Liedaga koki. Kārena Vaita
Читать онлайн книгу.
pārsteigtas zilpelēkas acis.
Mani drīzāk sasmīdināja puikas sejas izteiksme, nevis krēma pikucis uz viņa žaketes, un es aizspiedu muti ar plaukstu, lai vecmāmiņa to neredzētu. Turpinādams skatīties uz mani, Gerijs noņēma balto pikuci ar pirkstu un tad aši to noslaucīja manā mežģīņu kleitā.
Paraudzījos uz izsmērēto krēmu un pārsteigumā noskatījos, kā tas lēnām slīd lejup pa kleitu un tad iekrīt man klēpī. Pacēlu acis, un viņš pasmaidīja. Es atbildēju uz smaidu un iesmējos. Drīz vien mēs locījāmies smieklos, sitot viens otram uz pleca. Līdz es nokritu no dīvāna.
Vecmāmiņa ieknieba man delmā, pieceldama mani kājās. Gerijs pārstāja smieties.
– Eimij! Vai tu neesi mazliet par lielu, lai tā uzvestos?
Es nostājos viņas priekšā un vairs nesmējos.
Viņa pieliecās uz manu pusi un ļoti klusi noteica:
– Ej un sakopies. Un, kad atgriezīsies, es gribu redzēt savā priekšā nobriedušu jaunu dāmu.
Viņa ātri mani palaida vaļā, un es sajutu, ka uz rokām palikuši zilumi.
Vecmāmiņa gaidpilni paraudzījās uz Guidrijas kundzi, kura centās noslēpt smaidu. Viņas seju pārklāja it kā maska, un viņa uzmeta Gerijam bargu skatienu.
– Un, Gerij, ceru, ka tu uzvedīsies kā jauns džentlmenis.
Metos augšā pa kāpnēm, pamezdama skatienu atpakaļ. Guidrijas kundze un Gerijs noskatījās man pakaļ. Guidrijas kundze pamirkšķināja, atgādinot man kaķi, kas lēni izstaipās pēc ilgstošas laiskošanās.
Pēc tam mēs ar Geriju kļuvām nešķirami – pavadījām visas pēcpusdienas kopā garajā Ņūorleānas vasarā, līdz man nācās atgriezties skolā Filadelfijā. Lielākoties mēs braukājām ar divriteņiem pa Sentčārlza avēniju – lēnām, lai Gerijs pārāk nepiepūlētos, un pa Odubona parku, šķērsojot Pulvera ielu un dzelzceļa sliedes līdz aizsargdambim, lai paskatītos, kas peld pa upi. Dienās, kad lietus kapāja ozolus Sentčārlza avēnijā, mēs uzrāpāmies vecmāmiņas mājas augšējā stāvā, lai biedētu viens otru ar spoku stāstiem. Mēs sēdējām tumsā ar cepumu šķīvi un kokakolu, ko pa stāvajām, šaurajām kāpnēm bija uznesusi tante Rouzena.
Tante Rouzena bija strādājusi pie vecmāmiņas ilgi pirms manas piedzimšanas un bija kļuvusi praktiski par mēbeli vecmāmiņas mājā, tikpat ierastu kā mozaīkas logi. Mēs viņu saucām par tanti Rouzenu, lai arī es tā arī nesapratu, kam viņa ir tante. Viņas āda bija tikpat melna kā manas lupatu lelles acis. Nolikusi paplāti starp mums, viņa pētoši paskatījās un brīdināja no spoku izsaukšanas. Es gribēju, lai viņa paskaidrotu, pastāstītu, kā izsaukt garus, lai es atkal varētu aprunāties ar savu māti un saprast viņas nāvi. Taču tante Rouzena tikai purināja galvu, pārkrustījās un atstāja mani ar visiem maniem neatbildētājiem jautājumiem.
Kādā pēcpusdienā nedēļu pirms manas aizbraukšanas Gerijs atnāca, lai apjautātos, vai es negribētu ar divriteņiem aizmīties līdz aizsargdambim. Mēs abi bijām dzimšanas dienā saņēmuši divriteņus, viņš sarkanu un es melnu, jo vecmāmiņa uzskatīja sarkanu krāsu par pārāk uzkrītošu meitenei, un mēs ar tiem braukājām apkārt augu vasaru. Viņa pat bija man atļāvusi nopirkt zilus džinsus, jo uzskatīja, ka tie būs pieklājīgāki par svārkiem, braucot ar divriteni.
Es negribīgi atvēru durvis. Neveiksmīgi mēģinādama izskatīties pēc savas iemīļotākās kinozvaigznes Ritas Heivortes, biju nogriezusi matus. Man nebija ienācis prātā, ka dabiski cirtaini rudi mati varētu neizskatīties tāpat kā viņai. Gerijs stāvēja manā priekšā, pārsteigumā klusēdams ar pavērtu muti, taču nespēdams pateikt ne vārda pirmo reizi, kopš es viņu pazinu, un ar skatienu urbdamies manos matos. Aizcirtu durvis viņam deguna priekšā, pirms viņš bija paguvis izdomāt kādu sakāmo, un devos projām. Viņš atvēra durvis, un viņa balsī skanēja smiekli.
– Ak tu tētīt, Eimij. Es negribēju blenzt. Tu tikai izskaties mazliet… citādi.
Jutos ļoti aizskarta. Viņa mātes mati bija tieši tādi kā Ritai Heivortei, ja neskaita krāsu, un es biju gribējusi, lai manējie izskatītos tāpat. Taču, ja viņējie krita piķa melnos viļņos apkārt sejai, manējie atgādināja klauna parūku.
Nespēdama izbēgt no Gerija pašas mājā, es paskrēju viņam garām un metos ārā pa durvīm. Paķēru savu divriteni, uzlēcu tam virsū un izbrāzos ārā uz ielas, mīdama pedāļus tik ātri, cik vien spēju, lai aizmītos līdz aizsargdambim. Gerijs man sekoja cieši pa pēdām klepodams un smiedamies. Es priecājos, dzirdot viņa klepošanu. Cerēju, ka viņš aizrīsies un nosmaks.
Šķērsoju rensteli uz divriteņa un iebraucu parka zonas nīkulīgajā zālē, sakozdama zobus, lai neļautu tiem nolūzt. Tuvojoties stāvajam pakalnam, es nolēcu no divriteņa, ļaujot tam ietriekties zemē. Nikni soļoju uz upes pusi, rāpdamās augšā pa aizsargdambja nogāzi, līdz biju sasniegusi virsotni. Piepūties kaķis ar dubļu izraibinātu kažoku gulēja uz sāniem, un mušas riņķoja tam apkārt, veidodamas oreolu. Kaķa glāžainās acis bija atvērtas, ar neredzošu skatienu lūkodamās vasaras dienā. Lēnām piegāju tam klāt un pieliecos, atbalstījusi rokas pret sasvīdušajiem ceļgaliem. Mušas kārīgi spindza apkārt dzīvnieka purnam, un atvērtā mute bija sastingusi kaķa smaidā.
Gerijs nāca uz manu pusi, stumdams savu riteni un smagi elpodams. Viņš apstājās, mēģinādams dziļi ievilkt elpu.
– Eimij…
Es vēl aizvien sadzirdēju smieklus viņa balsī, un man prātā iešāvās doma par atriebību. Daudz nedomādama, es pasniedzos un saķēru kaķi aiz priekšķepām. Viegli ieņurdējusies, es to savicināju gaisā, palaižot vaļā, tiklīdz biju izveidojusi pusloku. Tas trāpīja Gerijam pa vēderu, un viņa acis plati iepletās, dīvainā kārtā atgādinot beigtā kaķa acis. Gerijs nometa divriteni un pastreipuļoja atpakaļ, novicinādams rokas kā vējdzirnavu spārnus, gļotainam traipam parādoties uz viņa zilbalti svītrotā krekla. Viņš sagrīļojās uz aizsargdambja malas, mežonīgi vicinādams rokas, un tad noslīdēja pa akmeņaino nogāzi uz ūdens pusi. Viņš gulēja uz muguras vietā, kur bija apstājies, skatījās augšup debesīs… un smējās.
– Aizveries!
Viņš neaizvērās. Es paķēru viņa divriteni, nostūmu to lejā pāri akmeņiem un stiepļu žogam un iemetu ūdenī. Gerijs piecēlās un beidzot apklusa.
– Kāda velna pēc tu to izdarīji? – Viņš pieslējās kājās, viegli sagrīļodamies un noskatīdamies, kā stūre lēnām iegrimst duļķainajā ūdenī, kamēr pakaļējais ritenis vēl bija saskatāms. Visas dusmas piepeši bija pazudušas, un es sāku apzināties, cik briesmīgi biju izrīkojusies.
– Gerij, piedod. Es tev to atlīdzināšu – kaut kā. Atdošu tev savējo. – Divritenis sašūpojās, aizmugurei apsviežoties pāri stūrei, un peldēja dziļumā. Liels koka zars rēgojās ārā no ūdens gluži kā atriebīga roka un saķēra priekšējā riteņa spieķus, neļaujot tam virzīties tālāk upes straumē.
Gerijs uzkāpa uz liela akmens, kur ūdens sniedzās viņam līdz potītēm.
– Nevajag, Gerij! Tur ir dziļš, un straume ir ļoti nejauka.
Viņš pablenza uz mani.
– Es protu peldēt. Un tas nav tik tālu. – Viņš paspēra vēl vienu soli uz priekšu, iegrimdams līdz ceļiem. Es vairs nespēju saskatīt viņa pēdas.
– Lūdzu, apstājies – neviens nespēj papeldēt tajā straumē.
Viņš nepievērsa uzmanību maniem lūgumiem un turpināja iet dziļāk ūdenī. Kad tas bija aizsniedzies līdz Gerija kaklam, viņš metās peldus uz divriteņa pusi.
Upe tūlīt