Drošais patvērums. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.arī! – Kristena piebilda, sekodama brālim.
Alekss bija aizņemts ar mantu izkraušanu no džipa bagāžnieka. – Pagaidiet, – viņš uzsauca. – Vienu brītiņu, labi? Džošs nopūtās un sāka nepacietīgi mīņāties no vienas kājas uz otru. Alekss izcēla no automašīnas ledus kasti.
– Vai tev vajag palīdzību? – Keitija jautāja.
Viņš papurināja galvu. – Pats tikšu galā. Varbūt tu varētu ieziest bērnus ar aizsargkrēmu un uzmanīt viņus dažas minūtes? Zinu, ka viņi ir sajūsmā par atrašanos šeit.
– Labi, – viņa noteica, pievērsdamās Kristenai un Džošam. – Vai jūs abi esat gatavi?
Dažas nākamās minūtes Alekss pavadīja, kraudams mantas ārā no automašīnas, ierīkojot nometni pie piknika galda, kas atradās vistuvāk kāpām, bet bija nesasniedzams paisumam. Lai arī tur bija vēl dažas ģimenes, lielākoties šī pludmales daļa atradās viņu rīcībā. Keitija bija noāvusi sandales un stāvēja ūdens malā, kamēr bērni šļakstinājās seklumā. Viņas rokas bija sakrustotas, un pat no attāluma Alekss ievēroja tik reto apmierinājuma izteiksmi sievietes sejā.
Viņš pārmeta pār plecu pāris dvieļu un devās uz liedagu.
– Grūti noticēt, ka vakar bija vētra, vai ne?
Keitija pagriezās, izdzirdējusi viņa balsi. – Biju aizmirsusi, cik ļoti man pietrūkst okeāna.
– Kāds laiciņš pagājis?
– Pārāk ilgs, – viņa noteica, ieklausīdamās viļņu šļakstos, tiem veļoties krastā.
Džošs skrēja iekšā ūdenī un ārā no tā, bet Kristena bija pietupusies, meklēdama labus gliemežvākus.
– Droši vien dažreiz nav viegli viņus audzināt vienam, – Keitija piezīmēja.
Alekss pavilcinājās, lai apdomātos. Kad viņš ierunājās, balss bija klusa. – Lielākoties nav tik traki. Mēs ieejam zināmā ritmā, zini? Mūsu ikdienas dzīvē. Tad, kad darām ko tādu kā tagad, kur nav ritma, tas dažreiz var kļūt pagrūti. – Viņš ar pēdu pabikstīja smiltis, izveidojot viņiem pie kājām nelielu vagu. – Kad mēs ar sievu runājām par vēl vienu bērnu, viņa centās mani brīdināt, ka trešais bērns nozīmētu pāreju no “viens pret vienu” uz zonas aizsardzību. Viņa mēdza jokot, ka neesot pārliecināta, vai es to spēšot. Un nu es esmu nonācis līdz zonas aizsardzībai ikdienā… – viņš apklusa, pašūpodams galvu. – Piedod. Man nevajadzēja to teikt.
– Ko teikt?
– Tā vien šķiet, ka katru reizi, kad runāju ar tevi, es sāku runāt par savu sievu.
Keitija pirmo reizi pagriezās pret viņu. – Kāpēc lai tu nerunātu par sievu?
Alekss bīdīja smilšu kaudzīti šurpu turpu, nogludinādams pirmīt izveidoto grambu. – Tāpēc ka negribu, lai tu domātu, ka es nespēju runāt ne par ko citu. Ka es visu laiku dzīvoju pagātnē.
– Tu viņu ļoti mīlēji, vai ne?
– Jā, – viņš atbildēja.
– Un viņa bija liela tavas dzīves daļa kā tavu bērnu māte, vai ne?
– Jā.
– Tad ir tikai normāli, ka tu par viņu runā, – Keitija noteica. – Tev ir jārunā par viņu. Viņa ir daļa no tevis.
Alekss veltīja viņai pateicīgu smaidu, taču nespēja izdomāt nekādu sakāmo. Likās, ka Keitija ir nolasījusi sarunbiedra domas, un ierunājoties viņas balss bija maiga. – Kā jūs abi iepazināties?
– Mēs satikāmies gluži parastā vietā. Bārā. Viņa bija kopā ar dažām draudzenēm un svinēja kādai dzimšanas dienu. Tur bija karsts un pilns ar cilvēkiem, un valdīja pustumsa, un mūzika bija skaļa, un viņa vienkārši… izcēlās. Tas ir, visas viņas draudzenes bija mazliet mežonīgas, un bija skaidri redzams, ka viņas visas lieliski pavada laiku, bet viņa bija neparasti mierīga.
– Varu derēt, ka viņa bija arī skaista.
– Tas ir pats par sevi saprotams, – viņš sacīja. – Tā nu, norijis savu satraukumu, es piegāju klāt un sāku laist darbā ikvienu šarma drusciņu, kas atradās manā rīcībā.
Kad Alekss apklusa, viņš ievēroja smaidu, kas rotājās Keitijas lūpu kaktiņos.
– Un? – viņa apjautājās.
– Un man tik un tā vajadzēja trīs stundas, lai izdabūtu no viņas vārdu un telefona numuru.
Keitija iesmējās. – Ļauj man minēt. Tu piezvanīji nākamajā dienā, pareizi? Un uzaicināji viņu uz satikšanos?
– Kā tu to zini?
– Tu pēc tāda izskaties.
– Lai tā teiktu, tev to vajadzējis daudzreiz pārbaudīt uz savas ādas.
Keitija paraustīja plecus, ļaujot viņa iztēlei vaļu. – Un tad?
– Kāpēc tu gribi to dzirdēt?
– Nezinu, – viņa atzinās. – Taču es to gribu.
Alekss viņu nopētīja. – Nu labi, – viņš beidzot noteica. – Tad, kā jau tu to brīnumainā kārtā zināji, es viņu uzaicināju pusdienās, un mēs pavadījām pārējo vakara daļu sarunādamies. Tajā nedēļas nogalē es viņai pateicu, ka mēs abi kādu dienu apprecēsimies.
– Tu joko.
– Zinu, ka tas izklausās neprātīgi. Tici, viņa arī uzskatīja mani par traku. Taču es to vienkārši… zināju. Viņa bija gudra un laipna, un mums bija daudz kopīga, un mēs no dzīves vēlējāmies vienu un to pašu. Viņa daudz smējās un prata mani sasmīdināt. Godīgi sakot, no mums abiem man bija paveicies vairāk.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.