Tea: Man vienmēr ir licies, ka ar to bērnu kaut kas nav īsti kārtībā. Ar to Zigiju. Viņam ir tādas jocīgas acis. Zēniem ir vajadzīgs vīrietis, kuram līdzināties. Piedodiet, taču tas ir fakts.

      Stjū: Velns parāvis, tā sīkā Zigija dēļ tika sacelta pamatīga jezga. Es nemaz nesapratu, kam ticēt.

      Vienpadsmitā nodaļa

      – Vai tu lido tikpat augstu kā šī lidmašīna, tēti? – Džošs noprasīja. Jau aptuveni septiņas stundas viņi atradās mājupceļā no Vankūveras uz Sidneju. Līdz šim viss bija noritējis labi. Nekādu strīdu. Zēni bija nosēdināti pie iluminatoriem, bet Seleste un Perijs sēdēja ejas pusē.

      – Nē. Vai atceries, ko es tev teicu? Man jālido ļoti zemu, lai izvairītos no radariem, – Perijs paskaidroja.

      – Ā, pareizi, – Džošs no jauna sāka skatīties ārā.

      – Kāpēc tev ir jāizvairās no radariem? – Seleste gribēja zināt.

      Perijs nogrozīja galvu un iecietīgi – ak, šīs sievietes! – sasmaidījās ar Maksu, kurš sēdēja Selestei otrā pusē un bija paliecies uz priekšu, lai noklausītos sarunu.

      – Tas taču ir pats par sevi saprotams, vai ne, Maks?

      – Tas ir liels noslēpums, mammu, – Makss laipni paskaidroja. – Neviens taču nezina, ka tētis prot lidot.

      – Ā, skaidrs, – Seleste noteica. – Piedodiet. Kā es varēju to nesaprast.

      – Redzi, ja es tiktu noķerts, tad viņi droši vien gribētu mani visādi pārbaudīt, – Perijs turpināja, – lai noskaidrotu, no kurienes man radušās tādas superspējas. Un pēc tam viņi noteikti vēlētos iesaukt mani gaisa flotes dienestā un sūtīt slepenās misijās.

      – Jā, un to nu mēs negribam, – Seleste piebilda. – Tētis jau tāpat pietiekami daudz ceļo.

      Perijs pastiepās pāri ejai, lai klusi un vainīgi saņemtu viņas plaukstu.

      – Patiesībā tu nemaz neproti lidot, – Makss paziņoja.

      Perijs pacēla uzacis, iepleta acis un viegli paraustīja plecus.

      – Ak tad ne?

      – Es tā nedomāju, – Makss nedroši sacīja.

      Perijs un Seleste sasmaidījās. Viņš jau gadiem ilgi bija stāstījis dvīņiem par savu slepeno lidošanas prasmi, klāstīdams smieklīgus sīkumus par to, kā piecpadsmit gadu vecumā bija atklājis šīs slepenās spējas, un droši vien šajā vecumā arī viņi iemācīsies lidot, ja vien būs mantojuši šādas spējas un pietiekami daudz ēduši brokoļus. Zēni nekādi nevarēja saprast, vai viņš patiešām runā nopietni.

      – Vakar es arī lidoju. Tobrīd, kad pārslēpoju pāri tam lielajam pauguram, – Makss paziņoja un ar roku nodemonstrēja savu trajektoriju. – Ūūūū!

      – Jā, tu lidoji gan, – Perijs apstiprināja. – Un tētis gandrīz dabūja sirdstrieku.

      Makss iesmējās.

      Perijs savija pirkstus, izstiepa rokas un izstaipījās.

      – Au. Pēc savām pūlēm noturēties jums visiem līdzi vēl aizvien esmu stīvs. Jūs esat pārāk strauji.

      Seleste viņu vērīgi nopētīja. Perijs izskatījās labi: iededzis un atpūties pēc slēpošanas un vizināšanās ar ragaviņām piecas dienas no vietas. Tur jau arī bija tā nelaime. Bezpalīdzīgajai Selestei viņš joprojām šķita bezcerīgi pievilcīgs.

      – Kas ir? – Perijs uzmeta viņai skatienu.

      – Nekas.

      – Tās bija jaukas brīvdienas, vai ne?

      – Tās bija lieliskas brīvdienas, – Seleste izjusti apstiprināja. – Burvīgas.

      – Manuprāt, šis gads mums būs labs, – Perijs paziņoja, cieši raudzīdamies viņai acīs. – Vai tev tā nešķiet? Zēni sāks iet skolā, tu, cerams, varēsi atvēlēt vairāk laika sev pašai, bet es… – Viņš aprāvās un pārvilka īkšķi pār roku balstu, it kā vēlētos pārbaudīt tā kvalitāti. Tad viņš atkal uzlūkoja Selesti.. – Es darīšu visu, kas vien būs manos spēkos, lai šis gads mums būtu labs. – Viņš kaunīgi pasmaidīja.

      Dažkārt Perijs mēdza tā rīkoties. Viņš pateica vai izdarīja kaut ko tādu, ka Seleste atkal jutās tikpat neprātīgi iemīlējusies kā pirmajā gadā pēc abu iepazīšanās garlaicīgajās biznesa pusdienās, kur viņa pirmo reizi bija sapratusi, ko īsti nozīmē vārdi “gluži kā zibens no skaidrām debesīm”.

      Seleste juta, ka viņu pāršalc miers. Pa eju tuvojās stjuarte, piedāvādama lidmašīnā gatavotus šokolādes cepumus. Tie smaržoja brīnumaini. Varbūt šis gads viņiem patiešām būs lielisks.

      Varbūt viņa tomēr varēja palikt. Ikreiz, ļaudama sev noticēt, ka tomēr varēs palikt, viņa izjuta neaprakstāmu atvieglojumu.

      – Kad pārradīsimies mājās, aiziesim uz pludmali, – Perijs ierosināja. – Uzcelsim lielu smilšu pili. Viendien sniegavīrs, otrā dienā smilšu pils. Jums, bērni, nu gan ir laba dzīve.

      – Tieši tā, – Džošs nožāvājās un apmierināti izstaipījās savā biznesa klases sēdeklī. – Ļoti laba.