Liedaga koki. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
gluži kā ilustrācijas saviem stāstiem.
– Domāju, ka viņa atradās par mata tiesu no izlaušanās. Viņai vajadzēja rīkot izstādi lielā Ņujorkas galerijā, kad viņa saslima. To nācās atcelt. – Iedzēru ūdens malku, gribēdama aizskalot zaudējuma sajūtu dziļi rīklē. – Mums abām patika māksla. Patiesībā tieši tāpēc mēs iepazināmies, divdesmitā gadsimta sākuma amerikāņu portretistu izstādē. Mans vecvectēvs Eibs Holts bija viens no izstādītajiem māksliniekiem, un viņš bija viens no Monikas iecienītākajiem. – Pasmaidīdama par šīm atmiņām, es turpināju: – Man bija briesmīgs aklais randiņš, un viņa pienāca un uzlēja viņam virsū savu dzērienu. – Kaklā uzburbuļoja viegls smiekliņš. – Viņa man ļoti atgādināja manu jaunāko māsu, tik smalku, ka drēbes viņai uz miesas karājās. Es Moniku uzreiz gandrīz vai adoptēju, jo viņa izskatījās pēc tādas, kam vajadzīgas rūpes.
– Un puika? Kur ir viņa tēvs?
Es apklusu.
– Monika to nezināja. Tās attiecības bija… īslaicīgas. Viņš nebija daļa no Monikas dzīves. – Cieši sažņaudzu plaukstas, tomēr pamanījos ieskatīties Rejai Vonai acīs. – Kāpēc viņa aizbrauca? Viņa mani pārliecināja mērot visu ceļu līdz šejienei tikai to stāstu dēļ, kurus bija man pavēstījusi par šo vietu. Par savu ģimeni. Taču viņa man nekad nestāstīja, kāpēc ir to pametusi.
Reja Vona novērsās, un viņas acīs atkal pazibēja ēna.
– To es tev nevaru pateikt, tāpēc ka nezinu.
Nolūkojos uz veco sievieti, īsti nezinādama, vai varu viņai ticēt. Visbeidzot pamāju, sapratusi, ka citu atbildi nesaņemšu. Atkal jutu, kā acīs saskrien asaras; biju nobraukusi tik daudzas jūdzes, netikdama tuvāk galapunktam kā izbraukšanas brīdī.
– Monika man atstāja savu māju šeit, Biloksi, un aizbildniecību pār Bo. Es īsti nezinu, kāpēc, jo zinu, ka viņai ir ģimene. Un māja… – Aprāvos, negribēdama to apciemot vēlreiz, pat domās ne. – Jādomā, ka viesuļvētra “Kat…
Reja Vona pacēla pirkstu pie lūpām un papurināja galvu.
– Mēs te neizrunājam šo vārdu skaļi. Nekad.
Es pamāju. Pat pēc gadiem atgādinājumi par viesuļvētru bija redzami visapkārt.
– Domāju, ka ievākšos mājā kopā ar Bo, sameklēšu darbu un mēs dzīvosim laimīgi, līdz nāve mūs šķirs. – Piespiedu plaukstu pie lūpām. Pēdējo mēnešu laikā sakrājies nogurums nomāca sirdi un prātu, mana vientulība piepeši kļuva nepanesama. Monika katru nedēļu bija gājusi uz grēksūdzi, un pirmo reizi es spēju saprast, kāpēc.
Pacēlu galvu, atsaukdama atmiņā Reju Vonu no Monikas stāstiem, to Reju Vonu, kura klausījās bez nosodījuma, un vairs nespēju savaldīt vēlmi atbrīvoties no savas nastas.
– Nekad mūžā neesmu darījusi neko tik neplānotu un neapdomīgu. Un tagad man ir jādomā par mazo zēnu, un es esmu atvedusi viņu šurp, kur mums nav pat gultas, kurā gulēt. Kā es varēju rīkoties tik bezatbildīgi? – Iekodu lūpā, nožēlodama, ka esmu ko teikusi.
Reja Vona paliecās uz manu pusi, un viņas izruna kļuva neskaidrāka.
– Tu vēl neesi mirusi, tāpēc ar tevi nav cauri. – Viņa piecēlās un paņēma brūnajā papīrā ietīto saini, viegli saliekdamās no tā smaguma. Sapratu, ka Reja Vona atteiksies no palīdzības, tāpēc paliku sēžam. – Netaisi to vaļā šeit. Mis Monika negribēja, lai es to redzētu, un es negribu iztraucēt garus. – Viņa norādīja uz Bo, kura acis tagad bija vaļā, taču miegainas, un viņš nolūkojās uz virtuvi kā prātodams, kā ir te nonācis. Es gandrīz iesmējos, domādama, ka droši vien izskatos tāpat.
Vecā sieviete novietoja saini man priekšā.
– Vai tev te ir ģimene?
Papurināju galvu, nespēdama īsos vārdos paskaidrot neko par savu ģimeni un to, kāpēc man tā bija gribējies adoptēt Moniku – meiteni, kura bija tikpat apjukusi kā es pati.
– Tad tev jāved tas puika uz Ņūorleānu satikties ar viņa vecvecmāmiņu Eimiju. Viņa zinās, ko iesākt.
Mani pirksti sāka urbināt līmlentes malas, un es atpazinu smalko rokrakstu saiņa priekšpusē.
– Vajadzēja būt kādam iemeslam, kāpēc Monika viņiem neko nav teikusi par Bo. Ja nu viņa nevēlējās, lai es viņu turp vestu? Viņa atsūtīja mani šurp, uz Biloksi, nevis uz Ņūorleānu.
Reja Vona pieliecās tuvāk, un viņas acis satumsa.
– Vai tu ņemsi to puiku un liksies gulēt tukšā zemes placī? Monikas puikam ir vajadzīgs kas vairāk. Vispirms aizved viņu mājās un tad izdomā, ko darīt pēc tam.
Es sēdēju nekustīgi, klausīdamās apslāpētajās balsīs, kas nāca no televizora otrā istabā, un sapratu, ka man nav daudz iespēju.
– Man nav adreses.
Baltie zobi nozibēja, Rejai Vonai iztaisnojoties.
– Pirmā iela, numurs tūkstoš piecsimt divdesmit. Dārzu rajonā. Sārta karalienes Viktorijas stila māja ar skaistu dārzu un statuju.
Dziļi ievilku elpu un tad piecēlos.
– Paldies. Par ēdienu. Par šo. – Norādīju uz saini. – Par padomu. Monika allaž runāja par jums ar sirsnību, tāpēc domāju, ka jūs man neieteiksiet sliktu.
Reja Vona nepasmaidīja.
– Viņa atstāja mani pagātnē tāpat kā visus citus. Es domāju par to puiku. Viņš nebija pelnījis atrautību no savas ģimenes.
Saraucu pieri.
– Vai viņiem nebūs iebildumu pret to, ka… – Īsti nezināju, kā turpināt.
– Ka viņam nav tēva? Ir daži, kam tas varētu likties svarīgi, bet tikai ne Eimijas kundzei. Viņa to mīlēs gluži kā princi tikai tāpēc, ka mis Monika bija viņa mamma.
Izcēlu Bo no krēsla, un mana muguru saspringa no piepūles.
– Priecājos to dzirdēt. – Reja Vona pieliecās, lai paņemtu saini, taču es viņu apturēju. – Lūdzu, nevajag. Jūs arī tāpat esat pietiekoši daudz izdarījusi manā labā. Ļaujiet man ielikt Bo mašīnā, un es atgriezīšos, lai paņemtu šo.
Sākumā izskatījās, ka vecā sieviete atteiksies, taču tad viņa izslēja zodu un pamāja. Kad es atgriezos, Reja Vona atradās dzīvojamajā istabā un skatījās nākamo ziepju operu, un jebkādu fotogrāfiju vai ģimenes piemiņlietu trūkums likās dīvaini satraucošs. Pagāju viņai garām, lai ieietu virtuvē un paņemtu saini, sajuzdama zem papīra masīvu koka gabalu. Mirkli pavilcinājos, stāvēdama durvīs.
– Vēlreiz paldies, Reja Vona. Es novērtēju visu jūsu palīdzību.
Reja Vona neatrāva skatienu no televizora ekrāna, kur gaišmataina sieviete ar biezu lūpukrāsas kārtu uz lūpām nupat sāka raudāt.
– Un vēl pēdējais, – es sacīju. Viņa nepacēla galvu. – Iedomājos, vai jums nav Biloksi mājas dokumenti. Varbūt Monika tos atsūtīja jums. Advokātam viņa iedeva tikai atslēgu.
– Es tev atdevu visu, kas man bija. – Viņa paņēma tālvadības pulti un pastiprināja skaņu. – Ejot ārā, aizver aiz sevis durvis.
Zinādama, ka nekas cits nav sakāms, es žonglēju savu kravu, lai satvertu durvju rokturi, un tad aizcirtu durvis. Melnais kaķis, kurš bija mūs sagaidījis, gaidot sēdēja pie viena no puķu podiem, gurdeni kustinādams asti un stāvēdams sardzē, lai būtu drošs, ka mēs esam aizgājuši.
Uzgriezusi kaķim muguru, iebāzu saini furgona aizmugurē un