Kolekcionārs. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
bezpajumtnieks tiks pie kašmira zeķēm. – To sacīdams, Eštons izrāva laukā atvilktni un visu tās saturu iekratīja kastē.
Pēc divām stundām viņam bija četrdesmit divi uzvalki, trīs ādas žaketes, divdesmit astoņi pāri kurpju, neskaitāms daudzums kreklu un kaklasaišu, kaste ar dizainera sporta tērpu, slēpošanas kostīms, apģērbs golfa spēlēšanai, Rolex un Cartier pulksteņi, kopā trīs, ieskaitot to, kas bijis Oliveram uz rokas.
– Un es vēl atļāvos aizrādīt, kam tev tik daudzas kastes. – Lūks nopētīja kaudzi uz grīdas. – Tev jāatnes vismaz vēl divas.
– Pārējais var gaidīt, bet… pie velna! To, ko prasīja viņa māte, esmu savācis.
– Skaidrs. Tomēr tagad mums vajadzēs vairākus taksometrus. – Pieri saraucis, Lūks vēlreiz paskatījās uz kastēm. – Vai arī mazo autobusiņu.
– Jā. Es pasūtīšu, lai to visu aizved uz manu māju. – Eštons izņēma telefonu, lai piezvanītu firmai. – Pēc tam mēs iedzersim alu.
– Sarunāts.
* * *
Eštonam izdevās nedaudz atvairīt skumjas, kad viņš bija ticis prom no nelaimes vietas. Ļaužu pārpildītā trokšņainā bārā viņš atbrīvojās no nomāktības sajūtas. Tumšais koks, alus rūgtais aromāts, glāžu šķinda un cilvēku balsis atstāja savu iespaidu.
Tas bija tieši tas, kas palīdzēja izgaisināt atmiņas par tukšā dzīvokļa briesmīgo klusumu.
Viņš pacēla glāzi ar alu un bāra apgaismojumā nopētīja dzintara nokrāsas.
– Kurš gan dzer kaut kādu brūvējumu ar nosaukumu “Besijas mežacūka”?
– Rādās, ka tu.
– Tikai tāpēc, ka vēlos to pamēģināt. – Viņš ieņēma malku. – Nav slikts. Tev derētu pasniegt alu savā kafejnīcā.
– Man ir maiznīca, Eš.
– Nu un tad?
Iesmejoties Lūks iemalkoja alu ar nosaukumu “Apiņu lēciens”.
– Es savu maiznīcu varētu pārdēvēt par “Bulciņu brūzi”. – Tev nekad nebūtu neviena tukša galdiņa. Paldies, ka šodien man palīdzēji. Es novērtēju to, ka izrāvies no kēksiņu glazūru taisīšanas.
– Reizēm vajag brīvu dienu bez stāvēšanas pie plīts. Es gatavojos atvērt otru maiznīcu.
– Tai varētu dot nosaukumu “Rīma”.
– Pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā apgrozījums ir krietni audzis, tāpēc meklēju labu vietu, galvenokārt Soho.
– Ja tev nepieciešams ieguldījums…
– Tagad ne. Protams, bez tava atbalsta pirmajā reizē es pat nedomātu par paplašināšanos un necerētu uz to. Tāpēc, ja atklāšu otru maiznīcu un noraušos melnās miesās, vainīgs būsi tu.
– Ja nostrādāsies līdz kapam, bēru mielastā pasniegšu ķiršu pīrāgu. – Pateiktais Eštonam atgādināja Oliveru, un viņš iedzēra vēl alu. – Viņa māte grib, lai bērēs skan dūdas.
– Ak vai…
– Nez kur Olimpijai radusies tāda ideja, bet viņa tā grib. Es to noorganizēšu, lai viņai neienāk prātā pasūtīt goda zalvi un divdesmit vienu šāvienu vai bēru sārtu. Olimpija būtu uz to spējīga, jo ideju viņai netrūkst.
– Tu visu paveiksi kā pienākas.
Tas bija gandrīz viņu ģimenes moto, Eštons nodomāja. Viņš visu paveiks kā pienākas.
– Kamēr policija neatdod mirstīgās atliekas, mēs neko nevaram iesākt. Pat tad, kad Olivers būs apglabāts, nekas nebeigsies. Tik ilgi, līdz atradīsim, kas viņu nogalināja un kāpēc.
– Gan jau policijai ir sava versija. Tev tikai to nestāsta.
– Nez vai. Voterstounam ir pieņēmums, kaut arī nepārliecinošs, ka to esmu izdarījis es. Viņam nepatīk, ka, izrādās, mēs ar Lilu sazināmies.
– Tas ir vienīgi tāpēc, ka viņš tevi tik labi nepazīst, lai saprastu, ka tev nepieciešama skaidrība un ka pārējie arī to gaida no tevis. Es tāpat šo to gribu zināt. Kāda viņa ir, tā glūnētāja svešos logos?
– Viņa to neuztver kā glūnēšanu, es par to pārliecinājos, kad sāku ar viņu sarunāties. Viņai patīk cilvēki.
– Par to es nebrīnos.
– Cilvēki ir dažādi. Lilai patīk vērot, patērzēt, atrasties kopā ar viņiem, lai gan tas ir savādi, jo viņa ir rakstniece, tātad pieradusi ilgstoši būt viena. Rakstīšanu viņa veiksmīgi apvieno ar māju pieskatīšanu. Viņa pavada laiku svešās mājās, kuras viņa uzrauga. Viņa ir ļoti rūpīga.
– Ak tā?
– Jā, Lila gādā par citu cilvēku iedzīvi, mītni, mājdzīvniekiem. Ak kungs, viņa paspēja arī par mani parūpēties, lai gan esam sveši. Viņa… ir atklāta. Tāda rakstura cilvēki reizēm saņem belzienus.
– Tu esi aizrāvies, – Lūks ievēroja. – Droši vien viņa ir glīta.
– Es neesmu aizrāvies. Viņa ir interesanta un patiešām krietns cilvēks. Es vēlos viņu uzgleznot.
– Nu, nu! Tu esi gan aizrāvies.
– Nē, tas nav iespējams ar katru sievieti, kuru gleznoju.
– Ja tā nebūtu, tu viņas negleznotu. Es jau teicu, ka viņa noteikti ir glīta.
– Ne īpaši. Viņai ir patīkami vaibsti, seksīga mute, gari mati tādā krāsā kā mokas šokolāde, kuru tu pārdod savā maiznīcā. Bet… acis. Viņai ir čigānietes acis, kas vilināt vilina, it kā kontrastējot ar viņas tīro, atklāto dabu.
– Kā tu viņu redzi? – Lūks jautāja, jo viņš zināja, kādā veidā Eštons rada savus darbus.
– Sarkanā tērpā ar kupliem, viļņojošiem svārkiem, un mēness gaisma spraucas caur biezu, zaļu mežu.
Neviļus Eštons izņēma strupu zīmuli, kuru vienmēr nēsāja līdzi kabatā, un ātri uzskicēja uz salvetes Lilas seju.
– Apmēram tādu.
– Patiešām glīta. Vai tu piedāvāsi viņu gleznot?
– Šobrīd situācija nav atbilstoša. – Eštons tikai paraustīja plecus, kad Lūks sarauca pieri. – Pat ja strādājot es īpaši neraizējos par to, kas ir vai nav atbilstoši, tagad kaut ko tādu lūgt būtu dīvaini. Lila pati notiekošo raksturoja kā dīvainu.
Savukārt es saku, ka viss ir velnišķi sagriezies kājām gaisā.
– Tā ir tikai semantika.
Eštons pasmaidīja.
– Jā, vārdi ir tikai vārdi. Lai nu būtu kā būdams, pilnīgi iespējams, ka esmu Lilai līdz kaklam. Tāpat kā policisti. Pieņemu, ka viņa to vien gaida, kad varēs pārvākties uz citu dzīvokli, citu darbavietu, lai aizmirstu to, ko redzēja pa logu šeit. Turklāt nākamajā vakarā viņas draudzenes dzīvoklī notikusi ielaušanās. Vismaz viņa tā uzskata.
– Ja ir ielaušanās, tad nav šaubu, vai tā bijusi vai ne.
– Tā varētu domāt. Izrādās, ka viņas draudzene man ir pazīstama, un tas tikai palielina jucekli. Viņa vada vienu no galerijām, ar kuru es sadarbojos. Lila stāstīja, ka laupītājs paņēmis kosmētiku un kurpes.
– Ko vēl ne! – Iesmējies Lūks pacēla alus glāzi un saskandināja. – Gan