Negaidītais mantojums. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
aizvien vairāk. Jā, nevarēja noliegt, ka viņš juta pat ļoti fizisku interesi, bet tur bija arī kaut kas vairāk. Cik daudz būtu tādu cilvēku, kuri, tik negaidot mantojuši māju, spētu jau tajā pašā dienā pacienta intereses likt augstāk par savējām? Cik Džeimijam bija zināms, Halija pat vēl nebija paguvusi apskatīt visas istabas. Un tomēr, kā bija noprotams, viņai svarīgāka šķita pacienta labklāšanās.
– Kā tas ir, kad bērns uzaug kopā ar kādu tik slavenu cilvēku?
Džeimijs pasmaidīja. – Mammai slava nekad nav nozīmējusi pārāk daudz. Viņa raksta, jo viņai šī nodarbe patīk. Kad mēs bijām mazi, viņa reizēm lika mums ar brāli izspēlēt ainas no viņas romāniem, lai redzētu, vai tās būs gana piemērotas. Mēs ar Todu nekad par to īpaši nedomājām, bet tad… mēs toreiz mācījāmies trešajā klasē. Atklājās, ka ir pazudušas konfektes. Garajā starpbrīdī mēs sarīkojām īstu nopratināšanu un uzdevām visai nepatīkamus jautājumus. Galu galā trīs raudoši bērni stāvēja direktora kabinetā. Un vēlāk Krisija Maknāmara pakāpās uz grāmatu kaudzes un iesita man pa degunu tā, ka asinis pašķīda.
– Jūs taču jokojat!
– O, nē! Es biju viņā iemīlējies, līdz sāku mācīties vidusskolā.
Halija pasmaidīja. – Vai jums bija lielas nepatikšanas?
– Kad viss bija daudzmaz noklusis, tika nospriests, ka tā ir tikai mammas vaina. Tētis bija dusmīgs uz viņu divdesmit četras stundas! Un tas laikam ir uzskatāms par rekordu.
– Tātad jums nācās pārtraukt šo policijas ainu izspēlēšanu?
– Nemaz ne, – Džeimijs teica. – Mēs ar Todu vienkārši iemācījāmies nerunāt lieku.
– Varu to visu iedomāties! – Halija iesmējās. – Izklausās, ka ar viņu kopā ir jautri.
– Jā, tieši tā. Tētis ir stingrības piekritējs, bet mamma uzskata, ka bērnībai jābūt jautrai, un to viņa mums arī centās nodrošināt.
– Jauki! – Halija izjusti bilda.
Džeimijs viņai priekšā nolika ceptas liellopu gaļas filejas šķēles, sildītus dārzeņus un salātus. – Un jums? Kāda bija jūsu bērnība?
– Mans tētis tirgoja farmācijas preces, un darba dēļ viņam daudz nācās braukāt apkārt. Pēc manas mammas nāves pie mums dzīvot pārcēlās viņas vecāki, un tēta izbraukumi kļuva vēl biežāki.
– Skumji, – noteica Džeimijs. – Jums laikam viņa ļoti pietrūka.
– Vispār jau nemaz tik ļauni nebija. Mani vecvecāki bija patiešām brīnišķīgi. Mums bija prāva piemājas teritorija, un vecvecāki prata iekopt lielisku dārzu. Mēs paši izaudzējām visus mums nepieciešamos dārzeņus un arī lielāko daļu augļu. Es… – Likās, ka Halija ir apmulsusi, jo aprāvās pusvārdā.
– Ko jūs gribējāt sacīt? – Džeimijs nolika savu šķīvi uz galda un apsēdās viņai pretī.
– Es biju viņu dzīves centrs. Viņiem gribējās zināt visu, kas man patīk vai nepatīk, par draugiem un draudzenēm, zēniem… Mēs rīkojām dažādas ballītes, svinējām manas dzimšanas dienas. Kad tētis atgriezās mājās, mēs viņu sagaidījām gluži kā tādu karaliskās ģimenes locekli. Mēs ļoti priecājāmies, kad viņš atbrauca, un atviegloti nopūtāmies, kad viņš atkal devās projām. – Viņa mazliet paklusēja.
– Domāju, ka varbūt es biju laimīgākais bērns uz pasaules. Bet gadu pēc tam, kad mans tētis apprecējās ar Rūbiju, vecvecāki pārcēlās uz Floridu.
– Vai tagad jūs bieži satiekaties?
– Viņu vairs nav šajā pasaulē, viņi aizgāja pirms mana tēva nāves. Viens pēc otra ar dažu mēnešu starpību. Man viņu joprojām ļoti pietrūkst. – Halija apēda kumosu zaļo pupiņu. – Labas gan. Kur jūsu mamma to visu sagādā?
– Viņa nav sevišķi laba pavāre, taču meistarīgi prot atrast vietas, kur tirgo lielisku pārtiku. Un kurā brīdī uz skatuves parādījās jūsu pusmāsa?
Halija pavicināja gaisā dakšiņu. – Tas notika vēlāk. Tētis apprecējās ar Rūbiju, kad man bija vienpadsmit gadi, tad arī viņa un viņas meita pārcēlās uz mūsu māju. Rīt mums noteikti jāsāk strādāt ar jūsu kāju. Tas būs mūsu pirmais darbs no rīta.
– Lai notiek! – Džeimijs piekrita. Viņam bija skaidrs, ka Halija nevēlas runāt par to, kāda kļuva viņas dzīve pēc pamātes ierašanās. – Ko esat iecerējusi manas kājas rehabilitācijai?
– Vispirms man savainojums jāapskata. – Džeimijam mugurā bija plats krekls, tas apslēpa daudz, tomēr bija labi samanāmi viņa stingrie muskuļi. – Kā redzu, hanteles jums nav svešas.
– Tas tiesa. Šo paradumu es pārņēmu no tēva un viņa brāļa. Viņi savā jaunībā piedalījās svarcelšanas sacensībās.
– Un jūs arī piedalāties? – Kaut kā nav bijis laika.
– Un kas aizpilda jūsu laiku? – Halija pamanīja, kā mainās Džeimija seja. Likās, ka viņš grasījās kaut ko izstāstīt, taču pārdomāja.
– Vai jūs gribētu siera kūku? – viņš vaicāja, apēdis pa trijām porcijām no visa.
Halija novērsās, lai Džeimijs neredzētu viņas sejas izteiksmi. “Bagātnieku dēliņš,” viņa nodomāja. “Negribēja stāstīt, ka viņa laiku aizpilda slēpošana un citas izklaides.” Lai nu tā arī būtu. Viņa negrasījās piespiest Džeimiju stāstīt to, ko viņš nevēlējās atklāt.
Halija pastūma nost savu gandrīz tukšo šķīvi un piecēlās. – Es esmu patiešām nogurusi. Laikam iešu uz savu istabu. Vai jūs tiksiet galā?
– Man nekas nekaiš. Zvēru, ka spēju pats nomazgāties un noģērbties.
Džeimija balsī ieskanējās saspringums, taču Halija neņēma to vērā. Viņa jutās pārāk nogurusi, lai interesētos par to, kas nomāc Džeimiju. Pasniegusies pēc sava šķīvja, viņa vēlējās to ielikt izlietnē, taču Džeimijs izņēma to viņai no rokām.
– Es te visu sakopšu. Tiksimies rīt.
– Un es apskatīšu jūsu kāju. – Halija ar delnu aizklāja muti un nožāvājās. – Mmmm. Piedodiet. Tiksimies rīt. – Māja viņai vēl bija pilnīgi sveša, tālab nācās padomāt, kur atrast kāpnes. Viņa izgāja cauri dzīvojamai istabai un garām Džeimija šaurajai gultai nokļuva pie priekšējām kāpnēm.
Uzkāpusi augšā, viņa paraudzījās pa labi un pa kreisi. Tur bija divas durvis, un aiz katrām bija pa guļamistabai. Tagad Halija nožēloja, ka iepriekš, apskatot telpas, nebija sev vienu izvēlējusies. Viņa paspēra soli uz kreiso pusi, un viņai likās, ka dzird divas sievietes, kuras skaidri saka: – Nē! – Tad viņa pagriezās pa labi un sajuta mieru ap sevi, šķita, ka vecā māja pasmaida. Patīkamu balsu koris čukstēja: – Hiacinte. – Var jau būt, ka Halijai vajadzēja nobīties, taču viņa drīzāk sajutās laipni aicināta. Viņa smaidot domāja par to, ka nāksies noģērbties, nomazgāties un kādā no ceļasomām sameklēt naktskreklu. Bet vispirms bija jāatrod pašas ceļasomas.
Tumsa vēl nebija iestājusies, taču notikumiem pilnā diena un pāri plūstošās emocijas bija Haliju ārkārtīgi nogurdinājušas.
Lielā gulta bija tik vilinoša! Halija atsvieda pārklāju un ieraudzīja mirdzoši tīru, iestīvinātu gultasveļu. Gulta izrādījās diezgan augsta un maza auguma sievietei sagādāja zināmas neērtības. Viņa sev sacīja, ka tikai iemēģinās matraci un spilvenus.
Viņa