Kaisle. Meredita Vailda
Читать онлайн книгу.
kā ķermenis.
Tad viņš man pieskārās. Uzlika plaukstu man uz kājstarpes un to cieši satvēra.
– Tas viss pieder man. Tu sasniegsi baudu tikai tad, kad es to vēlēšos. Vai saproti?
Cieši skatījos Bleikā. No alkām man bija aizmiglojušās acis. Atrados tik tuvu baudai, ka biju gatava kuru katru mirkli apraudāties, it kā viss, ko viņš šodien bija piedzīvojis, būtu ieplūdis arī manī.
– Es būšu viss, kas tev vajadzīgs, Bleik.
Dzirdot manu atzīšanos, viņa skatiens gandrīz nemanāmi atmaiga. Tad viņš ieslidināja manī divus pirkstus. Es iepletu muti un atviegloti noelsos. Viņš tos pagrozīja, lai labāk sajustu manu miklo klēpi. Trīcēdama es jutu, ka tas savelkas ap viņa pirkstiem. Vēlējos, kaut tur atrastos kaut kas vairāk, tomēr biju pateicīga, ka man bija atvēlēts vismaz kaut kas. Bleiks viegli bīdīja pirkstus šurpu turpu un ar īkšķi aši berzēja manu klitoru.
Šī vienkāršā kustība bija tik iedarbīga, ka es klusi iekliedzos, vienlaikus atvieglota un atkal saspringta. Mani nervi atdzīvojās, mana iekarsusī miesa atkal bija gatava viņu uzņemt. Ak kungs, šis vīrietis tik talantīgi prata likt man sāpīgi apzināties, cik ļoti mans ķermenis atplauka no viņa pieskāriena. Attapu, ka mani gurni paši no sevis gandrīz nemanāmi paceļas. Lūdzies.
Bleika pavēle atbalsojās man prātā, vienlīdz kaislīga un nežēlīga. Dziļi manī kaut kas pulsēja. Asinis bungoja manās vēnās, dūca man ausīs. Jutu, ka pamazām tuvojas neapturams orgasms, un negrasījos no tā atteikties. Ne lepnuma, ne arī kā cita dēļ.
– Neapstājies. Es tevi lūdzu, tikai neapstājies.
– Tieši to es gribu dzirdēt, mazā. Tu gribi mani visu sevī?
– Ak dievs, jā!
– Gribi, lai es vispirms ļauju tev beigt?
Man acu priekšā virmoja krāsas, visi muskuļi bija saspringuši gaidās. Mani plakstiņi strauji atsprāga vaļā, kad sapratu, ka Bleiks vēl nebija skaidri un gaiši atļāvis man sasniegt baudu. Uztvēru viņa satumsušo skatienu. Viņa plakstiņus bija padarījusi smagus tā pati iekāre, kas šobrīd caurstrāvoja arī mani.
– Lūdzu, atļauj man to. Bleik, lūdzu…
Viņš noliecās un strauji, skarbi noskūpstīja mani. Mēs ar lūpām tiecāmies viens otram pretī, mūsu mēles satriecās kopā. Un visu šo laiku viņa pirksti turpināja darboties, pamazām novedot mani aizvien tuvāk bezdibeņa malai. Mani pārņēma svilinoša bauda, it kā šobrīd pasaulē vienīgās sajūtas izraisītu tikai tās vietas, ar kurām saskārās mūsu ķermeņi, tikai tā bauda, kuru viņš man tagad dāvāja. Un mani pārņēma gan pateicība, gan izmisīga vēlme izjust to līdz galam. Mani pāršalca visaptverošs karstums. Es trīcēju, visiem spēkiem turēdamās pretī orgasmam.
– Ak kungs, – es iesmilkstējos, vairs nespēdama skaidri aptvert ne realitāti, ne arī ko citu. – Lūdzu, lūdzu, lūdzu.
– Tagad, Ērika. Tieši šobrīd tu to drīksti, – Bleiks elsdams izdvesa man pie pašām lūpām. Viņa intīmie glāsti kļuva aizvien uzstājīgāki.
Kampdama pēc gaisa, izliecos uz galda. Virvju sasaistīta, es neko nespēju pasteidzināt, neko nespēju ietekmēt. Bleika vārdi, viņa pavēle bija mani atkailinājuši. Es biju pārvērtusies par viņa īpašumu. Atkarīga no viņa žēlastības, pakļaudamās viņa pavēlei, es iekliegdamās kritu bezdibenī. Cieši sažņaudzu dūres un saspringu, un manī eksplodēja bauda.
Šajā absolūtajā mirklī visā pasaulē iestājās klusums. Kad Bleiks atrāvās no manis, es vēl aizvien drebēju. Viņa pirksti pamazām raisīja virves no manām potītēm. Kaut kur sava orgasma neprāta atbalsī es samanīju atvieglojumu, ko radīja atgūtā brīvība. Pēc dažām sekundēm Bleiks jau bija izmeties pilnīgi kails un uzgūlies man virsū. Aplicis manas kājas sev ap vidukli, viņš iespieda manī pašu sava locekļa galu.
– Es esmu tik sasodīti uzbudināts, ka man sāp. Es tevi paņemšu, ienākot tevī dziļi, tik dziļi, ka nākamreiz tu vairs neaizmirsīsi, kurš ir tavs saimnieks, mazā. Es likšu tev sasniegt baudu vēl un vēlreiz, kamēr tu sāksi paļauties, ka es spēju mums sagādāt to, ko mēs abi vēlamies.
Neprāts neļāva man parunāt. Es reibu, nebūdama gatava tam, ko turpmāk varēju no Bleika sagaidīt. Viņa ķermeņa augšdaļas muskuļi bija cieti un saspringti. Viņš ar roku apskāva mani ap vidu. Bleika zaļo, satumsušo acu zīlītes bija iepletušās. Viņš bija ieurbies manī ar skatienu. Un tad es viņu ieraudzīju – gan kā cilvēku, gan arī kā dzīvnieku, kurš slēpās viņā.
Bleikam tas bija vajadzīgs. Viņam mani vajadzēja šādi.
– Bleik. – Aplaizīju lūpas. No manas saraustītās elpas tās bija kļuvušas sausas. – Noskūpsti mani… lūdzu. Spriedzi un valdonīgo apņēmību viņa skatienā nomainīja kaut kas cits.
Un es to sajutu, kad mūsu lūpas saskārās, nu jau saudzīgāk, tomēr vēl aizvien tikpat kaislīgi. Tā bija mīlestība. Es to pazinu. Par spīti visām viņa dīvainībām un ārkārtīgi kaitinošajai vēlmei visu kontrolēt, es mīlēju šo vīrieti. Man bija nepieciešams viņam to visu sniegt tikpat ļoti, cik viņš pēc tā alka.
– Es tevi mīlu, – steigšus izteicu, atrāvusies no viņa lūpām.
Bleika kvēlo acu skatiens no jauna ieurbās manī. Šķita, ka izsalkums, kas vibrēja visā viņa ķermenī, uz mirkli sastingst. Tad viņš no jauna noliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām.
– Es nespēju elpot bez tevis, mazā. Tu mani sadragā un atkal saliec kopā. Tu pieņem no manis visu un tomēr mani mīli.
Redzot Bleika jautājošo skatienu un dzirdot šaubas, kas izskanēja viņa pēdējos vārdos, es sajutu sirdī vieglu dūrienu.
– Bleik… es esmu tava. Es gribu to, ko tu dari. Es gribu tevi visu. – Man aizžņaudzās kakls, nu jau pavisam citu iemeslu dēļ. Iekāre un dvēseli plosoša mīlestība pamazām pārņēma mani visu, izstarojot starp mums abiem.
Mūsu lūpas atkal sastapās, un Bleiks ar grūdienu ienāca manī, vienlaikus ieslidinādams mēli man mutē. Mans klēpis cieši aptvēra viņu, pastiepdamies, lai uzņemtu viņa lielo locekli. Un tad jau viņš bija dziļi manī. Mēs bijām tik tuvi, mūsu ķermeņi un dvēseles saplūda kopā. Viņš atrāvās un no jauna ienāca manī, šoreiz jau dziļāk. Man aizrāvās elpa. Viņa saspringušais, viegli trīcošais augums slējās pār mani. Arī es jutu tādu pašu vajadzību ļaut sev vaļu, ļaut, lai mani aprij šī neprātīgā iekāre.
Bleika acīs iezvērojās kvēle. Saņēmis manu pakausi plaukstā, viņš atbalstījās uz elkoņa. Saāķēju potītes ap viņa vidukli, viņa roka ciešāk aptvēra mani ap vidu. Viņš atkal ienāca manī, un šī sajūta aizrāva mani līdz orgasma bezdibeņa stāvajai malai. Mana mute pavērās mēmā kliedzienā, kas tomēr izlauzās man pār lūpām, kad Bleiks atsāka kustēties. Spēcīgi. Strauji. Nežēlīgi un skarbi. Tas bija tikai viens no daudzajiem veidiem, kā man patika viņu sajust.
Nepiekāpīgais ritms atkal ātri noveda mani līdz baudai. Mans klēpis cieši savilkās ap viņu, es spēcīgi aptvēru viņa gurnus ar kājām. Pirmajam baudas vilnim tūlīt sekoja nākamais, jo nu arī viņš bija man pievienojies. Bleiks ieguva mani, piespiedis pie galda, kustēdamies neprātīgi strauji, lai beidzot sasniegtu baudu un atvieglojumu… un no viņa lūpām izskanēja mans vārds.
Otrā nodaļa
Sēdēju jāteniski uz Bleika gurniem, ar īkšķiem masēdama viņa plecu izspīlētos muskuļus. Tie bija nepadevīgi, un radās iespaids, ka viņš nemaz nejūt to, ko daru. Tad viņš izdvesa klusu vaidu. Pasmaidīju, noliecos uz priekšu un ar krūtīm piekļāvos