Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena
Читать онлайн книгу.
tur plāksni, kuru es no rīta esmu uzzīmējusi. “Šodien Vaska figūru salons būs slēgts par godu Viņu Majestāšu vizītei.” Es esmu pavēlējusi viņam izkliegt šo frāzi katram garāmgājējam. Zēns pievienoja paša sagudrotu tekstu, ka biļetes būs tikai par divpadsmit sū ikvienam, kurš apmeklēs salonu tūdaļ pēc Viņas Majestātes. Protams, biļetes vienmēr maksā divpadsmit sū.
– Mums taču jāapģērbjas, – pēkšņi paziņo māte.
– Bet karalis. Vai nevajadzētu…
– Par vēlu! Vai gribi, lai karaliene tevi redz šādā paskatā?
Es iesmejos, jo ir neiedomājami, ka cilvēks karalienes acīs parādās priekšautā. Mēs trīs dienas Krastmalas laukuma veikalos meklējām piemērotus tērpus. Jā, mūsu salons varbūt maldina acis – stuku izmantojam marmora vietā un apzeltījumu uzdodam par zeltu –, taču drānu ziņā nekādas mānīšanās nav. Mums jābūt ģērbtām tikpat smalki kā karalienes dāmām, pat ja tas izmaksā veselu bagātību.
Mātes istabā es uzvelku viduklī cieši pieguļošu tērpu. Reiz Kurtiss man nopirka zīda fišū ar mežģīnēm, un es to piestiprinu ņieburam un spogulī apbrīnoju, kā plānais lakats krīt man ap pleciem. Kamēr lielākajā daļā Parīzes trūkst malkas un maizes, mūsu muzejs katru dienu ietirgo trīssimt sū. Ar to pietiek, lai mums vienmēr būtu gaļa uz galda un šādas greznumlietas.
– Kā tu domā? – māte ievaicājas. Viņa ir uzvilkusi visdārgāko tērpu savā mūžā. Lai gan vairāk nekā piecdesmit gadus veca, viņa šobrīd ķiķina kā meitene. – Vai es izskatos muļķīgi?
– Nē. – Un es nemeloju. – Tu izskaties brīnišķīgi. – Tērps ir izšūts ar sīkām pērlītēm, un ņieburs kā nobērts ar dārgakmeņiem. Manam tēvocim tas izmaksāja gandrīz divsimt livru, un tagad es saprotu, kā di Barī kundze var iztērēt divus tūkstošus par bagātīgi rotātām galma drānām. – Paraugies taču pati! – Es pagriežu māti pret spoguli. Tērps viņu padara jaunāku. – Tev varētu dot četrdesmit, – es saku.
Viņa skaļi iesmejas.
– Varbūt četrdesmit deviņus. – Viņa uzsmaida spogulī un tad satver manu roku. – Man ir ļoti paveicies ar bērniem, – viņa nočukst. – Trīs dēli dien Šveices gvardē, un brīnumskaistā meita atradusi sev nopietnu amatu. Tev nevajadzēs precēties naudas dēļ, un tu vienmēr būsi atkarīga tikai pati no sevis. – Mātei tas ir svarīgi, jo viņai bija aiz aprēķina, nevis mīlestības slēgta laulība. Viņa paceļ galvu un palūkojas uz Kristus figūriņu virs gultas. – Tu esi Kurtisa lielā cerība, – viņa noteic. – Tu panāci, ka šodien mūs apmeklē tik augsti viesi.
– Mēs kopā to panācām. Salons nepastāvētu, ja mēs visi nestrādātu vienlīdz smagi. – Nepieciešama izcila prasme, lai vadītu šādu izstādi. Es nevaru iedomāties, kā Kurtiss te ticis galā viens. Viņa dokumenti, kas rakstīti vēl pirms manas dzimšanas, iedveš šausmas. Draugiem pārdotas biļetes par samazinātām cenām, muižniecībai izsniegtas brīvbiļetes. Taisni brīnums, ka viņam vispār izdevies nopelnīt jel kādu naudu. Vakar vakarā mēs strīdējāmies par to, vai karaliskajai ģimenei vajadzētu piedāvāt ieeju par brīvu. Tēvocis vēlējās atlaist biļetes cenu, it kā jaunie tērpi modeļiem būtu iegūti pavisam lēti, bet es gribēju pieprasīt samaksu. Tomēr māte uzstāja, ka mēs būsim žēlīgi, un tas nozīmē ielaist karalisko pāri bez jebkādas biļetes. Es tobrīd slepus saspiedu viņas roku.
– Lai skan fanfaras, – viņa svinīgi paziņo.
Lejā salonā jau ieradusies Roza Bertēna un Anrī Šarls. Es ievēroju, ka Roza velta Anrī daudz platāku smaidu, nekā jebkad ir veltījusi man. Varbūt tāpēc, ka viņš šodien izskatās īpaši pievilcīgs. Garie mati ar zilu lenti sasieti à catogan jeb zirgastē, arī kamzolis ar dāsni izšūto apakšmalu, zīda kiloti un pušķi pie spieķa ir zili. Šī ir pirmā reize, kad redzu viņu tik rūpīgi ģērbušos. Tiešām – tik iespaidīgs un inteliģents cilvēks kā Anrī noteikti varētu lūgt karalim vietu galmā. Viņš varētu kalpot karaļa darbnīcā vai, vēl labāk, dzīvot no karaļa piešķirtajiem līdzekļiem. Es tūdaļ iedomājos par visām izcilajām lietām, ko viņš varētu radīt, ja būtu pietiekami daudz naudas un laika.
Ieraudzījis mani, Anrī tūdaļ pārtrauc sarunu ar Rozu un norāda uz pūli ārpusē.
– Vai zināt, kas tur notiek?
– Brīnišķīgi, vai ne? Rīt salons būs stāvgrūdām pilns!
Anrī vilcinās, un es saprotu, ka viņam šis pasākums nepatīk.
– Esat diezgan labi saposusies, – Roza piezīmē. – Ja kādreiz sagribēsiet parādīties galmā, manā zaļajā franču tērpā izskatīsieties žilbinoši.
Viņai piemīt skaudrs tirgones gars, gluži tāpat kā man.
– Ja saņemšu negaidītu mantojumu, – es atbildu, – tad noteikti došos uz jūsu veikalu.
Ārā piestāj ekipāža ar astoņiem zirgiem, un kāda sieviete iesaucas: – Karaliene! Viņa Majestāte un karaliene! – Neatkarīgi no tā, kas par Mariju Antuaneti rakstīts pamfletos, apsūdzot it visos netikumības paveidos, publika priecājas viņu redzēt. Es izjūtu milzīgu atvieglojumu. “Anrī kļūdās. Tieši tāda slava mums ir vajadzīga.” Es satveru mātes roku, un mēs steidzamies pie durvīm.
– Reveranss, – Roza nikni atgādina man aiz muguras.
– Reveranss!
Es ļoti zemu paklanos un piecēlusies attopu, ka manā priekšā stāv Francijas karalis un karaliene dārgos zīda un sermuļādas apmetņos. Pūļa saucieni vairs nav dzirdami, tiklīdz karaļa sardzes vīri aizver durvis. Starp viņiem nav neviena mana brāļa – viņu uzdevums ir sargāt karaļa apartamentus, nevis pavadīt karalisko ģimeni izbraucienos uz Parīzi. Žēl, jo mēs diezgan reti redzamies.
– Laipni lūdzam Vaska figūru salonā, – tēvocis saka.
Soli uz priekšu sper kalpotājs, kurš uzņemas iepazīstināšanu. Viesu vidū ir karaļa jaunākā māsa Elizabetes kundze – divdesmit četrus gadus veca, ar krēmbalti sārtu ādu, kāda parasti ir pusaudzēm, – un valdnieku ģimenes vecākais bērns, Marija Terēze, kuru galms uzrunā par karalisko kundzi un kuras tumšās acis un mati spilgti kontrastē ar jaunāko brāļu gaišajiem. Es uzsmaidu vārgajam, slimīgajam dofinam, kuru divi vīri nes nestuvēs. Viņam – vidējam bērnam – ir septiņi gadi, bet viņš izskatās pēc četrus vai piecus gadus veca. Mati viņam ir tikpat gaiši un acis tikpat zilas kā četrgadīgajam brālim Luijam Šarlam. Jaunākais bērns ir ietērpts jūrnieka drānās – cieši pieguļošos svārkos un pieskaņotās biksēs.
– Papa, maman, tie esat jūs! – Luijs Šarls norāda uz pakavveidīgo galdu, pie kura sasēdinātas karaļa un karalienes figūras. Gan soli, kas paredzēti hercogienēm, gan valdnieku krēsli ar augstajām atzveltnēm ir tik precīzi atdarināti, ka ekspozīciju var uzskatīt par īstu.
– Ļoti labi, – Marija Antuanete paslavē jaunāko dēlu. Tad viņa pagriežas pret dofinu. – Vai tu zini, ko atspoguļo šī aina?
Dofins pietraušas sēdus, palūkojas apkārt – nevis veikli un augstprātīgi kā bērns, kuram dots pilnīgi viss, bet lēni un ziņkārīgi kā bērns, kuru vada degsme mācīties. Vispirms viņa acis pievēršas neīstā marmora kolonnām, kas sadala ekspozīcijas telpu, tad gleznām, kas rada iespaidu, ka apmeklētājs ienācis sievietes privātajā salonā.
– Tā droši vien ir Lielā ēdamistaba.
– Tieši tā! – karaliene iesaucas. Viņa lepojas ar to, cik mācīti ir viņas bērni.
– Vai