Selestes dzimšanas dienas dāvana bija Waterford kristāla šampanieša glāžu komplekts.

      – Ak dievs, cik ļoti man tās patīk! Tās taču ir absolūti vienreizējas, – Medelaina jūsmoja. Uzmanīgi izņēmusi vienu glāzi no kastes, viņa pacēla to pret gaismu, apbrīnodama smalko rakstu – mazītiņu mēnešu virkni. – Tu par tām noteikti samaksāji veselu bagātību.

      Viņa gandrīz pateica paldies dievam, mīļā, ka tu esi tik bagāta, tomēr paguva laikus aprauties. Ja viņas te atrastos divatā, viņa tā arī būtu pateikusi, taču Džeina, jaunā, vientuļā māte, droši vien nebija turīga, un sabiedrībā runāt par naudu, protams, nebija pieklājīgi. Tas nu Medelainai patiešām bija skaidrs. (Aizstāvēdamās viņa to domās pateica savam vīram, jo tieši viņš vienmēr mēdza Medelainai atgādināt visas sabiedriskās normas, ko viņa tik uzstājīgi centās noniecināt.)

      Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu. Nepazīstami ļaudis slepus veltīja Selestei tādus pašus skatienus kā tiem, kuriem trūkst kādas rokas vai kājas, un, ja Medelaina kādreiz kaut ko ieminējās par Selestes ārieni, Selestes reakcija nedaudz līdzinājās kaunam. “Kuš,” viņa mēdza novilkt, bailīgi palūkodamās apkārt, vai kāds to nebija dzirdējis. Ikviens vēlējās būt bagāts un skaists, taču patiesi bagātajiem un skaistajiem vajadzēja izlikties, ka viņi ir tādi paši kā visi pārējie. Jā, šajā vecajā pasaulē patiešām notika brīnumainas lietas.

      – Tātad skolas politika, meitenes, – Medelaina atsāka, uzmanīgi ielikusi glāzi atpakaļ kastē. – Sāksim no pašas augšas – ar Gaišmatainajiem Cekuliem.

      – Ar Gaišmatainajiem Cekuliem? – Seleste samiedza acis, it kā vēlāk viņu gaidītu eksāmens.

      – Gaišmatainie Cekuli valda pār visu skolu. Ja vēlies iekļūt skolas vecāku komitejā, tev jābūt gaišmatei ar taisni un īsi apgrieztiem matiem. – Medelaina ar plaukstu nodemonstrēja vajadzīgo matu garumu. – Tas ir tāds iekšējās kārtības noteikumus.

      Džeina klusi, sausi iespurdzās, un Medelaina juta, ka viņai atkal izmisīgi gribas iesmieties.

      – Tātad šīs sievietes ir jaukas? – Seleste noprasīja. – Vai arī mums vajadzētu turēties no viņām tālāk?

      – Nu, viņas grib tikai labu, – Medelaina atteica. – No visas sirds. Viņas ir… hmm, kādas gan viņas ir? Tādas kā mammu vecākās. Savu skolēnu mammu lomu viņas uztver ārkārtīgi nopietni. Gluži kā reliģiju. Viņas ir mātes – fundamentālistes.

      – Vai arī kāda no pirmskolas mammām ir Gaišmatainais Cekuls? – Džeina gribēja zināt.

      – Padomāsim, – Medelaina sacīja. – Ak, jā, Hārpera. Viņa ir īsts Gaišmatainā Cekula iemiesojums. Viņa darbojas vecāku komitejā, turklāt vēl viņai ir briesmīgi apdāvināta meita ar nelielu alerģiju pret riekstiem. Tātad arī viņa ir daļa no šīs diženās grupas. Laimīgā meitene.

      – Liecies mierā, Medelaina, bērns ar alerģiju pret riekstiem nav nekāda laime, – Seleste iebilda.

      – Zinu, – Medelaina atteica. Viņa apzinājās, ka tīšām izrādās, lai sasmīdinātu Džeinu. – Es jau tikai pajokoju. Paskatīsimies, kas tad vēl mums tur ir? Kerola Kviglija. Viņa ir kā apsēsta ar tīrību. Viņa skraida iekšā un ārā no klases ar izsmidzināma tīrāmā līdzekļa pudeli rokā.

      – Neskraida vis! – Seleste aizrādīja.

      – Skraida gan!

      – Un kā ar tēviem? – Džeina atplēsa košļājamās gumijas paciņu un kā nelegālu kontrabandu slepus iebāza mutē vēl vienu gabaliņu. Izskatījās, ka viņa ir kā apsēsta ar košļājamo gumiju, lai gan īsti nevarēja sacīt, ka viņa to košļātu. Uzdodama šo jautājumu, Džeina centās neskatīties Medelainai acīs. Varbūt viņa cerēja iepazīties ar kādu vientuļo tēvu?

      – Esmu dzirdējusi baumas, ka šogad pirmskolas grupā esot vismaz viens mājās dzīvojošs tēvs, – Medelaina atteica. – Viņa sieva ir ietekmīga persona darījumu pasaulē. Kaut kāda Džekija. Manuprāt, viņa ir bankas vadītāja.

      – Tikai ne Džekija Montgomerija, – Seleste ieminējās.

      – Tieši tā.

      – Augstā debess, – Seleste nomurmināja.

      – Mēs viņu droši vien nemaz neieraudzīsim. Mammām, kuras strādā pilnu slodzi, neklājas viegli. Kurš tad vēl strādā pilnu slodzi? Ak, jā. Renāte. Viņa kaut ko dara finanšu jomā – noņemas ar akcijām vai akciju iegādes tiesībām. Vai tā to sauca? Vai varbūt viņa ir analītiķe. Laikam gan. Viņa kaut ko analizē. Ikreiz, kad palūdzu, lai viņa man paskaidro, ar ko nodarbojas, man aizmirstas paklausīties. Arī viņas bērni ir ģeniāli. Pats par sevi saprotams.

      – Tātad Renāte ir Gaišmatainais Cekuls? – Džeina pavaicāja.

      – Nē, nē. Viņa ir karjeras sieviete. Viņai ir auklīte, kura strādā pilnu slodzi. Manuprāt, viņa nupat ir sarūpējusi sev jaunu aukli no Francijas. Viņai patīk viss, kas nāk no Eiropas. Renātei nav laika palīdzēt skolas darbos. Ikreiz, kad ar viņu runāt kāds sāk, viņa ir nesen atgriezusies no valdes sēdes vai patlaban nāk atpakaļ no valdes sēdes. Tieši tāpat kā Tea Kaningema, kura nespēj novaldīties ilgāk par piecām minūtēm, lai nepieminētu, ka viņai ir četri bērni. Starp citu, arī viņas bērns iet pirmskolā. Viņa nekādi nespēj samierināties ar to, ka ir četru bērnu māte. Vai tas izklausījās kašķīgi?

      – Jā, – Seleste apstiprināja.

      – Es atvainojos, – Medelaina noteica. Viņa patiešām jutās mazliet vainīga. – Es tikai centos jūs uzjautrināt. Pie visa vainīga mana potīte. Pavisam nopietni, skola ir brīnišķīga, visi