Nāves inspektors. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
viņš dzirdēja, kā cilvēki dedzīgi tērgā par Viktorijas laikmetu – šo terminu bija ieviesis Alberts. Atriebējs sapņoja, kā nakts aizsegā slepus nogādā Kristāla pilī šaujampulveri un sasper šo būvi gabalu gabalos. Bet… kāda jēga nopostīt celtni? Viņš alka iznīcināt tikai cilvēkus – Viktoriju, Albertu un daudzus citus.
Karaliene, princis un divi no viņu daudzajiem bērniem bija piebiedrojušies premjerministram un citām godājamām personām uz sarkana paaugstinājuma, kuram pāri slējās koši zils kupols. Ar pūlēm valdīdamies un neizrādīdams naidu, kas virmoja zem apbrīnas pilnās maskas, atriebējs ar nicinājumu klausījās neiedvesmojošajā Alberta uzrunā.
Vācu akcenta iekrāsoto balsi tik tikko varēja saklausīt. Bagātie un varenie tēlotā bijībā klausījās, kaut arī lielākā daļa nesaprata ne vārda no viņa teiktā. Viņš murmināja vienmuļi un nebeidzami, adresēdams savas piezīmes karalienei. Nomocītā publika neuzdrošinājās izrādīt nedz mulsumu, nedz garlaicību un, tāpat kā atriebējs, izlikās aizgrābta.
Liktenis bija žēlīgs, un Alberta runai pienāca gals. Karaliene piecēlās no troņa un bilda dažus vārdus, slavinādama vīra brīnišķo uzrunu. Pēkšņi atskanēja koris “Aleluja” no Hendeļa oratorijas “Mesija”. Neviens, ja neskaita atriebēju, neuzlūkoja šādu izvēli par zaimojošu un neiedomājās, ka tas ir mēģinājums pielīdzināt karalieni un princi Jēzum Kristum.
Piepeši atgadījās kaut kas neparasts, un tas bija īsts pagrieziena punkts atriebēja dzīvē. No pūļa iznāca ķīnietis košās drānās. Viņam mugurā bija izsmalcināta austrumnieciska mantija. Publika kā pamirusi raudzījās uz vīrieti, kas devās pie karalienes troņa un vairākkārt zemu palocījās. Karalienes bērni izbrīnā nolūkojās uz viņu. Nezinādama, ko iesākt, Viņas Majestāte cienīgi palocīja galvu.
Pūli pāršalca čuksti. “Kas ir šis cilvēks?” visi brīnījās. “Ķīnas sūtnis,” daži minēja. Citi teicās redzējuši šo ķīnieti sarunājamies ar augstām personām, pat ar Velingtonas hercogu. Politiķi sačukstējās. Premjerministrs un lords kambarkungs apspriedās ar Viktoriju un Albertu.
Visi vienojās, ka tas noteikti ir Ķīnas sūtnis.
Kad karaliene ar princi veda bērnus pie kādām no tūkstošiem durvju, politiķi un augstās personas viņiem sekoja. Austrumnieku izcelsmes svešinieks piebiedrojās svītai, lai viens no pirmajiem novērtētu Lielās izstādes plašo vērienu un krāšņumu.
Šī noslēpumā tītā persona aizņēma tautas prātus līdz brīdim, kad avīžu reportieris noskaidroja, ka tas ir vienkāršs ķīnietis, kam pieder grabažu veikaliņš Temzas krastā. Šis vīrietis vārdā He Sins bija ieģērbies ķīniešu tautas tērpā un pietuvojies karalienei vienīgi tāpēc, lai reklamētu savu “Senlietu tirgotavu”.
Tobrīd atriebēja sejā uzplauka viens no retajiem neliekuļotajiem smaidiem viņa dzīvē – viņš apbrīnoja to, kā ķīnietis padarījis par apsmieklu Lielo izstādi, kā arī karalieni un princi. Taču smaids nekādi nemazināja atriebēja neganto apņēmību, kas viņā bija modusies tajā ceturtdienas – tūkstoš astoņsimt piecdesmit pirmā gada pirmā maija – rītā, trīs minūtes pāri vienpadsmitiem, kad viņš bija sapratis, kā piepildīt savu likteni.
Spītēdams sniegputenim, Ronalds pūlējās atrast ceļu Londonas bēdīgi slavenajā Īstendas rajona šauro ieliņu labirintā.
Viņu māca bailes.
Bārdainais džentlmenis vakar bija uzdāvinājis viņam piecus zelta sovrinus.
– Vai tu vēlētos saņemt vēl kādu sovrinu, Ronald? Vopinga, Gārnerstrīta divdesmit pieci. Esi tur rīt četros pēcpusdienā. Tu grasies piebiedroties diženai kustībai.
Tobrīd, kad Ronalds mēģināja saskatīt ielu cauri sniegpārslu sienai, viņam kabatā bija trīs no pieciem izsniegtajiem sovriniem, un pārējais bija izdots, lai nopirktu tīras drēbes, kuras bārdainais džentlmenis bija vēlējis viņam iegādāties vecā noskrandušā jūrnieku mēteļa un galvassegas vietā. Viņš bija nopircis ūdensnecaurlaidīgus zābakus un vilnas zeķes, tāpat siltu mēteli un cepuri. Vēl viņš bija sameklējis sev siltus cimdus un bagātīgu porciju nieru pīrāga ar alu, savu pirmo kārtīgo maltīti šo trīs dienu laikā.
Ielās cilvēku redzēja maz, daudzi jau bija atraduši patvērumu savos mitekļos šajā alu rezervātā. Tādēļ, nevarēdams pajautāt ceļu, Ronalds pamazām jauta uzmācamies paniku. Ceļu viņš bija uzsācis divos un laika virzību noteicis pēc veikaliņos redzamajiem pulksteņiem. Taču, jo dziļāk viņš ietiecās trūdošajā Vopingas rajonā, jo retāk redzēja pulksteņus – turklāt sniegputenī daudzi logi bija aizslēģoti. Nu Ronaldam nebija zināms, cik drīz būs četri. Sovrinu alkās viņam sažņaudzās krūtis. Māca drūmas priekšnojautas – bārdainais džentlmenis nemaz nepriecāsies, ja viņš nosebosies.
Kāsēdams dūmos, kurus krītošais sniegs nospieda lejup uz ielām, Ronalds nonāca pie daļēji aizputinātas izkārtnes. Viņš notīrīja to un juta sirdi sitamies straujāk – uz tās bija rakstīts “Gārnerstrīta”. Nu viņš spēra platākus soļus un rūpīgi pētīja numurus pie sienām. Deviņi. Septiņpadsmit.
Divdesmit pieci!
Te nācēju aicināja tumšs koridors.
Ronalds nervozi tajā ielūkojās. Neredzēja ne gaismu, ne citas dzīvības pazīmes. “Vai tiešām džentlmenis bija nosaucis šo adresi? Vai mani būtu pievīlusi atmiņa? Ja es neatradīšu norādīto adresi, ja nenonākšu tur laikus, tad vairāk sovrinu nesaņemšu.”
Iečīkstējās sasalušie dēļi – vīrietis palēnām iegāja koridorā, pūlēdamies tumsā kaut ko saskatīt. Viņš ar galvu aizskāra nolobījušās krāsas plēksnes, kas nokarājās no griestiem.
Negaidīti priekšā no tumsas izauga cilvēka stāvs, pacēla laternas aizvaru un iespīdināja Ronaldam sejā gaismu.
– Kāds ir tavs vārds?
– Ronijs, – ciemiņš iztrūcies atteica, bet tad atcerējās, ka bārdainais vīrs bija uzstājis lietot pilno vārdu. – Nē, Ronalds.
– Ko tev uzdāvināja?
– Piecus sovrinus.
– Nāc līdzi.
Ēna pārkāpa pāri bedrei grīdā, kuru Ronalds tikai tagad pamanīja, – zem tās pletās biedējošs tumšums. Nepazīstamais atvēra durvis un pamāja, likdams Ronaldam ieiet nelielā pagalmā, ko aizņēma pussabrucis šķūnis un krāmu kaudzes, kuras pat sniegs nespēja izdaiļot.
Kad viņi nonāca pie cita tumša gaiteņa, parādījās cits cilvēks.
– Ja viņam šurp ir sekots, nebūs grūti sadzīt pēdas, – pirmais vīrietis aizrādīja.
– Es nevienam neesmu stāstījis! – Ronalds iebilda. – Es zvēru!
– To mēs drīz uzzināsim. Man garām neviens netiks, – otrais apsolīja pirmajam.
Ronalds sekoja vīrietim, kas gāja pa priekšu. Gaiteņa galā no tumsas pēkšņi iznira kāpnes bez margām. Laternas gaismā vietumis pavīdēja iztrūkstoši pakāpieni. Augšā viņš nonāca pie atvērta loga, no kura pretī citam atvērtam logam otrpus šķērsielas stiepās dēlis.
– Ej! – pavēlēja pavadonis, pievērdams laternas aizvaru.
Jaunais vīrietis sajutās pašapzinīgāks. Radis kāpelēt pa Britu Ostindijas kompānijas kuģu mastiem, viņš pat gandrīz pilnīgā tumsā bez grūtībām virzījās pa slideno, apsnigušo dēli. Tīrais sīkums, salīdzinot ar buru nostiprināšanu uz kuģa, kas gāzelējās jūrā negaisa laikā.
Četri soļi, un viņš atradās pretējā pusē, tumšā,