Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
bija mugurā. Sporta apavi un baltas zeķes. Melnas, īsas sporta bikses un dzeltens krekliņš bez piedurknēm, kuram priekšpusē bija spīdīga, zeltaina folijas uzlīme. Šķiet, tas bija dinozaurs, kuram no mutes nāca ārā burbulis ar uzrakstu “RULLĒ”. Rullē?
– No kurienes ir uzradušās šīs drēbes? – viņa apsūdzoši noprasīja Džeinai. – Tās taču nav manas.
Džeina daudznozīmīgi savilka uzaci un uzlūkoja Džordžu.
– Man pie krekla ir pielipis dinozaurs, – Alise godbijīgi secināja.
– Kāda šodien ir diena, Alise? – Džordžs vaicāja.
– Piektdiena, – Alise atbildēja. Viņa blēdījās, jo Džeina bija pateikusi, ka viņas bija atnākušas uz “piektdienas stepa nodarbību”, lai kas tā arī būtu.
– Vai tu atceries, ko šorīt ēdi brokastīs? – Džordžs runādams saudzīgi aplūkoja Alises galvu. Otrs feldšeris tikmēr uzlika viņai asinsspiediena mērāmo aproci un sāka to piesūknēt ar gaisu.
– Grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu?
Tās bija viņas ierastās brokastis. Šāds minējums šķita drošs.
– Viņš nezina, ko tu ēdi brokastīs, – Džeina iejaucās. – Viņš cenšas noskaidrot, vai tu atceries, ko esi ēdusi brokastīs.
Asinsspiediena mērītāja aproce cieši saspieda Alises roku.
Džordžs izslējās un paziņoja:
– Alise, sagādā man to prieku un pasaki, kā sauc mūsu izcilo premjerministru.
– Džons Hovards, – Alise paklausīgi atbildēja, cerēdama, ka vairāk nekādu jautājumu par politiku nebūs. Tā nebija viņas stiprā puse. Viņa nespēja vien beigt par to šausmināties. Džeina izgrūda savādu, nicinājuma un uzjautrinājuma pilnu skaņu.
– Ak tā. Jā. Bet viņš taču vēl aizvien ir premjerministrs, vai ne? – Alisi pārņēma pazemojums. Tagad viņu par to ķircinās vēl gadiem ilgi. Ak, Alise, tu nezini, kas ir premjerministrs! Vai viņa bija palaidusi garām vēlēšanas? – Bet es taču pavisam noteikti zinu, ka viņš ir premjerministrs.
– Un kāds tagad ir gads? – Neizskatījās, ka Džordžam tas īpaši rūpētu.
– Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais, – Alise nekavējoties atbildēja. Par to nu viņa bija pilnīgi droša. Bērnam vajadzēja nākt pasaulē nākamgad, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā.
Džeina aizspieda sev muti. Džordžs grasījās kaut ko teikt, taču tad iejaucās Džeina. Viņa uzlika plaukstu Alisei uz pleca un cieši ieskatījās viņai sejā. Džeinas acis satraukumā bija plati ieplestas. Skropstu galos šūpojās sīciņi tušas pikucīši. Viņas dezodoranta lavandas aromāta un pēc ķiplokiem smaržojošās elpas iespaids bija visnotaļ nomācošs.
– Cik tev gadu, Alise?
– Man ir divdesmit deviņi gadi, Džeina. – Džeinas teatrālais tonis Alisi aizkaitināja. Ko viņa īsti gribēja sacīt? – Tikpat, cik tev.
Džeina izslējās un uzvaroši uzlūkoja Džordžu Klūniju.
Viņa paziņoja:
– Es pavisam nesen tiku uzaicināta uz viņas četrdesmito dzimšanas dienu.
Tā bija diena, kad Alise Mērija Lova aizgāja uz sporta zāli un nevērīgi pazaudēja desmit sava mūža gadus.
OTRĀ NODAĻA
Džeina paziņoja: protams, viņa labprāt būtu braukusi uz slimnīcu līdzi Alisei, taču divos viņai jābūt tiesā.
– Par ko tad tu esi iesūdzēta? – Alise apjautājās, ļoti nopriecājusies, ka Džeina nebrauks uz slimnīcu. Šai dienai viņai Džeinas jau bija par daudz. Ielūgums uz četrdesmito dzimšanas dienu. Ko tieši viņa ar to bija gribējusi sacīt?
Džeina savādi pasmaidīja un uz Alises jautājumu par tiesu tā arī neatbildēja.
– Es piezvanīšu kādam, lai sagaida tevi slimnīcā.
– Nevis kādam, bet Nikam. – Alise vēroja, kā feldšeri sagatavo viņai nestuves. Tās izskatījās diezgan neizturīgas.
– Jā, protams, es piezvanīšu Nikam. – Džeina izrunāja vārdus tik rūpīgi, it kā uzstātos bērnu ludziņā.
– Patiesībā es pavisam noteikti varu paiet arī pati, – Alise uzrunāja Džordžu Klūniju. Viņai nekad nebija paticis ļaut sevi kādam cilāt, pat Nikam, kurš taču bija ļoti stiprs. Viņa raizējās, vai tikai nebija pārāk smaga. Ja nu feldšeri, pacēluši nestuves, sāks stenēt un viebties kā mēbeļu pārvadātāji?
– Es jūtos pavisam labi. Tikai tā galva.
– Jums ir ļoti nopietns smadzeņu satricinājums, – Džordžs iebilda. – Ar galvas traumām nedrīkst jokot.
– Nerunājiet niekus, pievilcīgu sieviešu pārnēsāšana uz nestuvēm mums šajā darbā patīk vislabāk, – iejaucās otrs feldšeris. – Neatņemiet mums to prieku.
– Jā, neatņem viņiem to prieku, Alise, – Džeina pievienojās. – Tev ir traumētas smadzenes. Tu domā, ka tev ir divdesmit deviņi gadi.
Ko tas īsti nozīmēja?
Alise atlaidās guļus un ļāva, lai abi vīrieši izveicīgi uzceļ viņu uz nestuvēm. Viņas galva noslīga uz vienu pusi, un no sāpēm viņai uznāca reibonis.
– Ai, te būs viņas soma. – Džeina paņēma pie sienas nolikto mugursomu un iespieda to līdzās Alisei.
– Tā nav mana, – Alise iebilda.
– Ir gan.
Alise stingi skatījās uz sarkano audekla somu. Uz tās atlokāmās malas bija redzama triju spīdīgu dinozauru uzlīmju rinda, tāda pati, kā uz viņas sporta krekla. Alisei pamazām kļuva nelabi.
Abi feldšeri pacēla nestuves. Šķita, ka tas viņiem nesagādā nekādas pūles. Droši vien viņi bija raduši pārnēsāt gan tievus, gan resnus ļaudis.
– Darbs! – Alise iesaucās, pēkšņas panikas pārņemta. – Būtu labi, ja jūs manā vietā piezvanītu uz darbu. Kādēļ mēs neatrodamies darbā, ja jau šodien ir piektdiena?
– Nu, to nu es patiešām nezinu! Kāpēc mēs neatrodamies darbā? – Džeina atkal atkārtoja, runādama gluži kā ludziņā. – Bet tev par to nav jāuztraucas – es piezvanīšu Nikam, un pēc tam piezvanīšu arī uz darbu. Runājot par darbu, tu droši vien domāji uzņēmumu ABR Bricks?
– Jā, Džeina, tieši tā, – Alise piesardzīgi apstiprināja. Viņas nu jau ceturto gadu strādāja uzņēmumā ABR. Vai tai nabaga meitenei bija piemetusies kāda garīga kaite?
Alise piebilda:
– Būs labāk, ja tu pateiksi Sjū, ka es šodien vairs neatgriezīšos darbā.
– Sjū, – Džeina lēni atkārtoja. – Un Sjū – tā droši vien ir Sjū Meisona?
– Jā, Džeina. Sjū Meisona. – Viņa pavisam noteikti bija zaudējusi prātu.
Sjū Meisona bija viņu priekšniece. Dedzīga precizitātes, medicīnisko izziņu un darbam piemērota apģērba piekritēja. Alise nespēja vien sagaidīt savu dzemdību atvaļinājumu, lai varētu tikt prom no turienes.
Alise redzēja, kā Džeina noraugās pakaļ feldšeriem, kuri nesa prom nestuves. Viņa ar rādītājpirkstu un īkšķi bija saspiedusi sev apakšlūpu un nu izskatījās