Tiffany zvaigznes. Diāna Džesta
Читать онлайн книгу.
tumšajos matos un ūsās jau sāk parādīties sirmi pavedieni.”
Noglaudījis zodu, viņš uzsmaidīja Lovas jaunkundzei.
– Džeimsa Kūpera “Pēdējais mohikānis”.
– Ak, to es neesmu lasījusi, – sacīja Džeinas jaunkundze. – Tur bija par meitenēm, kuras sagūstīja indiāņi, vai ne?
Un tā tas turpinājās. Rīvam nevajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, ka Džeinas jaunkundze ir uzmanīgi izpētījusi visus pansijas iemītniekus. Viņas jautājumi bija pārāk konkrēti, lai būtu nejauši.
Holidejas kundze noteikti vēl pērn bija cēlusi sniegavīrus un braukusi kamanās. Rīvs prātoja, vai slidošana patiešām ir viņas iemīļotākā ziemas izklaide; varbūt viņa to uzskatīja par piemērotāko precētai sievietei. Lai arī viņas vīrs bija fotogrāfs, viņš bieži vien bija pasitis padusē grāmatu un ar prieku īsumā pārstāstīja “Mohikāņa” sižetu, kamēr Klausmeieres kundze ienesa no virtuves sautējumu.
Džeinas jaunkundze bija izvēlējusies drošu tematu Oistera kunga gadījumā un apjautājusies, no kāda ēdiena viņš varētu atteikties, ja būtu spiests to darīt. Dinvidijas kundze pavēstīja, ka laimīgas laulības atslēga ir pielūkot, lai izredzētais mīlētu tevi vairāk par sevi pašu.
Mūzikas skolotāja iemīļotākie svētki bija Ziemassvētki. Lovas jaunkundze deva priekšroku sausserža aromātam, bet Džeinas jaunkundze atzinās, ka viņa bērnībā vislabprātāk izklaidējusies pastaigās ar tēvu – pat lietū.
Aizgriezies Rīvs noslaucīja muti ar servjeti. “Viņa nu gan dzīvojusi pasargātu dzīvi! Māte ģērba viņu princeses cienīgās drēbēs, un tēvs pret viņu izturējās kā pret princesi. Pastaigas lietū?” Viņš nekad nebija staigājis lietū tīrā prieka pēc.
Tas nekad nebija ienācis viņam prātā.
– Vaildera kungs? – Holidejas kundzes spožās acis gaidpilni uzlūkoja Rīvu. Rokā viņai bija zīmīte.
Rīvs pietvīka. – Piedošanu, es neklausījos. Vai ir mana kārta?
– Jā gan.
– Vai jūs, lūdzu, varētu atkārtot jautājumu?
Viņa paraudzījās uz vīru, itin kā meklētu atbildi uz jautājumu, vai Rīvs runā nopietni vai tikai jokojas ar viņu, taču Holideja kungs piekrītoši pamāja, un viņa nolasīja jautājumu vēlreiz.
– Ja jūs varētu mainīt sabiedrībā vienu lietu, ko jūs izdarītu un kāpēc?
Tobrīd Rīvs pievērsa skatienu Džeinas jaunkundzei. Viņas sejas izteiksme pauda pieklājīgu interesi. Nekā tāda, kas liecinātu, ka šī sieviete šajās divās nedēļās kopš ievākšanās būtu visu izpētījusi tik pamatīgi, lai zinātu, cik aizrautīgi Rīvs aizstāv esošās kārtības saglabāšanu mājās un sabiedrībā.
Protams, sienas starp viņu istabām bija plānas, taču Rīvs nebija nevienam skaļi izteicis savas domas. Visa runāšana notika Dinvidijas kundzes, nevis viņa istabā. Tātad Džeinas jaunkundze nevarēja neko noklausīties. Nedz viņš, nedz kāds no pārējiem vakaros nemēdza uzturēties viesistabā. Viņa brauca ar tramvaju uz darbu no rīta, kamēr viņš palika savā istabā, lai rakstītu. “Kāpēc viņa iedomājusies uzdot tieši šo jautājumu? Varbūt ir lasījusi manus rakstus. Un tomēr – vai es esmu tik caurredzams? Tik viegli atšifrējams?”
– Vaildera kungs? – Holidejas kundzes tonī jautās viegla nedrošība.
– Piedošanu. – Viņš atkal noslaucīja muti servjetē. – Tas ir visai plašs jautājums. Tāds, uz kuru nav iespējams atbildēt īsi. Varbūt tā vietā es varētu jums pateikt, kurš ir mans mīļākais gadalaiks?
Džeinas jaunkundze viņam veltīja iecietīgu smaidu. – Blēņas. Cilvēks, kurš sacer tādus rakstus kā jūs noteikti var īsumā pateikt, kādi uzlabojumi, viņaprāt, būtu vajadzīgi sabiedrībā.
Rīvs viņu uzlūkoja. Tātad viņa bija tos lasījusi. Viņš vēlreiz sagrozījās krēslā. – Mans mīļākais gadalaiks ir ziema.
Viņa sarauca pieri. – Vai jūs baidāties atbildēt uz jautājumu?
– Skaidrs, ka ne. – Rīvam bija apnikusi šī rotaļa. Apnikusi visa šī pļāpāšana. Apnikusi sēdēšana citā krēslā, kad visi zināja, ka viņa krēsls ir ērtākais. Tagad to bija aizņēmis Nitelsa kungs. – Es esmu paēdis, un man ir jānodod raksts.
Tāpēc baidos, ka…
Jaunās Holidejas kundzes sejā atkal parādījās vilšanās. “Velns parāvis! Ja es neatbildēšu uz to sasodīto jautājumu, tad viņa to uztvers personiski.”
Smagi nopūties, Rīvs nocēla no klēpja servjeti un uzlika to uz galda. – Ja es varētu kaut ko mainīt sabiedrībā, tad es apturētu mūsdienu Modernās sievietes krusta gājienu un viņas vēlmi atteikties no pagātnes ieražām un sabradāt visas tradīcijas. – Viņš atbīdīja krēslu. – Modernās sievietes ekonomiskās neatkarības meklējumi ir tik nopietni tāpēc, ka vieta, ko viņa pašlaik ieņem sabiedrībā, ir būtiski svarīga. Jebkādas izmaiņas tajā radīs milzīgas sekas ikvienam indivīdam un pat visam cilvēku dzimumam. – Piecēlies Rīvs satvēra krēsla atzveltni. Tā nodrebēja viņa rokās. – Lai kā gribētu, viņa nevar vadīties no augstprātīga priekšstata par to, ka visu cilvēces vēstures mācību iespējams tik vienkārši apvērst otrādi, un sabiedrību nevar piepeši padarīt par sociālu un ekonomisku paradīzi, pielietojot kādu elementāru viņas sastādītu formulu.
Džeinas jaunkundzes lūpas pavērās.
Rīvam vajadzēja apstāties. Šī nebija gluži piemērota saruna pie vakariņu galda. Un viņš jau arī nespētu tik vienkārši mainīt sabiedrību. Tomēr visa šī situācija uzkurināja viņa bailes un dusmas, un viņš nespēja apturēt vārdu plūdus. – Vīrietis – nevis sieviete – gadsimtiem ilgi ir cīnījies ar dabas spēkiem un pakļāvis tos savai gribai. Tas bija viņš, kurš lika atkāpties džungļiem un mežiem, kurš lika tuksnesim uzplaukt kā ziedam, kurš uzcēla dižas pilsētas, izveidoja valstis un dibināja impērijas. Tas bija viņš, kurš vagoja okeānu ar kuģiem, apjoza zemei apkārt civilizācijas jostu, apvienoja cilvēci vienā lielā brālībā, ieviesa likumu un attīstīja zinātni. – Viņš piestūma krēslu pie galda un izslējās. – Ja sieviete varētu darīt to vīrieša darbu, ko viņš ir bezbailīgi darījis neskaitāmu gadsimtu gaitā, tad kāpēc gan Ieva neizvēlējās dzīvot šķirti no Ādama kopš paša sākuma? Kāpēc viņa neizturējās pret Ādamu, ievērojot vienlīdzības principu, un nekļuva par viņa sāncensi? – Rīvs aplaizīja lūpas. – Es jums atbildēšu. Tāpēc, ka ekonomiskās neatkarības piešķiršana sievietei radītu neuzticēšanos un greizsirdību viņas attiecībās ar vīrieti. Tas sabojātu pašu pamatu, uz kura ir būvēta ikviena pasaules sabiedrība. Mūsu kā cilvēku rases nākotne ir atkarīga no tā, vai viņu sirdis būs vienotas uzticības, godbijības un mīlestības garā. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet, man ir jādodas atpakaļ pie darba.
Apgriezies viņš izgāja no istabas, atstājot sev aiz muguras pilnīgu klusumu.
12
Flosija stāvēja klusi kā pelīte Vaildera kunga atvērto durvju ailā. Lietus plīkšķēšana ārpusē un gaitenī izklātais padilušais grīdceliņš noslāpēja viņas tuvošanos. Rīvs bija uzgriezis viņai muguru, jo sēdēja gultas galā, nolūkodamies uz loga pusi. Nokrišņi bija izkustinājuši mūžīgos netīrumus pilsētas ielās, un istabā varēja sajust vieglo smārdu.
Šo brīdi Flosija izmantoja, lai viņu nopētītu. Rīvs bija novilcis žaketi, un baltais krekls cieši piekļāvās platajai mugurai. Melnie