Asara zirnekļa tīklā. Nora Robertsa
Читать онлайн книгу.
atcerējās, ka viņa savu māju – kārtīgu divstāvu ēku, kas celta Rekonstrukcijas laikā, – novēlējusi kādam radiniekam no ziemeļu štatiem.
Piecdesmit jūdžu rādiusā nevienam Inosensā nepiederēja BMW, tālab Takers secināja, ka jaunais īpašnieks laikam būs izlēmis ierasties un apskatīt savu mantojumu.
Viņš aizgainīja ziemeļnieku invāziju no sava prāta, paņēma cigareti, tad nolauza naga tiesas garuma galu un aizsmēķēja.
Pusjūdzi atpakaļ Kerolaina Veiverlija cieši turēja savas automašīnas stūri un gaidīja, līdz sirds straujais ritms normalizēsies un vairs neatbalsosies viņai kaklā.
”Idiots! Jukušais izdzimtenis! Neuzmanīgais ķēms!”
Ar lielu piespiešanos viņa noņēma kāju no bremžu pedāļa un atsāka braukšanu, un automašīna turpināja ceļu pa aizaugušo, šauro ceļu.
”Collas…” viņa domāja. ”Pietrūka tikai dažu collu, lai viņš būtu ietriecies manā automašīnā. Un tad vēl viņam pietika nekaunības signalizēt ar autotauri! Kaut viņš vismaz būtu apstājies! Jā, kaut viņš būtu apstājies, tad man būtu iespēja tam slepkavnieciskajam mērkaķim izpaust savas domas šajā jautājumā.”
Vismaz pēc tam viņa justos labāk, jo varētu dod vaļu savām emocijām. Viņai šajā ziņā bija sasodīti labi panākumi, kopš doktors Palamo bija paskaidrojis, cik tiešā ceļā čūlas rašanās un galvassāpes ir saistītas ar to, ka viņa apslāpē savas emocijas, un, protams, ar hronisku pārstrādāšanos.
Nu ko, viņa tagad bija sākusi kaut ko darīt lietas labā. Kerolaina ar spēku atrāva sasvīdušās plaukstas no automašīnas stūres un noslaucīja tās gar plato bikšu starām. Viņu gaidīja jauka, gara un mierpilna atpūta šeit, šajā nekurienē Misisipi štatā. Pēc dažiem mēnešiem – ja vien viņa nenomirs no šīs neciešamās tveices – viņa būs spējīga gatavoties savai pavasara tūrei. Un ar emociju apspiešanas netikumu viņa bija pilnībā tikusi galā. Beidzamais neglītais un pat nekontrolētais emociju izvirdums ar Luisu izrādījās tik atbrīvojošs, tik brīnišķīgi neiegrožots, ka viņa gandrīz vai vēlējās atkal atgriezties Baltimorā, lai piedzīvotu to vēlreiz.
Gandrīz.
Pagātne – un Luiss ar savu veiklo valodu, spožo talantu un klīstošo skatienu pavisam noteikti piederēja pagātnei – bija droši noglabāta un palikusi tieši tur, kur tai jābūt. Nākotne – vismaz līdz brīdim, kad nervi būs daudzmaz sakārtoti un veselība uzlabota, – Kerolainu pārāk neinteresēja. Pirmo reizi mūžā Kerolaina Veiverlija, brīnumbērns, kas pilnībā nodevies mūzikai, un emocionāli trausla būtne, grasījās dzīvot tikai jaukajai, saldajai tagadnei.
Un šajā vietā viņa galu galā izveidos sev mājas. Tā, kā vēlēsies pati. Un nebūs vairs nekādas izvairīšanās no problēmu risināšanas. Vairs nebūs nekādas bijīgas paklausīšanas mātes pavēlēm un pūlēšanās piepildīt viņas gaidas. Vairs nebūs nekādu centienu iztapt dažādu cilvēku vēlmēm.
Viņa iekārtosies mājā, sāks saimniekot. Un kad būs pienākušas vasaras beigas, viņa jau skaidri zinās, kas īsti ir Kerolaina Veiverlija.
Sajutusies labāk, Kerolaina pārvietoja rokas uz stūres un turpināja ceļu. Atmiņā uzausa gandrīz netverama apjausma, ka reiz viņa pa to jau ir braukusi. Kaut kad ļoti, ļoti sen, kad bija devusies apciemot savus vecvecākus. Vizīte, protams, izvērtās ārkārtīgi īsa. Māte darīja itin visu, lai tikai apcirstu pati savas saknes, kas bija laukos. Kerolaina atcerējās savu vectēvu, liela auguma vīru ar sarkanu seju, kurš kādā skaidrā, rāmā rītā bija vedis viņu makšķerēt. Un pati savu meitenīgo nevēlēšanos uzdurt tārpu uz āķa – līdz brīdim, kad vectēvs paskaidroja, ka tas vecais tārps taču to vien gaida, lai tiktu uzsēdināts uz āķa un kāda liela zivs viņu norītu.
Kāds trīsuļojošs prieks viņu pārņēma brīdī, kad makšķeres aukla noraustījās, un kāda godbijības un piepildījuma sajūta, kad viņi uz mājām nesa trīs pamatīgus samus!
Un vecāmāte – stiegraina sieviete ar tēraudsirmiem matiem – bija izcepusi viņu lomu uz smagas, melnas pannas. Kerolainas māte atteicās nogaršot pat kumosu, taču Kerolaina – trausla sešgadniece ar gariem, slaidiem pirkstiem un lielām zaļām acīm – ēda itin alkaini.
Kad māja parādījās skatienam, viņa pasmaidīja. Tā nebija diez ko daudz mainījusies. No logu aizvērtņiem lobījās krāsa, un zāle bija izaugusi garumā līdz potītēm, tomēr tā joprojām bija tā pati divstāvu ēka ar apjumtu lieveni, kur varēja ērti sēdēt, un akmens skursteni, kas pavisam nedaudz bija noliecies uz kreiso pusi.
Kerolaina juta, ka acīs iedzeļ asaras, un samirkšķināja plakstus. Bija muļķīgi tagad skumt. Viņas vecvecāki bija nodzīvojuši garu un piepildītu mūžu. Bija muļķīgi justies vainīgai. Kad pirms diviem gadiem nomira vectēvs, Kerolaina bija Madridē. Bija koncertturnejas pats vidus, viņa vai ļima no pienākumu gūzmas, un gluži vienkārši nebija nekādas iespējas aizbraukt uz bērēm.
Un Kerolaina bija pūlējusies, patiesi pūlējusies iekārdināt vecmāmiņu ar piedāvājumu pārcelties uz pilsētu, kur itin viegli starp turnejām būtu iespējams viņu apciemot.
Tikai Īdita nekustēja ne no vietas un pasmējās par iedomu, ka būtu jāpamet māja, kurā pirms septiņdesmit gadiem ienākusi kā jauna līgava. Māja, kurā bija piedzimuši un izauguši viņas bērni. Māja, kurā viņa aizvadījusi visu savu dzīvi.
Kad vecmāmiņa aizgāja mūžībā, Kerolaina atradās slimnīcā Toronto, kur atkopās no izdegšanas sindroma. Par vecmāmuļas nāvi viņa uzzināja tikai nedēļu pēc tam, kad jau bija notikušas bēres.
Tātad bija patiešām muļķīgi justies vainīgai.
Tomēr, sēžot automašīnā, kur gaisa kondicionētāja plūsma glāstīja vaigus, viņa aizvien dziļāk ieslīga emociju jūrā.
– Man ir patiešām žēl, – Kerolaina skaļi sacīja vecvecāku gariem. – Man ir ļoti žēl, ka nebiju šeit. Ka manis nekad nebija te.
Viņa nopūtās un izslidināja pirkstus caur spožajiem, medus blondajiem matiem. Nebija labi tā sēdēt automašīnā un gremzties. Vajadzēja ienest mājā atvestās mantas, izstaigāt telpas, iekārtoties. Tagad šī vieta piederēja viņai, un viņa bija nolēmusi to paturēt.
Kerolaina atvēra automašīnas durvis, un tveices vilnis teju izrāva pēdējās skābekļa paliekas viņai no plaušām. Tverdama gaisu, viņa no automašīnas aizmugures sēdekļa paņēma vijoles futrāli. Nesot uz lieveni instrumentu un kasti ar nošu lapām, Kerolaina jau bija pilnībā nosvīdusi.
Sekoja vēl trīs gājieni uz automašīnu – ar ceļasomām, diviem nelielā tirdziņā trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem sagādātas pārtikas iepirkumu maisiem un beigās arī lenšu magnetofonu. Pēc tam varēja uzskatīt, ka viss ir izdarīts.
Visas mantas sarindojusi uz lieveņa, Kerolaina paņēma atslēgas. Katrai bija piestiprināta zīme. Parādes durvis. Sētas puses durvis. Pagrabs. Seifs. Ford markas pikaps. Atslēgas džinkstēja, kā atskaņodamas kādu melodiju, un Kerolaina izvēlējās parādes durvju atslēgu.
Kā jau vecām durvīm pieklājas darīt, tās iečīkstējās un atvērās, gaisā uzvilnīja putekļi, jo tās ilgi nebija lietotas.
Vispirms Kerolaina paņēma vijoli. Tā pavisam noteikti bija daudz svarīgāka par jebkuru no iegādātajiem pārtikas produktiem.
Mazliet apjukusi un pirmo reizi pavisam viena, Kerolaina iegāja mājā.
Gaitenis veda mājas dziļumā, kur, kā sacīja atmiņa, vajadzēja atrasties virtuvei. Kreisajā pusē bija kāpnes, kuras pēc trešā pakāpiena veidoja leņķi pa labi. Tumšā ozolkoka margas bija krietni putekļainas.
Tieši