Gabriela: Es nokavēju viktorīnas vakara sākumu, jo mans bijušais, kā jau vienmēr, ieradās ar novēlošanos, un tāpēc man lietusgāzē vajadzēja atstāt automašīnu jūdzēm tālu. Lai nu kā, taču es nejauši pamanīju Selesti un Periju, kuri sēdēja savā automašīnā tieši pie skolas ieejas. Tas izskatījās nedaudz ērmīgi, jo viņi abi stingi lūkojās taisni uz priekšu, nesarunājās, nevērās viens uz otru, un abi bija uzvilkuši savus masku tērpus. Seleste, protams, izskatījās satriecoši lieliski. Es pati esmu redzējusi, ka viņa ēd ogļhidrātus tik aizrautīgi, it kā būtu pienākusi viņas pēdējā stundiņa, un tāpēc nemēģiniet man iestāstīt, ka pasaulē pastāv taisnīgums.

      Desmitā nodaļa

      Džeina pamodās, izdzirdējusi, kā uz ielas zem viņas dzīvokļa loga ļaudis sauc “Priecīgus Ziemassvētkus!” Piecēlusies gultā sēdus, viņa paraustīja savu sporta kreklu; tas bija izmircis sviedros. Viņa bija redzējusi sapni. Sliktu sapni. Viņa bija gulējusi uz muguras, bet Zigijs savā īsajā Ben 10 pidžamā bija stāvējis viņai blakus un smaidījis, turēdams vienu kāju viņai uz rīkles.

      – Kāp nost, Zigij, es nevaru paelpot! – viņa bija mēģinājusi izdvest, taču viņš bija pārstājis smaidīt un sācis pētīt viņu ar labvēlīgu interesi, it kā tas viss būtu tikai tāds zinātnisks eksperiments.

      Pieskārusies kaklam, viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja.

      Tas bija tikai sapnis. Sapņi neko nenozīmēja.

      Zigijs gulēja līdzās, ar silto muguru piespiedies viņai klāt. Džeina pagriezās pret viņu un ar pirksta galu viegli pieskārās mīkstajai, trauslajai ādai tieši virs viņa vaiga izciļņa.

      Ik vakaru viņš likās gulēt pats savā gultā un ik rītu pamodās pie viņas. Neviens no abiem nekādi nespēja atcerēties, kā tas varēja būt noticis. Varbūt pie visa vainīga ir maģija, viņi bija nosprieduši. “Varbūt labā burve katru nakti mani pārnes,” Zigijs bija sacījis, plati ieplezdams acis. Viņa sejā vīdēja viegls smaids, jo tādām lietām viņš tomēr vis īsti neticēja.

      – Kādu dienu viņš pārstās tā darīt, – Džeinas māte sacīja ikreiz, kad Džeina ieminējās, ka Zigijs vēl aizvien katru nakti nāk gulēt pie viņas. – Kad viņam būs piecpadsmit gadu, viņš tā vairs nedarīs.

      Uz Zigija deguna bija uzradies agrāk nepamanīts vasarraibums. Tagad viņam uz deguna bija trīs vasarraibumi. To izvietojums mazliet līdzinājās burai.

      Reiz aizmigušajam Zigijam blakus gultā gulēs kāda sieviete un pētīs viņa seju. Uz viņa augšlūpas vīdēs sīki, melni ūsu punktiņi. Kalsno bērna plecu vietā būs platas krūtis.

      Kāds vīrietis no viņa izaugs?

      Viņš būs maigs, brīnišķīgs vīrietis, tieši tāds pats kā Popijs, Džeinas māte mēdza ietiepīgi apgalvot, it kā viņai tas būtu pilnīgi skaidrs.

      Džeinas māte bija pārliecināta, ka Zigijā ir atdzimis viņas pašas karsti mīļotais tēvs. Vai vismaz izlikās, ka tam tic. Nekādi nebija iespējams saprast, kad viņa runā nopietni. Popijs bija nomiris sešus mēnešus pirms Zigija piedzimšanas. Tieši tolaik Džeinas māte bija līdz pusei aizlasījusi grāmatu par mazu zēnu, kurš šķietami bija atdzimis kā Otrā pasaules kara iznīcinātājlidmašīnas pilots. Doma par to, ka viņas mazdēls patiesībā varētu būt viņas tēvs, pamatīgi aizķērās viņas prātā un palīdzēja pārvarēt bēdas.

      Turklāt viņai, protams, nebija znota, kuru varētu aizvainot apgalvojums, ka viņa dēls patiesībā ir viņa sievastēvs. Nevarēja sacīt, ka Džeina atbalstītu šīs runas par reinkarnāciju, tomēr viņa tās necentās arī apkarot. Varbūt Zigijs patiešām bija Popijs. Dažreiz Zigija sejā varēja samanīt Popija vaibstus, it īpaši tad, kad viņš par kaut ko cītīgi domāja. Viņa pierē mēdza ievilkties tieši tādas pašas rievas.

      Kad Džeina bija piezvanījusi mātei, lai pastāstītu, kas bija noticis skolas izvēles pasākumā, viņa bija pārskaitusies.

      – Kaut kas nedzirdēts! Zigijs nemūžam nežņaugtu nevienu citu bērnu! Tas puika nekad nav pat mušai pāri nodarījis. Gluži tāpat kā Popijs. Vai atceries, kā Popijs nespēja nosist mušu? Tava vecmāmiņa tikmēr lēkāja apkārt, saukdama: “Sit nost, Sten! Sit to draņķi nost!”

      Tad iestājās klusums, kas liecināja, ka Džeinas māti pievārējusi ķiķināšanas lēkme. Viņa bija no tām, kas ķiķina nedzirdami.

      Džeina nogaidīja. Māte atkal paņēma klausuli un trīcošā balsī noteica:

      – Tas nu gan bija labi! Smiekli ir brīnišķīgs gremošanas veicināšanas līdzeklis. Pie kā mēs pirmīt palikām? Ak, jā! Zigijs! Kas par nekauņu! Ne jau Zigijs, protams, bet tā mazā knīpa. Kāpēc viņai vispār vajadzētu apsūdzēt mūsu mīļo Zigiju!

      – Tieši tā, – Džeina piekrita, – taču viņa nemaz neizskatījās pēc nekauņas. Viņas māte gan bija diezgan briesmīga, taču pati meita šķita gluži jauka. Ne jau nekauņa.

      Džeina manīja, ka viņas balsī ieskanas nedrošība, un to saklausīja arī viņas māte.

      – Mīļā, nevar būt, ka tu domā, ka Zigijs patiešām mēģinājis žņaugt citu bērnu?

      – Protams, ka ne, – Džeina atteica un sāka runāt par kaut ko citu.

      Nu viņa sakārtoja spilvenu un ieritinājās ērtāk. Varbūt vēl izdosies aizmigt.

      – Zigijs tevi pamodinās pašā rīta agrumā, – māte bija sacījusi, taču šķita, ka šogad Zigijs par Ziemassvētkiem nemaz tik ļoti nepriecājas, un Džeina sāka prātot, vai tikai nebija kaut kādā ziņā likusi dēlam vilties. Viņu bieži vien mēdza piemeklēt neomulīga sajūta, ka viņa kaut kādā veidā ir sagādājusi Zigijam neīstu dzīvi un mānīgu bērnību. Dzimšanas dienās un dažādos svētkos viņa visiem spēkiem centās izveidot nelielus rituālus un ģimenes tradīcijas. “Izkarināsim tavu dāvanu zeķi!” Bet kur? Viņi bija pārāk bieži mainījuši dzīvesvietu, lai zeķei atrastos pastāvīga vieta. Zigija gultas galā? Uz durvju roktura? Džeina klumpačoja apkārt, viņas balss kļuva spalga un saspringta. Tā izklausījās melīga. Šie rituāli nebija īsti, tādi kā citās ģimenēs, kurās bija mamma, tētis un vēl vismaz viens brālis vai māsa. Dažreiz Džeinai radās sajūta, ka varbūt Zigijs viņai pievienojas tikai pieklājības pēc, un patiesībā visu ļoti labi saprot un apzinās, ka tiek mānīts.

      Džeina skatījās, kā cilājas viņa krūtis.

      Viņš bija tik skaists. Viņš nekādi nevarēja būt nodarījis pāri tai mazajai meitenei un vēl arī samelojis.

      Tomēr