Prologs

      Ē: Gaidu Tevi klubā pēc desmit minūtēm. Lūdzu, nedusmojies.

      Pārlasīju Ērikas īsziņu tik ilgi, kamēr beidzot apjautu, ko tā nozīmē.

      Velns parāvis!

      Bija tikai viens klubs, par ko varēja būt runa. Mani pirkstu kauliņi kļuva balti, it kā, saspiežot telefonu, līdz tas gandrīz izšķīda, es varētu viņu aizkavēt. Dziļi ievilku elpu, tomēr nekādi nespēju nomierināties. Sameklēju viņas numuru un pieliku klausuli pie auss. Klausījos nebeidzamajos pīkstienos, valdīdamies, lai neļautu vaļu lāstiem, kam vajadzēja pašķīst, tiklīdz viņa būs atsaukusies. Bija skaidrs, ka tas nenotiks.

      Mani sveica Ērikas balss pastkastītes siltais tembrs. Sajutu dzelošas ilgas pēc sievietes, kura šādi runāja, tomēr nekādi nespēju atvairīt aizkaitinājumu par to, ka viņa negrasījās atbildēt uz manu sasodīto zvanu. Nospiedu telefona taustiņu un paķēru atslēgas. Metos lejā pa kāpnēm pie savas automašīnas un, lieki netērēdams laiku, iespraucos sastrēgumstundas satiksmes plūsmā.

      Paskatījos pulkstenī, lai aprēķinātu, cik ilgs laiks paies ceļā un cik ilgi viņa būs tur bez manis. Ja man paveiksies, tad desmit vai piecpadsmit minūtes. Man noreiba galva, iedomājoties, kas šādā laika sprīdī varēja notikt ekskluzīvajā, slepenajā klubā, ko es jau daudzus gadus pazinu kā “Pērli”.

      Zināju, ka Ērika tur varēja kļūt par laupījumu.

      Slapstīdamies kluba ēnās, ko biju darījis biežāk, nekā man patiktu atzīt, es noteikti noturētu viņu tikai par mazu, gaišmatainu, seksīgu meiču, pietiekami kvēlu, lai vīrietim rastos vēlēšanās viņu iegūt. Vajadzētu būt galīgi aklam, lai negribētu viņu pakļaut.

      Nospiedu gāzes pedāli un strauji pagriezu stūri, aizšaudamies garām vairākām bremzējošām automašīnām, kas varēja man laupīt tik dārgo laiku. Prātu plosīja gan raizes, gan nevēlamas atmiņas par klubu. Kopš iepazīšanās ar Ēriku jau vairākus mēnešus nebiju tur ne kāju spēris. Vairs nebiju izjutis nekādu vajadzību atgriezties tajā dzīvē. Es sakodu zobus, atcerējies visu, kas tur bija norisinājies; visus tos neskaitāmos, nenozīmīgos mirkļus, kurus daudzus gadus biju nācis atkal un atkal izdzīvot pēc tam, kad pametu Sofiju. Viss šajā vietā bija seksuālas spriedzes pilns, gaisā starp katru aizturēto elpas vilcienu un daudznozīmīgajām vārdu pārmaiņām vēdīja visneiedomājamākās iespējas.

      Manas krūtis sāpīgi sažņaudzās. Es sajutu dusmas. Neapmierinātību, kas lika man griezt zobus un ko spēja izvilināt vienīgi Ērika. Tomēr aiz tā visa slēpās mīlestība. Mīlestība pret Ēriku, kas iekvēlināja manu iekāri karstās liesmās. Kaut arī es gribēju, lai viņa turētos tālāk no tā visa, manas zemiskākās vēlmes prātā uzbūra ainas, kurās es viņu uzgāju klubā un kļuvu par to, kas spēs viņu savaldīt – kaut gan es zināju, cik sasodīti neiespējams bija šāds uzdevums. Dienas gaismā Ērika man vienmēr lika papūlēties, toties naktīs, velns parāvis, viņas pakļāvība šķita pasakaina.

      Nobremzēju pie sarkanās luksofora gaismas. Aizvēru acis, un tur jau viņa bija, cieši lūkodamās manī, nedaudz pievērusi zilās acis, kas bija dziļas kā okeāns. Viņas velnišķīgais raksturs – apvaldīts tās baudas vārdā, ko es varēju viņai sniegt. Un es vienmēr sniedzu Ērikai vairāk, nekā viņa spēja izturēt. Es nekad nelikos mierā, kamēr viņa nebija pārsātināta. Kamēr viņas acīs parādījās izbrīns, ko spēju atmodināt vienīgi es, ar varu nogādājot viņu turp, kur neviens cits nekad nebija gājis. Kamēr viņa spēja izteikt vienīgi manu vārdu.

      Mums nekad nepietrūka kaisles. Mēs nespējām atrauties viens no otra. Mani pāršalca adrenalīns. Tas padzina nogurumu, kas bija ievilcies kaulos pēc kārtējās bezmiega nakts. Es būtu varējis ņemt šo sievieti, kamēr kļūtu gandrīz vai akls, un tomēr man ar to būtu par maz. Viņa bija man solījusies uz mūžu, un es biju nelokāmi apņēmies mīlēt viņu katru sev atvēlēto dzīves dienu.

      To, ko es jutu pret Ēriku, nevarēja nosaukt par mīlestību vien. Iespējams, tā bija apsēstība, šī nekad nedziestošā apņēmība valdīt par viņu, kā vien viņa man to ļautu. Hīts bija ievērojis, kā viņa mani bija pārvērtusi, un pat brīdinājis mani. Nodošanās kaitīgiem ieradumiem viņam nebija sveša, un neviens nevarēja noliegt, ka Ērika bija mans netikums, narkotika, bez kuras es nevēlējos dzīvot, lai cik bieži viņa mani arī atvairītu. Biju cīnījies kā zvērs, lai paturētu virsroku un varētu Ēriku pasargāt, neļaujot viņai stāties ceļā tiem, kuri būtu gatavi nodarīt pāri vienam no mums, lai iznīcinātu otru. Es nedrīkstēju atļauties zaudēt kontroli un riskēt pazaudēt kaut ko daudz svarīgāku – vienīgo cilvēku, kurš, ienākot manā dzīvē, bija padarījis to dzīvošanas vērtu.

      Jā, Ērika bija mani pārvērtusi, cik nu vien bija iespējams pārvērst vīrieti ar tādām īpašām nosliecēm kādas piemīt man. Viņa bija mani izaicinājusi. Viņa bija ienākusi manā dzīvē kā ugunīga neatkarība piecu pēdu un trīs collu augumā. Jau tikai viņas klātbūtne vien bija kā izaicinājums; tā urdīja, radīja pastāvīgu uzbudinājumu, kamēr beidzot es guvu neizskaidrojamo mieru, ko spēja sniegt viņas lokanais, vingrais augums. Pat šobrīd es gandrīz nespēju dziļi ievilkt elpu, apzinoties, ka Ērika man ir neaizsniedzama. Ciešāk satvēru stūri. Mani pirkstgali kļuva balti un notirpa; man vajadzēja sajust viņas augumu, viņu mīlēt, iegūt, savaldīt.

      Nolādēts.

      Sagrozījos, uzbudinājuma dēļ sajuties neērti. Veltīgi, jo nu manu prātu pārpludināja atmiņas par pagājušo nakti. Ērikas tvirtās, pietūkušās lūpas, kas pavērās man un vienīgi man. Viņas nagi, kas iecirtās man augšstilbos, kad viņa mani saņēma savas mutes karstajā svētlaimē.

      Mans tvēriens kļuva vaļīgāks, es saraustīti izelpoju. Mans īkšķis noslīdēja pār siksnas nodilušo ādu. Sirds, kas sitās gluži kā āmurs, iepukstējās straujāk. Ieslēdzās zaļā gaisma, un es aizjoņoju uz galamērķa pusi. Manā loceklī strauji ieplūda asinis, tas kļuva ciets kā krams, un manī uzzibēja gaidas.

      Kad viss būs beidzies, es vismaz ar prieku varēšu viņu sodīt.

      Pirmā nodaļa

       Pirms divām nedēļām

      Ar aukstajām plaukstām paberzēju sev sānus. Biju uzvilkusi kleitu, lai radītu labu iespaidu. Zināju, ka esmu rīkojusies muļķīgi, it īpaši tāpēc, ka to vis gluži nevarēja nosaukt par pirmo iespaidu.

      – Vai vēlies kafiju?

      Bleiks pienāca man klāt un pasniedza kūpošu tasi. Viņš bija uzvilcis tumši zilus džinsus un baltu kreklu un ar savu glīto iedegumu izskatījās starojoši veselīgs. Pludmales mājā, vietā, kurp mēdzām doties, lai paglābtos no pilsētas dzīves un atgūtu spēkus, viņš bija labi atpūties. Šodien, kā jau allaž, Bleiks izskatījās satriecoši, gluži kā kataloga modelis, tomēr viņa izcilā āriene nebija viss, ar ko viņš varēja lepoties. Šī vīrieša klātbūtnē es nespēju skaidri domāt. Brīžos, kad man nereiba galva no viņa pilnības, es dažreiz prātoju, vai arī pati atstāju uz viņu šādu iespaidu.

      – Paldies, – es klusi noteicu. Kad paņēmu tasi, mūsu rokas saskārās, un es jutu, ka pirkstos ieplūst karstums.

      – Vari uzskatīt mani par negudru, taču tu izskaties nervoza. – Iemalkojis kafiju, Bleiks piešķieba galvu.

      Cieši raudzījos glāsmainajā šķidrumā, juzdama, kā bagātīgais aromāts ieplūst man nāsīs, un mēģināju iztēloties, kas varētu notikt tuvākās pusstundas laikā. Kopā ar Bleiku man būtu vajadzējis justies nedaudz – krietni vien – mierīgākai, tomēr tas nebija noticis.

      – Es tur neko nevaru darīt.

      Viņš klusi iesmējās.

      – Tev nav itin nekāda iemesla uztraukties. Tu taču to apzinies, vai ne?

      Bleikam jau bija viegli runāt. Telpas otrā galā kāds gara auguma jauneklis sarunājās ar citiem investoriem. Daudzus no viņiem es tagad uzrunāju vārdā, tomēr šo cilvēku rokās joprojām bija un palika vara pār citu sapņiem. Vairāk vai mazāk viņi visi līdzinājās Bleikam. Daži bija izsitušies pašu spēkiem, citi bija guvuši lielus panākumus savā profesionālajā karjerā, un ieguldījumi jaunos uzņēmumos viņiem bija kā vaļasprieks, kas radīja iespēju paniekoties ar svaigām idejām.

      Jauneklis