Vasaras saldais skūpsts. Sofija Gana
Читать онлайн книгу.
vīrietim pie sāniem gluži kā kaķis, un tā bija dievišķīga sajūta.
Divpadsmitā nodaļa
Nina pamodās un sajuta bekona smaržu.
Viņa aizkaitināta pieslējās gultā sēdus. Manā mājā ir izskatīgs, murgu mocīts, ievainots svešinieks, un viņš cep ar ķimikālijām bagātinātu cūkgaļu.
Viņa atcerējās, kā Miks pagājušajā naktī svaidījās un kliedza. Sajuta viņa savainoto plecu zem saviem pirkstu galiņiem šķūnī. Atcerējās skūpstu priekšnamā, zaglīgos skūpstus viņa gultā…
Viņai ir jāizdibina, ko Miks zina par Valta nāvi un tad jātiek no vīrieša vaļā. Vai viņš tiešām bija tur klāt? Vai viņš to redzēja? Ko viņš šodien teiks? Ninu bija pārņēmis nevaldāms satraukums. Jau pavisam drīz viņa noskaidros tik ilgi gaidītās atbildes.
Satraukums tomēr mijās ar bailēm.
Pulkstenis rādīja desmit pāri astoņiem. Tā kā Nina pusnakti bija nomodā, viņa nebija dzirdējusi savu modinātājpulksteni, un tagad viņai bija steidzīgi jāpošas uz tikšanos ar potenciālo klientu Bobu. Nav laika uzmācīgām idejām.
Nina uzrāva mugurā rītakleitu. Nogludināja matus, cik vien labi spēja. Uzzieda lūpu spīdumu. Tad atkal to notīrīja. Tas bija dīvaini, ka viņas mājā ir vīrietis. Situāciju neuzlaboja arī tas, ka viņa neko nespēja padarīt ar pietvīkušajiem vaigiem, kā arī nespēja izdzēst no prāta skatu, kā Miks guļ gultā.
Miks stāvēja pie plīts un svilpoja. Viņš bija bez krekla. Bez kurpēm.
Bez biksēm.
Izbalējuši svītraini oranži bokseršorti bija vienīgais, kas atradās starp vīrieti un plīti.
Varēja domāt, ka viņš nejūtas neērti par pagājušo nakti.
Nina nokāsējās, un Miks pacēla galvu no pannas. – Labrīt, – viņš mundri sveicināja, it kā pagājušās nakts nebūtu bijis.
– Sveiks, – Nina atsaucās. – Kā tavs plecs?
– Deg kā ugunīs, – viņš atbildēja. – Bet es aizņēmos no tevis nedaudz ibuprofēna. Atradu to vannasistabā. Ceru, ka tev nekas nav pretī.
Nina apsēdās, un viņš nolika viņai priekšā uz galda kūpošu krūzi ar melnu kafiju. – Pienu un cukuru?
Viņa pievērsa acis kafijai, lai tām nevajadzētu klejot kaut kur citur. Kur gan lai viņa skatās, runājoties ar gandrīz kailu vīrieti, kura lielisko augumu bija redzējusi tikai pirms dažām stundām, trauksmē sastingušu guļam gultā? Vīrieti, kura akmenscietā, slidenā pleca nospiedumu viņa vēl aizvien juta uz saviem pirkstu galiem? Vīrieti, kura panikā ieplestās acis bija lūkojušās viņā tā, it kā viņa varētu viņam nodarīt ko ļaunu? Vīrieti, kurš, iespējams, ir viens no pēdējiem cilvēkiem, kurš redzējis Valtu dzīvu?
– Es nedzeru kafiju, – viņa apdomīgi teica. Viņa arī neēda brokastis līdz brīdim, kad bija izpildījusi vismaz duci vingrinājumu – sveicienu saulei – savā jogas studijā augšstāvā, taču nešķita pieklājīgi viņam to stāstīt tieši šajā brīdī. It īpaši tāpēc, ka galdā jau bija uzlikta milzīga grēda ar zileņu pankūkām, kā arī rūpnieciska lieluma pudele ar īstu kļavu sīrupu, milzīga bļoda ar zemenēm, svaigi sakults putukrējums un krūka ar apelsīnu sulu. Viņš turpināja cept pankūkas, un vismaz ceturtā daļa mīklas vēl joprojām atradās bļodā.
– Vai tu gaidi viesus? – Nina jautāja.
– Nē. Kāpēc prasi?
– Lai to visu pieveiktu, mums katram ir jāapēd ducis pankūku, pusmārciņa bekona un puslitrs zemeņu.
Miks paraustīja plecus – to darot, viņš sāpēs saviebās –, tad apsēdās pie galda Ninai pretī. Tajā vietā sēdēja Valts, kad bija atbraucis mājās savā pēdējā atvaļinājumā. Ar muguru pret sienu, acis pievērstas durvīm, viņš bija māsai teicis. No veciem ieradumiem grūti atbrīvoties. – Tādā gadījumā, šķiet, mums labāk vajadzētu ķerties klāt. – Miks palūkojās uz Ninu, tad uz viņas kafijas krūzi, pēc tam atkal uz Ninu. – Tu patiešām to nedzersi?
– Nē.
– Visi dzer kafiju.
– Tikai ne es. Es arī neēdu bekonu. Piedod. Nitrāti.
– Tad man paliks vairāk, – viņš teica, pielēkdams kājās, lai parūpētos par to, kas uz plīts.
Viņa miermīlīgā omulība šajā rītā bija tik ārkārtīgi nesaderīga ar vīrieša mokpilno svaidīšanos pagājušā naktī, ka Nina nezināja, ko par to domāt. Kā arī par ēdiena kalnu, ko viņš gatavoja.
Miks piegāja pie ledusskapja un izņēma pienu. Viņš pielēja to kafijai viņas krūzē. Piebēra trīs pilnas karotes cukura. Samaisīja. Nolika krūzi atkal Ninai priekšā. Tad apsēdās viņai pretī, gaidīdams gluži kā zēns.
Nina pūlējās sasaistīt vīrieša ķermeņa brīvās, vieglās kustības, viņa zilo acu atklāto, rotaļīgo mirdzumu ar to vīrieti, ko pagājušā naktī bija modinājusi, – bet vai viņa bija to uzmodinājusi? Varbūt viņš ne uz brīdi nepamodās. – Es to nedzeršu, Mik. Tomēr paldies tev. Tas ir jauki. Ļoti gādīgi. – Viņa pastūma krūzi projām.
Miks piestūma to atpakaļ, viņa lūpu kaktiņš izlocījās uz augšu – Nina centās nepievērst uzmanību tam, cik šī grimase ir pievilcīga. – Tā nav tikai gādība, šī kafija ir laba.
– Es esmu no tām meitenēm, kas dod priekšroku zāļu tējām un auzu pārslām.
Miks saviebās. – Labi, es ļaušu tev neēst bekonu. Un tu drīkstēsi riskēt un nenogaršot vismaz vienu no manas īpašās receptes zileņu pankūkām. Taču es nespēju uzticēties sievietei, kas nedzer kafiju. Sieviete, kas nedzer kafiju, ir gluži kā sieviete, kurai nav seksa. Tas nav dabīgi. – Viņš pavedinoši pazemināja balsi. – Es gatavoju ļoti labu kafiju.
Vai viņš neatceras pagājušo nakti? Apjausma par to, ka viņš ne uz mirkli nebija pa īstam pamodies pēc tam, kad Nina viņu uzpurināja no sapņa, sāka arvien vairāk nostiprināties. – Nē, paldies. Es dodu priekšroku tējai. – Viņa ielūkojās vīrietim acīs ar, kā viņa cerēja, stingru skatienu.
– Kad bija pēdējā reize, kad tu to mēģināji? – viņš vaicāja, pieceldamies, lai apgrieztu pankūkas. – Runā, ka pirmā reize esot briesmīga, bet, ja tu noriskē un pamēģini, ar laiku tas iepatīkas.
– Sekss? – Nina izspļāva, nespēdama aizgaiņāt pagājušās nakts skatu, kā Miks guļ savā gultā.
– Kafija, – viņš ar koķetu smaidu attrauca.
Nina juta, ka viņas seja kaist, un mēģināja izgudrot kaut ko, lai izķepurotos. – Pirmo reizi es dzēru kafiju vidusskolā. Man tā nelikās laba toreiz, un negaršo arī tagad. – Kāpēc viņai bija tāda sajūta, it kā viņi vēl joprojām runātu par seksu? Ar puskailu vīrieti, kāds šobrīd bija Miks, arī saruna par decimālo sistēmu liktos kā saruna par seksu. Atmiņas par to, kā vīrietis izskatījās pagājušā naktī, vēl aizvien neļāva skaidri domāt.
– Vidusskolā parasti kafija nešķiet nekas garšīgs, – viņš teica, ar savu draiskulīgo toni piešķirdams šiem vārdiem lielāku nozīmi. Viņš uzkrāva jau tā ļodzīgajai pankūku kaudzei vēl vairāk pankūku un ielēja vēl mīklu pannā.
Ninai atausa atmiņā aina, kā Deivijs Breners aiz vingrošanas zāles ieslidina viņai mutē mēli, – tā, it kā tas būtu noticis vakar. Uhh. Viņa pielēca kājās un uzlika vārīties ūdeni tējai, pirms būtu zaudējusi apetīti. –