Negaidītais mantojums. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
palikt neziņā.
– Mani mīl tādu, kāds es esmu, – Džeimijs atbildēja. – Tagad celies! Mēs iesim uz sporta zāli. Es esmu nolēmis tevi norūdīt.
– Ak tā? – viņa noteica un pagriezās, lai paraudzītos uz Džeimiju. Viņas kailās krūtis pieticīgi sedza T krekla audums. – Tev nepatīk, ja sievietes ir mīkstas?
Haliju priecēja tas, ka Džeimija acis no brīnumiem ieplešas. Viņš nolika kruķus malā un apsēdās uz gultas.
– Ja tu vēlies… – Viņš apklusa un stiepa roku pie Halijas, bet viņa nogrūda segu, izrāpās no gultas otrā pusē un tuvojās Džeimijam. T krekls sniedzās tikai līdz viņas gurniem, tāpēc kājas bija kailas. Halija jutās patiešām apmierināta, kad ieraudzīja, ka Džeimija seja kļuvusi gandrīz balta. – Sasodīts, Halij! Es taču esmu tikai cilvēks!
– Tieši tu jau liki man piecelties!
– Un mēs abi arī esam piecēlušies.
Šo vārdu nozīmi Halija saprata, kad ātri paraudzījās uz leju. Pūlēdamās apspiest smieklus, viņa aizsteidzās uz vannas istabu un aizvēra durvis.
Vairāk nekā pēc divām stundām viņi devās projām no vingrošanas zāles un soļoja uz mājas pusi. Halija nemaz nešaubījās, ka ikkatrs viņas auguma muskulītis sāpēs. Džeimijs bija viņai trenažieri noregulējis tā, lai nodarbība sāktos ar vieglāko un pēc tam kļūtu grūtāka, kā arī veicama straujākā tempā. Pēc tam viņš bija Halijai licis apsēsties uz soliņa un ierādījis vairākus vingrojumus.
Par to Džeimijs pakļāvās Halijas vēlmei, lai viņš noliek svaru stieni un izpilda viņas piedāvātos vingrinājumus, kas daļēji bija no pilates vingrošanas un daļēji no jogas ar daudziem meditatīviem iestarpinājumiem. Halijas mērķis bija atbrīvot no saspringuma Džeimija milzīgos muskuļus.
Lai gan ilgstošā un grūtā nodarbība teju nogalināja Haliju, viņai tā patika. Viņi bija smējušies un sarunājušies. Džeimijs viņai pastāstīja daudz ko par savu ģimeni, galvenokārt par brāli Todu, kurš, pēc Džeimija domām, bija pasaules labākais puisis. – Viņš veic slepenas policijas operācijas, un reizēm es pat mēnešiem no viņa nesaņemu nekādas ziņas. – Pēc Džeimija balss varēja spriest, ka šķiršanās no brāļa viņam ir teju vai fiziski sāpīga.
Džeimija stāsti par savu ģimeni bija tik priecīgi, ka Halijai gribējās atbildēt ar to pašu, un viņa pastāstīja Džeimijam par savu dzīvi kopā ar vecvecākiem, par lielo dārzu un par to, ka draugi no skolas mīlējuši palikt pie viņas pa nakti un palīdzējuši lasīt ogas. – Mans vecaistēvs mēdza dārzā uzstādīt ekrānu, un mēs filmas skatījāmies ārā. Tagad tas izklausās gluži parasti, taču deviņgadīgu skolasbērnu saujiņai tas šķita neizsakāmi aizraujoši.
– Un vēlāk tavi vecvecāki pārcēlās dzīvot citur?
– Jā, – Halija atbildēja un viņas balss mainījās. – Kad ieradās tētis kopā ar savu jauno sievu un viņas mazo meitu, blondo skaistulīti, viņi aizbrauca uz Floridu.
– Tad jau vienīgā tava radiniece tuvumā ir Šellija? – Jā, – Halija piekrita un ievēroja, ka sakož zobus.
Džeimijs viņas acīs saskatīja kaut ko… viņam likās, ka tās ir gadiem apspiestas dusmas. Viņš būtu varējis izrādīt līdzjūtību, tomēr zināja, ka visbiežāk tieši to cilvēki nevēlas. – Vai tu gribētu, lai kāds būtu? Es domāju, radinieks? Man ir tāda sajūta, ka manējo ir vai vesels miljons. Vēl tikai pagājušajā gadā mūs uzmeklēja viens jauns dzimtas koka atzars. Uzradās Džērids Montgomerijs Kingslijs, un pēc tam mēs uzzinājām, ka esam rados vai ar pusi Nantaketas. Tu tikai pasaki, kādus radiņus tu sev vēlētos! Pēc vecuma, dzimuma, personiskajām īpašībām, profesijas vai dzīvesvietas. Tikai pasaki, un es sameklēšu tev piemērotākos.
Kad viņš beidza runāt, Halija jau smējās pilnā kaklā. – Es ņemtu garu, tumsnēju un ļoti pievilcīgu vīrieti.
– Tepat jau es esmu.
Viņa iesmējās vēl vairāk. – Tu un tavs ego! Liecies atpakaļ uz grīdas un sāc elpot!
– Tas būs vingrinājums, kurā tu ar plaukstām centīsies aizsniegt manu nabu? Tavai zināšanai, pagājušajā vakarā tā pārvietojās par sešām collām zemāk.
– Liecies uz grīdas! – Halija šūpoja galvu un joprojām smējās.
Tikuši galā ar visiem vingrinājumiem, viņi atgriezās mājā un pamanīja, ka virtuves galds ir nokrauts ar ēdienu.
– Izskatās, ka te paciemojusies Īdita, – Džeimijs secināja.
– Un viņa pūlas dabūt mūs savā pusē.
Džeimijs paņēma nelielu strūdeles trīsstūri, pārlauza uz pusēm un lielāko pasniedza Halijai. – Paskatīsimies. Dusmīgā sieviete, kura aizejot aizcērt vārtus no vienas puses, un viņai pretstatā Īdita, kura nes mums ēdienu. Patiešām grūta izvēle, vai ne?
– Es esmu Īditas pusē. Pasakaini garda. Aprikožu?
– Man tā liekas. Kādas ir tavas mīļākās ogas? – Džeimijs izvēlējās cepumu, uz kura bija uzzīmēta truša figūriņa.
– Brūklenes. Tās aug mētrās. Kad es biju maza, mana vecmāmiņa gatavoja neizsakāmi garšīgu ievārījumu no tām. Vai tēja ir karsta?
Džeimijs pieskārās tējkannai. – Vāroša.
Jau nākamajā minūtē abi sēdēja pie galda un cienājās. Viņi bija gandrīz beiguši, kad iezvanījās Džeimija telefons. Viņš ieskatījās ekrānā. – Brālēns. Tad nu gan pārsteigums. – Viņš piespieda taustiņu “atbildēt”. – Džērid, prieks tevi dzirdēt. Es tikko uzkāpu no pagraba, kur esmu pieķēdējis Haliju pie sienas. Viņa…
– Iedod man to telefonu! – Halija sacīja un paņēma telefonu no Džeimija rokas. – Sveiks, Džērid! Mums te viss ir kārtībā. Un kā klājas tev?
– Labi, – viņš atbildēja. – Mēs ar Eliksu pašlaik esam Teksasā, bet es gribu, lai tu zinātu, ka neesmu par tevi aizmirsis. Es grasos nolīgt advokātu lietā pret tavu pusmāsu.
– Man nešķiet, ka tas būtu nepieciešams, – Halija atteica. – Es nešaubos, ka tu izteicies tik skaidri, lai Šellija vairs nekad tā nemēģinātu rīkoties.
– Halij, – Džērids pacietīgi turpināja, – mēs atstājām tavu pusmāsu mājā, kas pieder tev. Pēc visa, kas mums zināms, varam spriest, ka pašlaik tā ir jau izlikta pārdošanā.
– Nedomāju, ka viņa tā darītu. Viņa…
Džeimijs paņēma savu telefonu un uzstādīja režīmā, kas ļāva abiem saklausīt Džērida vārdus. – Es tev piekrītu, – viņš teica Džēridam. – Vai tev ir advokāts? Ja ne, man rados ir daži.
– Tieši tālab jau es zvanu. Eliksa vaicāja, vai Halijai būtu pazīstams kāds advokāts, kurš zina par šo situāciju ģimenē. Tas aiztaupītu laiku, jo neko lieki nevajadzētu skaidrot.
Džeimijs vaicājoši paraudzījās uz Haliju.
– Manas kaimiņienes dēls, Breidens Vestbruks, – Halija atbildēja. – Bet viņš strādā pie Hedlijiem – Breitveitiem. Tā ir liela advokātu firma, un man liekas, ka šī lieta viņiem būs par sīku.
– Vai tavs draugs pazīst Šelliju? – Džērids vaicāja.
– Jā gan. Viņš Šelliju pazīst kopš bērnības.
– Ideāli. Tad es viņam piezvanīšu.
– Vai tev pateikt viņa adresi un