Pateicības

      Milzīgs paldies manai alma mater, Tuleina universitātei, un manām dārgajām draudzenēm un Ņūorleānas iedzimtajām Nensijai Meierei Menkai un Lindai Raienai Kazanovai par to, ka viņas man parādīja Kreščentas pilsētu ar visu tās skaistumu un dažiem noslēpumiem. Paldies arī manam tēvam Viljamam Loidam Skonjē, Biloksi vidusskolas tūkstoš deviņi simti piecdesmitā gada izlaidums, par daudz ko, bet it īpaši par viņa stāstiem, kas saistās ar bērnību Biloksi, Misisipi pavalstī, un par to, ka viņš man iemācīja, kā pareizi izrunājams vārds “Čoutakabofa”.

      Draudzenei un mājīguma uzbūrējai Džūlijai Kennijai no Kenney-Moise Inc par līča fotogrāfijām ziemas laikā un floras un faunas aprakstiem pa telefonu – nemaz nerunājot par pludmales namiņu uzbūves īpatnību uzskaitījumu – mana neizsīkstošā pateicība.

      Un, bez šaubām, paldies jums, Vendija Vaksa un Sūzena Krendela, par jūsu brīnišķīgo gaišredzību un kritiku, un par to, ka izlasījāt šo grāmatu tikpat ātri, cik es spēju to uzrakstīt!

      Pirmā nodaļa

      “Mazā niedrīte, noliekdamās spēcīgajā vējā, drīz atkal bija izslējusies taisna, kad vētra bija beigusies.”

      Nāve un zaudējumi – tie tevi nomāc. Tāpat kā atmiņas. Gluži kā Misisipi, kas nebeidzami skalojas pret aizsargdambi, tās piezogas klāt ar mānīgu aicinājumu un tad sagrābj tavu sirdi un nogremdē straumē. Vismaz tā man teica Monika. Monikai piederēja atmiņas par lielo, dubļaino upi, kas iežūžoja Kresčentas pilsētu, par mirdzošajiem līča ūdeņiem un spoži balto māju, kas atradās mūsu priekšā.

      Mana ģimene bija apmetusies Masačūsetsā apmēram simts gadus pēc svētceļniekiem; mana robustā Jaunanglijas audzināšana nebija mani sagatavojusi nekam tādam un lika izjust vieglu bijību pret Moniku ar viņas savādo izrunu, kas izlocīja vienus vārdus un salika nepareizus uzsvarus uz citiem, un tā vairs nebija ne ziemeļnieku, ne dienvidnieku valoda, bet gan dīvains to abu sajaukums. Viņas stāstus par bērnību izraibināja izrunas pacēlumi un viļņi, teju liekot man aizmirst, ka Monika ir strauji uzgriezusi muguru šīm vietām, kuras tik dzīvi eksistēja viņas atmiņās, un tā arī nebija tajās atgriezusies. Tāpat kā es, Monika bija labprātīga bārene, dzīvoja un strādāja Ņujorkā. Mēs abas ļoti nopūlējāmies izlikties, ka tur iederamies.

      Saliecos uz priekšu furgona vadītāja sēdeklī un paraudzījos atpakaļskata spogulī uz Bo, Monikas bez mātes palikušo mazo puiku, un bailes un neziņa, kas mani bija mocījusi, atkal guva virsroku. Pēdējo divu mēnešu laikā no darbaholiķes, kura strādāja solīdā izsoļu namā un kurai nebija citas atbildības kā vien par ikmēneša īres un komunālo maksājumu segšanu, biju pārvērtusies izputējušā bezdarbniecē un piecgadīga zēna aizgādnē, kurai piederēja sagrabējis furgons un acīmredzot arī pludmales namiņš Biloksi, Misisipi pavalstī, kas nesa neticamo “Upesdziesmas” vārdu. Par spīti tam, ka teju visu mūžu biju kolekcionējusi lietas, savus pēdējos ieguvumus es nespēju izskaidrot.

      Bo sakustējās, un es pieķēru sevi ceram, ka viņš nogulēs vēl vismaz stundu. Lai arī mēs pa nakti bijām apstājušies Montgomerijā, Alabamā, nebeidzama klausīšanās Disneja mūzikā vēl vairāk noslogoja manus jau tā atkailinātos nervus. Gandrīz divdesmit stundas mēs braucām uz dienvidiem furgonā, kas bija ražots Reigana prezidentūras laikā, cauri pilsētām un laukiem, kas lika man domāt, ka būšu nepareizi nogriezusies un nonākusi svešā valstī. Atceroties dažus no Monikas stāstiem par bērnību dienvidos, sapratu, ka varbūt tā arī ir.

      – Mammu?

      Ieskatījos atpakaļskata spogulī un zaļganzilajās acīs, kas tik ļoti atgādināja viņa mātes acis neparasti garu un tumšu skropstu ielenkumā. Monika apgalvoja, ka skropstas nākot no tabasko mērces, kuru Luiziānas mātes pievienojot zīdaiņu pudelīšu saturam, lai viņus pieradinātu pie asiem ēdieniem. Šīs atmiņas lika man pasmaidīt, un Bo paraudzījās uz mani, ar skatienu atkārtojot jautājumu.

      – Nē, mīļais. Tavas mammas te nav. Atceries, par ko mēs runājām? Viņa ir debesīs un nolūkojas uz tevi kā eņģelis. Mamma grib, lai tagad es par tevi parūpētos.

      Zēna sejā parādījās uzticēšanās, un es novērsos, lai viņš neredzētu, kāda krāpniece esmu patiesībā. Par Monikas katoļu debesīm un eņģeļiem es zināju vēl mazāk nekā par mazu bērnu audzināšanu. Šī situācija atgādināja apmācību amatam, pēc kura es nekad netiku kārojusi.

      Bo pielika kreiso īkšķi pie mutes; viņš bija sācis to darīt īsi pēc mātes nāves. Labajā rokā viņš turēja Monikas sarkano adīto cepuri, kuru piespieda pie vaiga un sāka vieglītēm urbināt caurumu adījumā. Cepure bija kļuvusi par viņa pastāvīgo pavadoni līdz ar dučiem automašīnu modeļu un lego klucīšu, kurus bērns pamanījās paslēpt savās kabatās, mugursomā un spilvendrānā. Lai arī viņam bija pieci gadi, Bo kopš mātes nāves bija sācis uzvesties kā trīsgadnieks, un man nebija ne jausmas, kā to labot. Man bija licies neiespējami neļaut viņam paturēt mātes cepuri.

      – Džūlija?

      Mans skatiens atkal sastapa viņējo atpakaļskata spogulī.

      – Man vajag pačurāt.

      Paraudzījos uz pārnēsājamo navigatoru, kuru bija lietotu iegādājusies eBay. Mēs atradāmies vietā ar nosaukumu Dibervila, Misisipi, tikai kādas pusstundas braucienā no galamērķa. Domās pavisam skaidri iztēlojos pludmales māju, kuru Monika bija aprakstījusi: plašo lieveni, šūpuļkrēslus, kolonnas, kas allaž man lika domāt par aicinošām rokām. Mana kāja spēcīgāk uzspieda gāzes pedālim.

      – Vai vari paciesties vēl mazliet ilgāk, Bo? Mēs gandrīz esam klāt.

      Saraucis uzacis, viņš pamāja un sāka urbināt mātes cepuri visā nopietnībā.

      Atkal pievērsusies ceļam sev priekšā, sāku ievērot norādes uz Biloksi kazino: Beau Rivage, Isle of Capri, Treasure Bay. Nevienā no Monikas stāstiem nebija pieminēti kazino, liekot man ieprātoties, vai tas ir tāpēc, ka tie uzcelti pēc Monikas aizbraukšanas, vai arī tāpēc, ka tie bija tikpat sveši Meksikas līča piekrastei kā to nosaukumi.

      Nogriezos no desmitās šosejas uz Biloksi un sāku braukt pa simt desmito šoseju, un navigators norādīja uz šauru ceļa svītru, ko abās pusēs ieskāva ūdens, kamēr mēs šķērsojām Biloksi līci, lai sasniegtu pussalu, kas atradās starp līci un Misisipi zundu. Man bija karsti par spīti gaisa kondicionētājam, un sirds sāka sisties mazliet ātrāk, kad piepeši aptvēru savas rīcības nozīmību. Došanās nezināmajā ar piecgadīgu bērnu vairs neatgādināja svētumu kā tobrīd, kad es atrados advokāta birojā Leksingtona avēnijā un viņš man pasniedza mājas atslēgu komplektu līdz ar adresi, kas piederēja sievietei ar neparasto vārdu Reja Vona Viljamsa. Tūkstoš divsimt jūdžu attālumā tas viss likās daudz vilinošāk par pašreizējās situācijas neskaidrību. Nāves un zaudējumi – tie tevi nomoka. Es nopūtos, beidzot sākdama saprast, ko Monika ar to bija domājusi.

      Septembra saule lēkāja un dejoja pāri ūdenim, kamēr ceļš vijās zem furgona riepām, un vienmērīgais ritms nekādi nespēja nomierināt manus satrauktos sirdspukstus. Navigatora možā balss, kuru Bo bija nodēvējis par Gērtiju, lika man nogriezties uz Pludmales bulvāri, un Misisipi zunds atradās paralēli ceļam.

      Augstceltnes un kazino dominēja ainavā austrumu pusē. Braukdama uz rietumiem, es pabraucu garām viesnīcām un restorāniem ar tukšām automašīnu stāvvietām, kas, jādomā, bija izskaidrojams ar gadalaiku. Plata smilšu josla norobežoja zundu kreisajā pusē, kamēr turpināju braukt uz rietumiem, kur ceļa labajā pusē tukši zemes gabali ar panīkušiem kokiem un kāpnēm uz nekurieni atradās līdzās mājām ar jauniem jumtiem un košiem dzīvžogiem. Spilgtās krāsas izskatījās izaicinošas salīdzinājumā ar citu kaimiņu zālēm pieaugušajiem pagalmiem un finiera logu apmalēm. Augsta, balta bāka bija iekārtojusies starp pretējām satiksmes joslām uz lielceļa, viegli pieliekusies uz sauszemes pusi.

      Atsaucu atmiņā fotogrāfiju ar Moniku, viņas brāli un dažādiem brālēniem un māsīcām, kas visi bija sastājušies piramīdā