Priekšvārds

      Pirmais zināmais variants pasakai par Rapuncelu bija “Petrosinella” (Pētersīļa lapiņa), ko radīja itāliešu rakstnieks Džambatista Bazils (apm. 1575.–1632. g.) un ko publicēja pēc autora nāves 1634. gadā.

      1698. gadā, sešdesmit četrus gadus vēlāk, pasaku pārstāstīja francūziete Šarlote Roza de Komona de la Forsa (1650.– 1724. g.), nodēvējot to par Persinette. Šarlote Roza uzrakstīja šo stāstu klosterī, kur bija ieslodzīta sava skandalozā dzīvesveida dēļ. Viņa mainīja nobeigumu – viņas varones asaras sadziedēja aklā prinča acis, un ragana nožēloja grēkus.

      Pasaku pētniekus vienmēr mulsinājis jautājums, kā de la Forsas jaunkundze atradusi Bazila stāstu. Viņa darbu no dzimtā Neapoles dialekta iztulkoja tikai daudzus gadus pēc de la Forsas jaunkundzes nāves, un, kaut gan šī sieviete bija neparasti labi izglītota, viņa ne reizi neviesojās Itālijā un nerunāja Neapoles dialektā. Viņas pierakstītā pasakas versija ir tā, ko šobrīd zinām kā pasaku par Rapuncelu jeb Salātlapiņu.

      De la Forsas jaunkundze bija viena no pirmajām literāro pasaku rakstniecēm un lika pamatus arī vēsturisko romānu žanram, ietekmējot seru Valteru Skotu, kas tiek dēvēts par vēsturisko romānu žanra tēvu.

      Prelūdija

      Rūgtums sirdī

      Vienmēr esmu bijusi dižena runātāja un pasaku teicēja.

      – Tev jāiekaļ mēle važās. Tā ir pietiekami gara un asa, lai pārgrieztu tev rīkli, – aizbildnis mani brīdināja, pirms pametu mājas un devos uz karalisko galmu Versaļā. Viņš sēdēja gara koka galda galā muižas velvētajā ēdamzālē un saviebās, riebuma pārņemts, kad kalpotāji nesa mums parasto zemnieku maltīti – desas un balto pupiņu sautējumu. Viņš nebija pieradis pie mūsu vienkāršajām Gaskoņas paražām, kaut gan te dzīvoja jau četrus gadus.

      Es tikai pasmējos. – Vai nezināt, ka sievietes mēle ir viņas zobens? Jūs taču nevēlaties, lai ļauju savam vienīgajam ierocim sarūsēt, vai ne?

      – Nekas tamlīdzīgs tev nedraud. – Marķīzs de Molevrjē bija drūms cilvēks ar kazas cienīgu seju un iedzeltenām acīm, kuru skatiens sekoja man un māsai mūsu gaitās. Viņš uzskatīja, ka māte mūs izlutinājusi, un bija apņēmies iznīdēt mūsu trūkumus. Es viņu ienīdu. Nē, “naids” ir pārāk saudzīgs vārds. Man viņš derdzās.

      – Lūdzu, kungs, neklausieties viņā! – mana māsa Marija ierunājās. – Jūs jau zināt, ka Gaskoņa ir izslavēta ar saviem trubadūriem un menestreliem. Mums patīk dziedāt un stāstīt. Viņai nav ļaunu nodomu.

      – Man patīk gaskonādi teikt, – es iedziedājos. – Un bragadočio, un fanfaronādi…

      Marija pārmetoši uzlūkoja mani. – Jums zināms, ka Šarlotei Rozai būs vajadzīga zelta mēle, lai izcīnītu ceļu šajā pasaulē.

      – Sangdieu, taisnība! Ar seju viņa bagātību nenopelnīs.

      – Tas nav godīgi teikts, kungs. Šarlotei Rozai ir ļoti glīta seja…

      – Viņa būtu pieņemama, ja vien izrautu dzeloni no mēles, – marķīzs de Molevrjē sacīja. Ieraudzījis, ka es saviebjos kā teiksmains briesmonis un rādu viņam mēli, aizbildnis uzsita ar karoti pa saskrambāto galda virsmu. – Pievaldi savu raksturu, meitene, citādi pavadīsi mūžu ar rūgtumu sirdī.

      Vajadzēja viņam paklausīt.

      Nožēlas pārņemta, es tvēros pie siksnas, kamēr mana kariete attālinājās no Versaļas pils. Diena bija drūma un tumša, debesīs milza sniega mākoņi. Biju pārliecināta, ka mans deguns ir sarkans; tas šķita sarkans. Es savilku ciešāk apmetni ar kažokādas apmali, priecādamās, ka vismaz neieradīšos savā cietumā kā ubadze.

      Vēl joprojām nespēju noticēt, ka valdnieks aizsūtījis mani uz klosteri. Tas it kā bija sods par manis uzrakstītajiem Ziemassvētku korāļiem, kas neesot pietiekami godbijīgi, bet visas salonu dāmas mēdza slepus zoboties par baznīcu. Karaļa rīcība šķita pārāk barga, ja pārkāpums ir tik niecīgs. Nevarētu taču būt, ka viņš noticējis baumām par manu dēku ar viņa dēlu? Mēs ar dofinu bijām draugi, mūs vienoja patika pret mākslu, mūziku un romāniem, kā arī naids pret karali. Varbūt es paudu savus uzskatus pārāk brīvi. Varbūt mana mēle – un spalva – bija kļuvusi pārāk asa. Es domāju, ka dofina paspārnē esmu drošībā. Tomēr dofins bieži teica, ka labākais veids, kā pārliecināt tēvu kādu sodīt, ir lūgt karalim šo cilvēku pagodināt.

      Mana kalpone Nanete, iekārtojusies uz otra sēdekļa, nelaimīga mani vēroja, bet es vairījos no viņas skatiena. – Viss ir tikai liels pārpratums, – es sacīju. – Karalis drīz aicinās mani atgriezties. – Es centos pasmaidīt.

      – Vai tiešām nevarējāt vērsties pie viņa un lūgt piedošanu, konfektīt? – Nanete jautāja.

      – Mēģināju, – es atbildēju. – Bet tu zini, kāds ir karalis. Kristīgajā pasaulē nav neviena cita ar tik saltu sirdi.

      – Konfektīt!

      – Nav jēgas man pārmest, Nanete. Es tikai saku patiesību.

      – Bet ieslodzījums klosterī! Mūķenes liktenis! – Nanetes balsī skanēja šausmas. – Jūsu vecāki noteikti griežas kapā otrādi.

      – Vai man bija cita izvēle? Tikai trimda vai klosteris. Šādi karalis vismaz turpinās maksāt man pensiju, un es dzīvošu franču zemē, elpojot Francijas gaisu. Kur citur varēju doties? Kā uzturēt sevi? Esmu pārāk veca un atbaidoša, lai stātos ielas malā.

      Nanete saknieba lūpas. – Jūs neesat ne veca, ne atbaidoša.

      Es iesmējos. – Tev tā nešķiet, Nanete. Bet varu apliecināt, ka vairākums ļaužu Versaļā mani uzskata par vecu, pretīgu raganu. Man ir četrdesmit septiņi gadi, un pat tuvākie draugi nekad nav uztvēruši mani kā skaistuli.

      – Jūs neesat veca, pretīga ragana! – Nanete iebilda. – Skaista arī neesat, bet šajā pasaulē ir arī kaut kas labāks par skaistumu.

      – Atenaīsa mani dēvē par belle laide, – es noteicu, paraustījusi plecus. Šādus vārdus parasti lietoja, lai apzīmētu sievieti, kas ir pievilcīga pat par spīti necilajam izskatam. Mans aizbildnis teica patiesus vārdus, kad apgalvoja, ka ar seju es bagātību nenopelnīšu.

      Nanete pārmetoši noklakšķināja mēli. – Jūs esat divreiz vairāk vērta nekā marķīze de Montespāna. Neklausieties, ko viņa stāsta. Un neuzdrošinieties domāt, ka esat veca, pretīga ragana. Es nepieļautu, lai kāds tā runā par mani, un manā gadījumā tā ir patiesība.

      Es nespēju apvaldīt smaidu. Naneti tiešām nevarētu nosaukt par pievilcīgu sievieti. Viņa bija sīka auguma un vāja, vienmēr ģērbusies melnā, un plānie, baltie mati savīti mezglā uz pakauša. Nanetes seja un augums bija tik kalsns, ka varēja saskaitīt visus kaulus zem sažuvušās ādas, un viņai trūka daudzu zobu. Melnajās acīs dega uguns, bet rokas vienmēr bija maigas un galva tikpat gudra kā vienmēr.

      Nanete mani aprūpēja jau kopš brīža, kad es vairs nezīdu krūti. Bērnībā es gulēju savā plašajā, ēnu apņemtajā gultā, vērodama liesmu plīvojam vecajā stikla lākturī, un miegaini klausījos viņas dziesmā: “Kungs, tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini, vai es sēdu vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi.“ – Nanete līdzinājās Tam Kungam šajā psalmā. Pirms vēl vārds man bija uz mēles, viņa to jau zināja. Viņa mani savaldīja un mācīja, un viņas tvēriens vienmēr bija ciešs.

      – Labāk tūlīt pat rakstiet māsai un ziņojiet, kas noticis, – Nanete turpināja. – Marija nav tik gudra kā jūs, bet viņai ir krietna sirds. Viņa lūgs savu tuklo vīru, lai tas vēršas pie karaļa.

      – Rakstīšu vēstules arī princesēm, – es sacīju. – Viņas iedegsies niknumā pret tēvu. Viņš