužu izbēgušu matu šķipsnu aiz auss.

      – Greja kungs tiešām gaida Kevanas jaunkundzi. Lūdzu, parakstieties šeit, Stīlas jaunkundze. Jums nepieciešams pēdējais lifts pa labi, divdesmitais stāvs. – Viņa man laipni uzsmaida, klusībā noteikti uzjautrinādamās.

      Kad esmu parakstījusies, sieviete man pasniedz caurlaidi, uz kuras ļoti izceltiem burtiem rakstīts “Viesis”. Man neizdodas apvaldīt smīnu. Vai tiešām nav acīmredzams, ka es šeit tikai viesojos? Es itin nemaz te neiederos. Tāpat kā vienmēr. Es nedzirdami nopūšos un, pateikusies blondīnei, dodos uz liftu pusi, paiedama garām diviem apsargiem, kas savos labi piegrieztajos, melnajos uzvalkos izskatās daudz elegantāki nekā es.

      Lifts zibenīgi uzrauj mani līdz divdesmitajam stāvam. Durvis atveras, un aiz tām parādās vēl viens plašs vestibils, ļoti līdzīgs iepriekšējam. Es atkal redzu smilšakmens galdu un jaunu, blondu sievieti, kas pieceļas, lai mani sveicinātu.

      – Lūdzu, Stīlas jaunkundze, mirkli pagaidiet šeit! – Viņa norāda uz baltu ādas krēslu rindu. Aiz tiem plešas liela sapulču zāle ar milzīgu, tumšu koka galdu un vismaz divdesmit pieskaņotiem krēsliem tam apkārt. No grīdas līdz pat griestiem stiepjas logs, aiz kura redzamas debesis virs Sietlas. Skats ir apbrīnojams, un es brīdi gremdējos tajā, aizmirsdama visu citu.

      Beidzot atguvusies, es apsēžos, izņemu no somas jautājumu sarakstu un to pārlasu, klusībā sodīdamās, ka Keita nav vismaz īsumā man pastāstījusi šī cilvēka biogrāfiju. Es neko nezinu par vīrieti, kurš man jāintervē. Viņš varētu būt gan deviņdesmit, gan trīsdesmit gadus vecs. Neziņa ir biedējoša, un es atkal sāku satraukties. Man nekad nav patikušas šādas sarunas divatā; es dodu priekšroku diskusijām grupā, jo varu neuzkrītoši paslēpties istabas tālākajā galā. Visērtāk es jūtos vienatnē, lasot kādu klasisku angļu romānu un ieritinoties universitātes bibliotēkas sēdeklī. Ne jau milzīgā stikla un akmens zālē, kur man nervozi jāgrozās uz krēsla.

      Pieķērusi sevi pie šādām domām, es aizkaitināta nopūšos, nolēmusi saņemties. Spriežot pēc bezdvēseliskā,