Pamirs pārsteidz ar savu absolūto, izsmalcināto grandiozitāti.

      Viņš sadalās divās pilnīgi atšķirīgās daļās. Ziemeļaustrumos – Augstais Pamirs, tuksneša plato, līdzenums 4 kilometru augstumā, kur nelielu kalnu pakājē paceļas 5 kilometru grēdas. Tas ir galējais augstums, kur ir augsts un vējains kā tālos Ziemeļos, bet vēl papildus tur ir maz ūdens un daudz sāls.

      Augsnes: Pamira un Darvozas veģetācijai ir raksturīga liela dažādība, telpiskā neviendabība un mainība, kas saistīta ar dabas klimatiskajiem un antropogēnajiem faktoriem. Galvenā nozīme veģetācijas izplatībai ir reljefam un kalnu nogāžu izvietojumam, kas ietekmē siltuma un mitruma izplatību, kā arī barības vielas augsnē. Upju krastos vēl saglabājušās plašas papeļu un vītolu audzes un kalnu nogāzēs – reti kadiķu krūmāji.

      Veģetācijas struktūru un dinamiku vidējā un augstajā Pamirā nosaka klimatiskie apstākļi. Intensīva augšana, attīstība, virziena veidošanās, maksimālais fitomasas virszemes pieaugums un aktīvi reģeneratīvie procesi kopienās vērojami gada lielākajos un labvēlīgākajos mitruma un siltuma periodos.

      Sausos apstākļos Austrumu Pamirā ne tik produktīvi veidojās mitrumu mīloši biotopi. Tie ir augstās kalnu pļavas (22—29 т/га) un spilvenveidīgie augu puduri (11,8—15,2 т/га). Raksturīgā struktūra fitomasas struktūrā, kam galvenā produkcijas daļa atrodas pazemē (71—95%).