Lielpilsētas lelle. Anna Mičela

Читать онлайн книгу.

Lielpilsētas lelle - Anna Mičela


Скачать книгу
viņi nav tik veci kā šī kundze.

      – Es atvainojos? – saku.

      – Ak, jaunatne, – viņa iekladzinās. – Pārvērš apgalvojumus jautājumos. “Es atvainojos” nav jautājums. “Es atvainojos” ir apgalvojums. “Atvainojiet, es nedzirdēju, ko Jūs teicāt” ir daudz piemērotāks apgalvojums. Un, ja jau uzstājat, ka teikuma beigās jābūt jautājošai intonācijai, var teikt arī: “Vai Jūs runājat ar mani?”

      – Es Jūs pazīstu? – jautāju.

      – Tā jau ir labāk. – Sieviete paceļ roku un noglauda cieši ieveidotās sirmās sprogas uz galvas. Es nolieku savu burgeru un nopētu sievieti, cerībā saprast, kas viņa ir.

      Tad es saprotu. Eliots, tas mērglis, filmē mani ar slēpto kameru.

      Pa pusei pieceļos kājās savā vietā, mēģinot saskatīt noslēpto videokameru.

      – Vai dodaties prom? – Sieviete ar izbrīnu manī skatās.

      – Nē, tikai meklēju kādu, ē, kaut ko.

      No kameras nav ne miņas. Arī no tā pāraugušā Ēzeļa “Gucci” uzvalkā ne. Laikam jau būšu kļūdījusies par Eliotu.

      – Es negribēju iztraucēt Jūsu maltīti, mani tikai nomāc, ka cilvēki vairs nesmaida un nesveicinās kā agrāk.

      Apstājos kā iemieta. Tas ir kaut kas, ko es mēdzu teikt. Patiesībā es Benam vairākkārt esmu teikusi tieši to pašu gandrīz vārds vārdā. Mani kaitina, ka cilvēki nesveicinās pat tad, ja divatā atrodas norobežotā laukumā. Piemēram, liftā. Vai uz ietves, gaidot taksometru. It īpaši Ņujorkā – šķiet, ka cilvēki apzināti cenšas būt nejauki. Bet tā taču nav cilvēku patiesā daba, vai ne?

      Vai es tā izturējos pret šo sievieti?

      – Piedodiet, man ir smaga diena. – Izmoku smaidu. – Kā klājas Jums? – es piebilstu sveiciena vietā. Māte manī ir iedzinusi kautrību piecdesmit dažādās nokrāsās, taču viņa man arī ir iemācījusi cienīt vecākus cilvēkus.

      – Es redzēju tevi ienākam, tu izskatījies apmaldījusies, – atzīst vecā sieviete.

      Aplūkoju viņas galdiņu, meklējot vairāk pavedienu par viņas personību. Viņai blakus nestāv iepirkumu ratiņi ar kafijas automātu vai spilvenu. Turklāt viņas koptēls izskatās ļoti pārdomāts. Somiņa ir neizteiksmīga, taču kleita varētu būt šūta no kāda dārga auduma, ko neatpazīstu. Pilnīgi neiederīgi šādā ēstuvē. Vai vispār šaipus Centrālparkam.

      – Atceros, kad biju tavos gados, tikko sāku karjeru Ņujorkā. Ir tik viegli zaudēt cerību, kad nezini, ko vēlies. Novecojot labākais ir tas, ka beidzot zinu, kas es esmu. Tas rada sirdsmieru.

      – Protams, – nosaku. Nezinu, ko citu teikt. Nezinu, vai novecot ir labi vai slikti. Droši varu pateikt tikai to, ka būt 24 gadus vecai ir ļoti mulsinoši un lielā mērā nepatīkami.

      – Briesmīgākais, – viņa saka, – ir tas, ka neviens mani vairs nepamana.

      Pēkšņi sajūtos drausmīgi. Tieši tā es biju izturējusies pret šo sievieti, pat nepapūlējos paskatīties uz viņu. Tas nebija domāts aizskaroši. Lai gan esmu jauna, arī mani neviens nepamana. Es neņemu to pie sirds.

      Vai tomēr?

      Sieviete ceļas kājās, lai dotos prom, un es gribu vēl kaut ko teikt.

      – Vai varu palīdzēt? – Viņa jau sāniski kāpjas laukā no savas vietas pie galda. Pamanu, ka sieviete nav pasūtījusi ēdienu.

      Viņa tikko manāmi pasmaida, mutes kaktiņš tikai nedaudz paceļas zelta auskaru virzienā. – Nē, dārgumiņ, pabeidz savas vakariņas.

      Un viņa aiziet, atver durvis uz ārpasauli, kas viņu pat nepamana. Brītiņu vienkārši sēžu, knibinot burgeru. Paskatos, vai aziātu izcelsmes puisis ir pamanījis šo savādo sarunu, taču izskatās, ka viņu nekas nespētu šķirt no savas frī kartupeļu paciņas. Ja nu vienīgi ķirurģiska iejaukšanās.

      Tad atceros, kā nokritu, nākot šurp. Es nedrīkstu pieļaut, ka tas atgadās ar šo veco kundzi. Pieceļos, piespiedusi somiņu augumam, un tāpat sāniski pametu savu sēdvietu, lai ātriem soļiem dotos laukā. Viņa stāv zem zeltainās, izliektās markīzes un vēro, kā apledojusī ietve pārklājas ar biezu sniega kārtu.

      – Ietve ir slidena, – es brīdinu. – Tādēļ jau manas drēbes ir izmirkušas.

      Saņemu viņas roku, piedāvājot palīdzību bīstamā trotuāra pārvarēšanā. Viņa ir pārāk lepna, lai to pieņemtu, taču es uzstāju. Viņa norāda uz limuzīnu, kas novietots brauktuves malā. Pavadu viņu līdz automašīnai, no kuras izkāpj šoferis, lai atvērtu sievietei durvis. Viņa iekāpj, un, pirms šoferis atkal aizver durvis, sieviete palūkojas manī. – Lai ko arī tu meklētu, šeit tu to neatradīsi. – Viņa pamāj uz Kanāla ielu un rosību mums visapkārt.

      – Tev tas jāatrod sevī.

      Hm. Nelūgtu padomu jomā šis pārspēj visus rekordus.

      Automašīna vairs nav redzama. It kā tā būtu nozudusi uz līdzenas vietas.

      Lēnām eju atpakaļ uz “McDonald’s”, taču tas vairs nešķiet tik pievilcīgs kā iepriekš. Patiesībā es vairs nejūtu gandrīz neko. Ne dusmas pret Benu. Ne kaunu par incidentu nūdeļu restorānā vai iekrišanu notekā. Manī pat vairs nepietiek emociju, lai iekliegtos, kad ieraugu, ka bezpajumtnieks stāv pie mana galda un ēd manu burgeru. Lai jau viņam tiek šis prieks, tas ir mazākais, ko varu darīt viņa labā šajā pasaulē, kas arī viņu nepamana. Un viņš varēs nomainīt savu veco glāzīti pret svaigāku.

      Izskatās, ka šovakar man nav lemts tikt pie vakariņām. Vai jebkā cita, ko vēlos.

      Nepilnu sekundi es apsveru domu neiet mājās. Tam ir vairāki pamatoti iemesli. Pirmais: ja nu dzīvoklī būs Bens? Otrais: ja nu viņa tur nebūs?

      Taču, kad esmu pavadījusi kādu laiku, šādā aukstumā riņķojot pa Kanāla ielu, saprotu, ka man nav izvēles. Parasti ceļš līdz Vestvilidžai aizņem piecpadsmit minūtes, taču šovakar to mēroju divdesmit piecās. Ja vēlreiz nokritīšu, varu arī vairs nepiecelties.

      Man vajag manu pidžamu, gultu un tumšu telpu – tieši tādā secībā. Manā “iPod” atskaņotājā joprojām atrodams dziesmu saraksts no vidusskolas pēdējā gada, pilns ar drūmu un nomācošu emo mūziku. Varbūt noklausīšos to, kad būšu droši un ērti ieritinājusies gultā. Ko teica vecā kundze? Lai ko tu arī meklētu, tev tas jāatrod sevī.

      Mērojusi sešus stāvus līdz savam dzīvoklim, es apstājos augšējā kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu. (“Padomājiet, cik naudas ietaupīsiet, nevajadzēs iet uz sporta zāli!” nekustamo īpašumu aģents bija līksmi vīterojis.) Es jau tāpat izskatos pietiekami izmocīta pat, ja nepūlos atgūt elpu. Ja nu Bens tomēr ir mājās, es negribu ienākt pa durvīm sēcot. Pēdējo reizi mēģinu izslieties stalti, atslēdzu dubulto slēdzeni, pagrūžu durvis un atviegloti nopūšos: kā mēdz teikt, gaiss ir tīrs.

      Jēziņ, ir tik labi būt mājās.

      Vai šo var nosaukt par mājām? Tas vairāk izskatās pēc skapja, kas pildīts ar “IKEA” mēbelēm, toties es beidzot esmu vienatnē un zem jumta. Pavisam negaidīti sāku prātot, kā izskatās māja, kurp devās vecā sieviete no “McDonald’s”… veco ļaužu pansionāts? Nē, viņa šķita pārāk neatkarīga. Varbūt mans minējums par viņas kleitu bija pareizs, un šobrīd viņa bauda džinu ar toniku kādā Augšējās Vestsaidas mājoklī. Tas būtu labākais iespējamais nobeigums šim stāstam.

      Dodos taisni uz savu guļamistabu un novelku slapjās, notrieptās drēbes. Veļas grozs kārtējo reizi ir pilns līdz malām. Es gribētu mainīt


Скачать книгу