Prologs

      Klaivs Makklintoks spēlēja pokeru. Viņš bija ērti iekārtojies savā iecienītajā, pret sienu vērstajā krēslā pie apaļa galda, kas atradās mazākajā no trim kuģa “Misisipi skaistule” izklaides saloniem. Klaiva lūpu kaktiņā rēgojās tievs cigārs, ap kaklu apsietā lakatiņa mezgls bija vaļīgs, un garās, zābakos ieautās kājas atbalstījās pret grīdu, nevērīgi izstieptas. Aiz viņa muguras stāvēja skaista, piedauzīgi tērpusies sieviete ar pilnīgu augumu, kura slidināja pirkstus caur Klaiva viļņaino matu cirtām.

      – Lūsij, pārstāj, es nevaru koncentrēties, – viņš novilka un pār plecu palūkojās uz sievieti. Viņa atbildēja ar rotaļīgu, daudznozīmīgu smīnu, kas izpelnījās skaudīgus skatienus no pārējiem trim pie galda sēdošajiem vīriešiem. Lūsija par tiem nelikās ne zinis. Viņas uzmanība bija pilnībā pievērsta Klaivam.

      – Tev koncentrēties netraucē nekas, saldumiņ. – Sieviete ar pirkstiem noglāstīja Klaiva bārdas rugājiem klāto vaigu, bet, pamanījusi viņa neapmierinātību, atrāva roku un turpināja nekustīgi stāvēt viņam aiz muguras. Lūsija samiedza tirkīzzilās acis un aplūkoja Klaivam iedalītās kārtis. Viņa gaišzilo acu skatiens bija piekalts kārtīm, un tajās nemanīja ne mazāko emociju atblāzmu.

      – Nolāpīts, Makklintok, ko tu grasies darīt? – Vīrietis, vārdā Haltons, kurš sēdēja pa kreisi no Klaiva, bija nemierīgs, un ne bez iemesla. Lielākā daļa viņam piederošās naudas atradās galda vidū. Izskatījās, ka ar nedaudzajām atlikušajām banknotēm nebūs gana, lai saglabātu vietu spēlē. Haltons gribēja likt uz spēles savu kabatas pulksteni, tomēr spēles vadītājs to neatļāva; tā bija profesionāla pokera spēle ar augstām likmēm. Haltons uzsāka spēli ar desmit tūkstošiem dolāru. Līdzko nauda beigsies – un tam, pēc visa spriežot, bija jānotiek drīz –, viņam būs jāizstājas. Tādi bija noteikumi, un tos pirms spēles sākuma zināja gan Haltons, gan pārējie dalībnieki.

      Redzot Haltona nemieru un izmisumu, Klaivs sajuta pret viņu neparastu žēlumu ar nicinājuma piegaršu. Tik pārdrošas likmes liek vienīgi cilvēks, kuram iedalītas izcilas kārtis, tomēr Haltonam no tām nebūs nekāda labuma, ja viņš būs spiests izstāties no spēles. Klaivs pats vairākas reizes bija nokļuvis līdzīgā situācijā, un Haltona dusmas viņam nebija svešas. Viņš klusībā nosprieda, ka tādam vīram nevajadzētu piedalīties azartspēlēs, – pie kāršu galda var sēsties tikai tas, kurš prot zaudēt ar smaidu sejā. Klaivs cerēja, ka Haltonam nav sievas un bariņa bērnu, kuriem paredzētā nauda patlaban tika nospēlēta. Jebkurā gadījumā Klaivam par to nebija jāuztraucas.

      Nu jau divpadsmit gadu viņš bija profesionāls spēlmanis, pirmo reizi sācis, kad pašam bija tikko sešpadsmit. Viņš labi zināja, ka līdzjūtībai pret pretinieku, it sevišķi tādu kā Haltons, spēlē nav vietas. Klaivam būtu jādomā tikai un vienīgi par pašu spēli, tomēr pēdējā laikā viņam piemītošā visiem zināmā spēja koncentrēties mēdza atslābt, un tā bija slikta zīme. Klaivs apsvēra iespēju pēc spēles beigām atpūsties, varbūt pat paceļot – tikai ne ar kuģi. Kuģošana Klaivam bija apnikusi, tāpat kā pokers. Viņš to aptvēra brīdī, kad bija tuvu krāšņai uzvarai, un tas bija nepatīkami. Klaivs gandrīz nemanāmi sarauca pieri un klusībā saņēma dūšu. Par apnikumu domāt nebija laika – visa uzmanība bija jāvelta spēlei.

      Rēķināšana Klaivam padevās gandrīz tikpat labi kā kāršu spēles, un, pēc visa spriežot, galdā bija četrdesmit viens tūkstotis un divsimt seši dolāri. Tā bija milzu bagātība, kas drīz piederēs Klaivam, ja vien veiksme viņu nepametīs un žēlums pret Haltonu mitēsies.

      – Es pieņemu tavu simtu un paaugstinu likmi par vēl diviem simtiem, – Klaivs paziņoja pa labi sēdošajam Lebafam un nolika naudu galda vidū.

      Pienāca Haltona kārta. Viņš brīdi glūnēja uz savām kārtīm, nolamājās un nometa tās uz galda.

      – Es izstājos, – viņš norūca un savāca dažas atlikušās banknotes. To darīdams, Haltons neatlaidīgi skatījās uz naudas kaudzi galda vidū, it kā vēlētos to visu sagrābt sev. Viņš neveikli pietrausās kājās un apgāza krēslu. Haltons grasījās doties projām, tomēr pagriezās pret spēlētājiem, pieliecās un nolika plaukstas uz galda. Viņš citu pēc cita apveltīja atlikušos trīs spēlētājus ar tik naidpilnu skatienu, ka vērotāju pūlī sākās satraukta murdoņa. Daži klātesošie atkāpās.

      Klaivs pacēla skatienu no kārtīm un gurdeni palūkojās uz Haltonu. Slepkavības pie pokera galda nebija nekāds retums arī gadījumos, kad zaudēta daudz mazāka summa. “Misisipi skaistules” kapteinis stingri aizliedza nēsāt ieročus uz kuģa klāja, tomēr Klaivam vienmēr līdzi bija neliela, īpaši pielāgota pistole makstī, kas paslēpta zābakā. Viena draudīga kustība no Haltona puses, un ar viņu būs cauri.

      Tomēr Haltons, pēc visa spriežot, nebija apbruņots. Viņš nikni uzlūkoja spēlētājus, rupji nolamājās un atkal pagriezās promiešanai. Skatītāju pūlis pašķīrās, dodot ceļu. Klaivs piesardzīgi vēroja Haltonu. Viņš izskatījās izmisis, un izmisuši cilvēki bija bīstami apkārtējiem. Iespējams, ka Haltonam niezēja dūres, tomēr viņš apvaldījās. Nocēlis no statīva savu platmali, viņš uzlika to galvā un neatskatīdamies izsteidzās no salona. Kad Haltons aizcirta salona durvis, Klaivs no jauna pievērsās savām kārtīm. Spēle turpinājās bez starpgadījumiem.

      Spēles beigās Klaivs kļuva par četrdesmit pieciem tūkstošiem dolāru bagātāks.

      – Tu uzvarēji ar trijnieku pāri! – Lūsija nopriecājās un noskūpstīja uzvarētāju. Kad spēle bija galā, Klaivs ļāvās atslābumam.

      – Noteicošās ir nevis pašas kārtis, bet gan to izspēle, – Klaivs atbildēja un koķeti pasmīnēja. Lai ilustrētu paša teikto, viņš uzlika plaukstas uz Lūsijas dibena apaļumiem un tos saspieda. Viņa ieķiķinājās un pakodīja Klaiva kaklu, un viņš ielika naudas žūksni kārdinošajā ģērba kakla izgriezumā, ko Lūsija bija atspiedusi pret Klaiva krūtīm.

      – Ak, Klaiv, – viņa noelsās, sajutusi vēsās banknotes pie krūšu ādas, un novērsās no Klaiva, lai izzvejotu naudu.

      – Tu esi mans veiksmes talismans, – Klaivs paskaidroja un ieknieba dibenā, kas vīdēja zem plānā atlasa auduma.

      Lūsija iespiedzās, noskūpstīja Klaivu un aizgriezās, lai saskaitītu naudu. Klaivs viņu smīnēdams vēroja. Lūsija bija ne mazāk apķērīga kā viņš. Viņai patika vīrieši, sevišķi Klaivs, tomēr vairāk par visu viņa mīlēja naudu. Pat banknošu pieskāriens Lūsijai sagādāja baudu.

      Klaivs pateicās apsveicējiem, palocīdams galvu, un vāca banknotes cepurē. To darot, viņš juta sev pievērstus gandrīz visu salona apmeklētāju skatienus. Naudu viņš bija godīgi nopelnījis. Klaivs jau pirms vairākiem gadiem bija apguvis viltīgus dūžu izspēlēšanas un kāršu dalīšanas paņēmienus. Krāpšanās prasme bija neatņemama spēles sastāvdaļa. Vajadzības gadījumā Klaivs to izmantoja, tomēr viņam tas nesagādāja prieku. Šovakar tas nebija nepieciešams, tāpēc uzvara spēlē sniedza sevišķu gandarījumu. Klaivam bija vajadzīgas vēl dažas līdzīgas uzvaras, lai varētu iegādāties zemi un tikt projām no nolāpītās Misisipi upes un dubļu smakas uz visiem laikiem.

      Klaivs nebija muļķis un apzinājās, ka no tik lielas naudas summas jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk. Izgājis no salona, viņš piesardzīgi aplūkoja kuģa klāju. Bija vēla nakts vai drīzāk jau agrs rīts, un lielākā daļa pasažieru atradās savās kajītēs. Kāds vīrs, kuru Klaivs nepazina, vienatnē vēroja upes austrumu krastu, atspiedies pret kuģa margām. Bija tūkstoš astoņi simti četrdesmitā gada decembris, pēc nemitīgām lietusgāzēm ūdens līmenis upē bija cēlies, un visapkārt valdīja tārpu smaka. Nakts debesis bija skaidras, spožais pilnmēness izgaismoja upes duļķaino, brūngano ūdeni un neskarto gultni. Vienīgās skaņas, ko Klaivs dzirdēja, bija dzenrata radītie ritmiskie šļaksti un salona apmeklētāju balsis. Uz klāja nemanīja neko aizdomīgu, tomēr Klaivs zināja, ka jāsaglabā modrība. Viņš pasniedzās lejup, izvilka pistoli no maksts, uzlika to uz cepurē ieliktās banknošu kaudzītes, un devās uz savu kajīti. Klaivs plānoja sagaidīt rītu un atdot naudu mantzinim, lai atlikušo ceļu līdz Ņūorleānai tā varētu mērot “Misisipi skaistules” seifā.