Jasmīna smarža. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
Kejas augumu. To slēpa apmetnis, bet necik liela gan viņa nebija.
– Muskuļos, – meitene paziņoja, laizot sulu no plaukstas locītavas. – Esmu veidota no muskuļiem.
Alekss iesmējās, un Keju šī skaņa iepriecināja.
– Cik ilgi tu viņu pazini?
– Par ko tu runā? – Alekss jautāja.
– Tavu sievu. Cik ilgi bijāt pazīstami, pirms apprecējāties?
– Trīs nedēļas.
Keja izbrīnīta pavēra muti un lūkojās uz viņu.
– Ar to nepietiek, lai iepazītu cilvēku, pirms ar viņu salaulāties!
– Kurš tev to teica? Māte?
– Un tēvs.
– Droši vien arī mācītājs.
Keja apēda vēl vienu pīrāga kumosu.
– Tātad tu zini visu arī par mīlestību, ne tikai bēguļošanu no likuma.
Viņai šķita, ka šī piezīme atkal liks vīrietim noslēgties sevī, tomēr viņš atbildēja pavisam mierīgi.
– Es zinu, kad jūtos iemīlējies, jā. Ko tev lika darīt māte? Iepazīt vīrieti, pirms apprecies?
– Protams.
– Tāpat kā viņa iepazina tavu tēvu?
– Abi bija pazīstami vairākus gadus, pirms apprecējās, – Keja sacīja un samiedza acis. – Tu daudz zini par manu ģimeni. Vai to stāstīja tēvocis Tīsijs?
– Šo to jā. Vai esi paēdusi, vai arī man vajadzētu atkal iebrukt tavernā? Iespējams, tur vēl palikusi kāda mārciņa gaļas.
– Ar šo pietiks, bet ceru, ka tu gatavojies sargāt to pīrāga pusi.
– Uz dzīvību un nāvi.
Keja vēroja, kā viņš ieliek pīrāga trauku atpakaļ maisā, apsien ap to virvi un paceļ maisu kokā. Kad viņš atgriezās nelielajā nojumē, Keja jautāja, kā viņš to iemācījies.
– Vienmēr jāsargā ēdiens, meitēn. Vai tiešām tavi radinieki skoti to neiemācīja?
– Kad viņus apciemoju, es apmetos pilī, nevis ārpusē. Sāka līt lietus, un gaiss kļuva vēsāks. Keja savilka apmetni ciešāk un pierāva ceļgalus pie krūtīm. Kamēr viņi ēda, sabiezēja tumsa, un tagad viņa bija palikusi divatā ar tik tikko pazīstamu vīrieti.
– Vai tu atkal no manis baidīsies, meitēn? – viņš klusi jautāja.
Keja iztaisnoja muguru.
– Kāpēc jābaidās no tāda vārgulīga večuka? Par ko mēs runājām?
– Par tavu pieredzi aplidošanas mākslā, – viņš steigšus atbildēja, valdīdams smieklus.
– Priecājos, ka spēju tevi uzjautrināt, bet vispār jau es devos uz Čārlstonu, lai apsvērtu trīs bildinājumus. – Keja apmierināta uztvēra vīrieša pārsteiguma pilno skatienu.
– Trīs?
– Vai domāji, ka vīrieši mani negrib? Ja tu mani uzskati par bezjēdzīgu, tas nenozīmē…
– Vai tu gribi teikt, ka nevari izdomāt, ar kuru no trīs vīriešiem precēties?
Balss tonis liecināja, ka viņam tas šķiet dīvaini vai pat nepareizi, bet Kejai nebija ne jausmas, kāpēc.
– Jā, – viņa vilcinādamās atbildēja. – Visi ir krietni vīrieši, un…
– Bet kur ir kaisle? – Alekss dedzīgi jautāja.
Keja priecājās, ka tumsā nav redzami viņas piesarkušie vaigi.
– Ja tu runā par to, ko vīrietis un sieviete dara divatā, par to man viss zināms. Es visu mūžu esmu pavadījusi kopā ar dzīvniekiem un zēniem. Viņi ir netīri lopi, un es runāju par zēniem, nevis dzīvniekiem. – Alekss lūkojās uz viņu, iepletis acis. – Kāpēc tu uz mani tā skaties?
Uz brīdi novērsies, Alekss papurināja galvu, it kā apskaidrojot domas.
– Vai kāds no tiem trim liek tavām asinīm uzkarst?
– Asinīm uzkarst? Cik dīvaina doma! Nē, viņu dēļ manas asinis dara tikai to pašu, ko parasti. Mums vajadzētu pagulēt. – Viņa izstiepa saplēstajās zeķēs tērptās kājas un centās atslābināt prātu, lai iemigtu, tomēr tas bija grūti pēc vairāku stundu diendusas. Turklāt viņš vēl joprojām gaidīja atbildi.
– Viņi visi ir labi vīrieši un spēj nodrošināt gan mani, gan bērnus. Nesaprotu, kāpēc nedrīkst… – Keja apklusa, jo Alekss iesmējās, turklāt tik nicinoši, ka viņa atbalstījās uz elkoņa un palūkojās uz viņu. Vīrietis bija izstiepies miklajā zālē, ģērbies vienīgi plānajās drānās un uzgriezis viņai muguru.
– Ko tas nozīmē?
– Neko, meitēn. Guli.
Keja piecēlās sēdus.
– Nē, es vēlos zināt, kāpēc tu tik nejauki spurdzi.
– Spurdzu? – viņš atkārtoja, šķietami uzjautrināts. – Es nespurdzu. Tādu skaņu es izdodu, kad dzirdu kaut ko neticamu un nesaprotamu.
– Ja neatzīsies, ko ar to gribēji teikt, es…
– Nu? Ko tu izdarīsi, meitēn? Viņa pieliecās vīrietim tuvāk.
– Pārvērtīšu tavu dzīvi par elli, – viņa klusi noteica.
Alekss pievērsās viņai un domās iztēlojās visus iespējamos veidus, kā viņa varētu piepildīt savus draudus.
– Tas laikam nozīmē, ka šovakar tu nemitēsies runāt, līdz es nomiršu.
– Ar to mēs varētu sākt.
Viņš pagriezās uz muguras un salika rokas aiz galvas. – Spriežot pēc tā, ko zinu par laulību, to uzturēt nav viegli. Vienīgā iespēja ir mīlēt otru cilvēku.
– Tam es piekrītu, – Keja vilcinādamās sacīja. Viņa vēl joprojām nesaprata, kādi Aleksam ir iebildumi.
– Vai tu mīli visus trīs vīriešus? – Viņš lūkojās uz Keju no apakšas, jo gulēja, kamēr viņa sēdēja.
– Es varētu viņus mīlēt. Starp citu, kopš man palika sešpadsmit, esmu saņēmusi astoņus bildinājumus. Izvēlējos trīs preciniekus, un tagad apsvēršu, kurš man būtu piemērotāks. Nav tā, ka man ir tikai trīs bildinājumi un esmu ar mieru pieņemt jebkuru no tiem. Tas, kurš mani bildināja pirmais, bija… Teiksim tā, viņš bija ļoti nepiemērots, un es viņu neiekļāvu.
– Tātad izvēlējies no viņiem trīs, kurus varbūt spētu iemīlēt, un mēroji tālo ceļu uz Čārlstonu, lai nolemtu, kurš būs laimīgais?
– Jā, – Keja atbildēja un palūkojās uz Aleksu, tik un tā nesaprotot, kāpēc viņš smejas. – Kas tev šķiet tik smieklīgs?
Viņš jau grasījās atbildēt, bet piecēlās sēdus un palūkojās uz viņu.
– Meitēn, tev nepieciešama kaisle. – Keja gribēja iebilst, bet viņš pacēla roku, Keju apklusinādams. – Kad skaties uz vīrieti, tev jājūtas tā, it kā būtu gatava mirt, ja nepavadīsi visu atlikušo mūžu kopā ar viņu. Tavai sirdij jāsakāpj kaklā un tur jāpaliek.
– Manuprāt, ir iespējams iemācīties kādu mīlēt. Tu uzskati, ka esmu vēl bērns, bet man ir nācies redzēt šādas kaisles laulības, un tās nekad neizdodas. Manas mātes draudzene aizbēga kopā ar daudz jaunāku