Lukrēcija Bordža. Vatikāna princese. K. V. Gortners
Читать онлайн книгу.
tu mani tā ienīsti?
Dzirdot šos negaidītos vārdus, Vannocas sejā kaut kas mainījās. Uz vienu gaistošu mirkli viņas vaibsti atmaiga, un acīs pavīdēja sāpes. Pēc brīža tās pazuda, un viņa saknieba lūpas.
– Ja tu vēl joprojām būtu manā uzraudzībā, es sistu tevi ar galvu pret sienu, līdz tu sāktu cienīt vecākus cilvēkus.
Es neapšaubīju, ka viņa runā patiesību, un vēl joprojām atcerējos, kā smeldza vaiga āda, kad viņa zaudēja savaldīšanos un iecirta man pļauku. Reizēm iemesls bija pavisam niecīgs, piemēram, zāles traips uz tērpa apmales vai saplēsta piedurkne. Es baidījos no viņas dusmām gandrīz tikpat ļoti kā no viņas sarunām ar pareģiem un astrologiem, kā arī ikvakara taro kāršu lasīšanas, kas mani šausmināja, jo līdzinājās burvestībām. Baznīca bija šādu rituālu aizliegusi.
Adriāna nopūtās. – Lukrēcija, kas ar tevi notiek? Donna Katane ir mūsu viešņa. Tūlīt pat atvainojies!
Piespiedusi sabojāto spilvena pārvalku pie krūtīm, es nomurmināju atvainošanos un pievērsos Adriānai. – Vai drīkstu pamest istabu?
Māte sastinga; viņa zināja, ka es šādi uzsveru viņas bezspēcību. Es apmierināta vēroju viņas dusmu pilno sejas izteiksmi brīdī, kad Adriāna atvēlēja: – Protams, bērns. Šī karstuma dēļ mēs visi zaudējam pacietību. – Es devos uz durvju pusi un sadzirdēju Adriānas vārdus: – Atvaino viņas uzvedību. Nabaga meitene nesaprot, kas notiek. Pirms divām dienām es izsaucu viņu no klostera, pārtraucot ierasto ikdienu šī negaidītā konklāva dēļ. Viņa ilgojas pēc mācībām un…
– Muļķības, – Vannoca atcirta. – Es lieliski saprotu, ka vainojams viņas tēvs. Rodrigo viņu vienmēr ir lutinājis, kaut gan es brīdināju, ka tas nav prātīgi. Meitas pieaug, pamet mūs un apprecas. Viņas laiž pasaulē bērnus un pievēršas ģimenei. Bet Rodrigo atteicās mani uzklausīt. Ne jau viņa Lukrēcija, tikai ne viņa farfallina. Lukrēcija esot īpaša. Neviens cits viņu neinteresē kopš Lukrēcijas piedzimšanas. Ja neņem vērā mūsu dēlu Huanu, Lukrēcija ir vienīgā, ko Rodrigo patiesi mīl.
Naids viņas balsī apvijās man apkārt kā čūska. Es neatskatījos, bet gaitenī pieķēros pie kāpņu margām un atvieglota nopūtos.
Kopš sevi atcerējos, māte mani ienīda. Mani vecākie brāļi Huans un Čezāre no viņas saņēma smaidus, gādību un uzmundrinājumu. Čezāri viņa dievināja; kad tēvs sūtīja brāli apgūt priestera amatu Pizā, mana māte pirmo un vienīgo reizi mūžā rūgti raudāja. Pat mans jaunākais brālis Džofre, kurš pagaidām nebija paveicis neko nozīmīgu, saņēma no mātes vairāk rūpju nekā es. Biju viņas vienīgā meita, kuru viņa varētu lutināt, bet viņa bija salta un prasīga, it kā es būtu viņu aizvainojusi ar savu piedzimšanu vien. Nekad es nebiju to izpratusi, bet visu bērnību pavadīju, ilgojoties aizbēgt. Pārcelšanās pie Adriānas bija kā atbilde uz lūgšanām. Viņa parādīja, ka esmu svarīga, mīlēta un īpaša, kā apgalvoja tēvs.
Piepeši mani pārņēma ilgas pēc viņa. Tēvs mani apciemoja, cik bieži vien spēja, jo Adriānas namā mums vairs nebija jāizliekas. Mātes mājā mēs viņu dēvējām par mīļoto tēvoci, jo Vannoca bija precējusies un vajadzēja ievērot pieklājības likumus. Bet šeit tāda viltība nebija nepieciešama. Tēvs pēc vakariņām mani apskāva, noglāstīja matus, uzsēdināja sev uz ceļgala un sāka stāstīt par mūsu senčiem. Mēs nebijām itālieši un nedrīkstējām to aizmirst. Viņa tēvocis bija pāvests Kaliksts Trešais, un mūsu senči jau vairākas paaudzes dzīvoja Romā, tomēr mūsu dzīslās ritēja katalāņu asinis, un mēs bijām dzimuši Aragonas karalistes mežonīgajā Ebro upes ielejā. Mūsu dzimtas spāņu vārds bija Borha, un senči cīnījās krusta karā pret mauriem, gūstot titulus, īpašumus un karalisko labvēlību, kas ļāva mums iekļūt baznīcas pasaulē un tikt līdz pat Svētā Pētera krēslam.
– Tikai neaizmirsti, mana farfallina, – tēvs brīdināja, nosaukdams mani mīļvārdiņā. – Lai cik augstu mēs kāptu un lai cik bagāti kļūtu, mēs vienmēr sargāsim cits citu kā lauvas, jo šeit mūs uztver kā svešiniekus un Itālija nekad mūs nepieņems.
– Bet es piedzimu šeit un nelīdzinos tev, – es iebildu, lūkodamās tēva tumšajās acīs, un pieskāros viņa melnīgsnējam vaigam. – Vai tas nozīmē, ka arī es esmu svešzemniece?
– Tu esi Bordža, manu taurenīt, kaut gan mantoji itālietes gaišo ādu no mātes. – Tēvs iesmējās. – Lai slavēts Dievs! Tu negribētu līdzināties man, spāņu vērsim! – Viņš apskāva mani. – Tevī rit manas asinis, Borhu asinis. Nekam citam nav nozīmes. Asinis ir vienīgais, kam varam uzticēties, vienīgais, kā dēļ ir vērts mirt. Asinis ir ģimene, un ģimene ir svēta. – Viņš mani noskūpstīja. – Tu esi mana mīļotā meita, mana austeres pērle. Nekad to neaizmirsti. Reiz šī nicināmā zeme, kas mūs ienīst, metīsies ceļos un dziedās mums slavas dziesmas. Tu viņus visus satrieksi, daiļā Lukrēcija.
Es nesapratu, kā varēšu nospiest ceļos Itāliju (bija pietiekami grūti izpatikt kaut vai klostera mūķenēm), tomēr iesmējos un parāvu tēvu aiz lielā, līkā deguna, jo zināju, ka viņam ir citas meitas no citām sievietēm, bet neviena nebija saņēmusi tādu mīlestību. Es to redzēju viņa skatienā un platajā smaidā, sajutu viņa ciešajās skavās. Diženais kardināls Bordža, kuru ikviens apskauda bagātības un sīkstuma dēļ un uzskatīja par uzticamāko baznīcas kalpu visā Romā – šis cilvēks mani mīlēja vairāk nekā jebkuru citu. Tāpēc es lepni atmetu galvu, sēžot viņam uz ceļgaliem, jo zināju, ka tas tēvu sasmīdinās. Viņa smiekli līdzinājās vulkāna izvirdumam, vispirms burbuļojot dziļi rīklē un pēc tam pārvēršoties par varenu rēcienu, kas satricināja nama sienas. Smiekli bija brīvi un lepni, raupji kā negludināts samts un dzīvesprieka piesātināti. Šajos smieklos es dzirdēju viņa mīlestību; es to sajutu, kad viņš apbēra mani ar skūpstiem un ķircināja: – Ak, mazā dāma! Tu ļoti līdzinies savai mātei jaunībā; arī viņa prata nolaist skatienu tā, ka es izkusu viņai pie kājām.
Iztēloties Vannocu kautri noduram galvu es nevarēju. Pietika ar vienu nicīgu skatienu no viņas puses, lai mans prieks izgaistu.
Bet tagad es pirmo reizi visu sapratu. Es zināju, kāpēc viņa mani ienīst.
“Neviens cits viņu neinteresē kopš Lukrēcijas piedzimšanas.”
Man piederēja tas, ko Vannoca bija zaudējusi. Rodrigo Bordžas mīlestība.
Izdzirdējusi žēlu ņaudienu, es satrūkos un pieliecos, lai izvilinātu Arančīno no antīkās, salauztās statujas aizsega uz kāpņu laukumiņa. Kad pacēlu kaķi rokās, no iekšpagalma atskanēja soļi. Es palūkojos pār margām un ieraudzīju Adriānas vedeklu Džūliju Farnezi, kas ieskrēja pagalmā.
Viņa steigā pasvieda kalponei apmetni un, ātri pārlaižot plaukstu pār matiem, kas bija nedaudz izspūruši, kāpa uz otro stāvu. Koraļļu krāsas zīda tērps apkļāva augumu, mirkstot sviedros. Viņa bija piesarkusi un tik uzmanīgi lavījās pa kāpnēm, ka nepamanīja mani līdz brīdim, kad gandrīz uzkāpa man uz kājas. Džūlija skaļi ievilka elpu un sastinga. Tumšās acis iezibējās.
– Lukrēcija! Ak Dievs, tu mani nobiedēji! Kāpēc tu šeit slēpies?
– Kuš! – Es piespiedu pirkstu pie lūpām un uzmetu skatienu durvīm, aiz kurām klusi runāja Adriāna. Ik pa brīdim atskanēja arī manas mātes skarbā balss.
– Vannoca? – Džūlija minēja, un es iespurgusies pamāju. Viņa bija satikusi manu māti pirms diviem gadiem, kad Vannoca apmeklēja Džūlijas kāzas ar Adriānas dēlu Orsīno. Pēc mana tēva vadītās ceremonijas Vannoca sēdēja pie mielasta galda un drūmi vēroja, kā tēvs pasniedz Džūlijai kaklarotu ar rubīnu. Kad viņš aizsprādzēja