Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena
Читать онлайн книгу.
interesi. Ja tā padomā, tad arī uz mani pašu šie vārdi vienmēr bija atstājuši tieši tādu iespaidu.
– Parādi man savu mobilo telefonu, – viņš palūdza.
– Es negrasos tev dot savu numuru.
– Vienkārši parādi man savu telefonu.
Viņš pastiepa roku. Biju iebāzusi telefonu Megijas doto šauro džinsu priekšējā kabatā, un nu varēja just, kā tas spiežas man pret augšstilbu. Negribīgi izvilku telefonu no kabatas un pasniedzu viņam.
– Oho, – viņš noteica, tiklīdz bija to atvēris. – Tev ir “Tetris”.
Izklausījās pēc slimības. Mobilā telefona slimības. Viņš noteikti bija pamanījis neizpratni manā sejā, jo paskaidroja:
– Tā ir viena no vecākajām videospēlēm. Es ar to nodarbojos. Es veidoju spēles. Vai arī vismaz mācos, kā to darīt.
– Ak tā, – es noteicu, izbijusies vēl vairāk nekā pirmīt. – Tu vēl aizvien… mācies koledžā?
– Šajā pavasarī es došos uz Tokiju studēt spēļu dizainu, – viņš paskaidroja, – bet patiesībā man jau ir maģistra grāds biznesa vadībā. Kad nolēmu neprecēties, nospriedu, ka negribu arī strādāt korporatīvajā pasaulē. Un kā ar tevi?
– Kas ir ar mani?
– Ar ko tu nodarbojies?
– Ahhh, – es novilku, prātodama, vai būtu vērts pieminēt veļas mazgāšanu, putekļu slaucīšanu vai trauku mazgājamās mašīnas izkravāšanu. – Šobrīd tā īsti neko.
– Tātad tu vēl mācies?
– Ai, nē, – es atteicu. – Skolu es jau sen esmu pabeigusi.
Es turpināju sev iegalvot: kamēr vien nesākšu atklāti melot, nebūšu izdarījusi neko sliktu.
– Tātad tu… ceļo?
Tas jau bija puslīdz patiesi. Es pamāju.
– Biju prom.
– Teiksim, Francijā?
– Apmēram tā. – Es sev sacīju: pasaulē noteikti ir kāds, kurš domā, ka Ņūdžersija ir tas pats, kas Francija.
Viņš sāka spaidīt mana telefona taustiņus.
– Ko tu dari?
– Ierakstu savu numuru tavā kontaktu grupā, – viņš paskaidroja. – Starp citu, mani sauc Džošs.
– Alise, – es atteicu.
– Ali?
– Nē. Alise.
– Labi, Alise, izvēlies kādu skaitli no viena līdz trīsdesmit vienam.
Tas, kas iešāvās man prātā, droši vien bija viņa vecums.
– Divdesmit pieci, – es sacīju.
Viņš nopūtās.
– Vai tu nevarēji izvēlēties kādu mazāku skaitli?
Augstā debess, cerams, ka ne.
– Nē, – es atteicu.
– Labi. – Viņš atsāka spaidīt taustiņus. – Divdesmit piektajā janvārī mums ir norunāta satikšanās.
– Patiešām?
– Jā. Es tavā telefonā ierakstīju atgādinājumu. Mēs iesim iedzert kādu glāzīti… nosauc man kādu bāru.
– Bet ja nu es nemaz negribu iedzert kopā ar tevi?
– Tev ir divdesmit piecas dienas, lai par to padomātu. Ja tu nolemsi, ka negribi, tad jebkurā laikā varēsi mūsu tikšanos atcelt. Tagad izvēlies kādu bāru.
Vienīgais, ko spēju iedomāties, bija slavenais bārs Gilberto’s, kas atradās aiz manas vienīgās un sen izbijušās darbavietas Gentility Press biroja stūra. Tā bija pēdējā reize, kad man bija radusies reāla iespēja aiziet uz pilsētas centru kaut ko iedzert. Uz mirkli mani pārņēma panika, iedomājoties, ka varbūt Gilberto’s tur vairs nemaz nav, taču Džošs apgalvoja, ka lieliski zina, kur tas atrodas. Viņš ierakstīja bāra nosaukumu un adresi manā telefonā un atkal atdeva to man.
– Es nezinu, kā izmantot to atgādinātāju, – es brīdināju.
– Tev nekas nav jādara, – viņš atteica. – Divdesmit piektajā datumā pulksten četros tu izdzirdēsi brīdinājuma signālu, un telefons tev pavēstīs visu, kas vajadzīgs. Tad arī tiksimies.
Trešā nodaļa
Mobilā telefona zvans izrāva mani no dziļa miega. Pirmais, ko nodomāju, Megijas studijas svešajā gaismā pēc vēlās iemigšanas vēl aizvien juzdamās kā miglā, bija tas, ka atskanējis brīdinājuma zvans, mudinot mani doties uz satikšanos ar Džošu. Biju sapņojusi par viņu kaut ko neskaidri erotisku. Tagad, kad telefons turpināja uzstājīgi trillināt, sapnis strauji izgaisa.
Beidzot man izdevās pamosties – kakls no gulēšanas uz purpursarkanā dīvāna bija kļuvis stīvs – un sameklēt telefonu, kas vēl aizvien bija iebāzts uz grīdas nomesto, saņurcīto džinsu kabatā.
Kad atsaucos, klausulē varēja dzirdēt tikai sprakstus, sprakstus un klusumu, un es jau grasījos izbeigt sarunu, kad beidzot kaut kur tālu neskaidri saklausīju savas meitas Diānas balsi.
– Mammu? – viņa vaicāja. – Mammīt? Vai tā esi tu?
– Tā esmu es, mīļā, – es atteicu, nekavējoties pavisam pamodusies. Diāna spēja man piezvanīt tikai retumis. Tuvākais telefons atradās desmit jūdžu gājienā no ciema, kurā viņa strādāja kā Miera korpusa brīvprātīgā. Pretēji izplatītajam uzskatam, pasaulē vēl aizvien bija dažas – nē, daudzas vietas, kurās nevarēja izmantot ne mobilos telefonus, ne internetu.
– Tev ir tik svešāda balss, – Diāna aizrādīja.
Izlaidu pirkstus caur matiem, atcerēdamās visus pagājušās nakts notikumus, Megijas veiktās pārvērtības, satikšanos bārā. Piecēlusies no dīvāna, piegāju pie ovālā spoguļa un aplūkoju sevi. Bez kosmētikas es atkal izskatījos gandrīz tāda pati kā senāk, taču nesen izbalinātie, Megijas apcirptie mati bija paveikuši īstu brīnumu. Pat tik agrā rītā es, vēl nesakopusies, izskatījos kā jauna sieviete.
Tomēr mana meita šo jauno sievieti nekad nesatiks. Es par to negrasījos stāstīt Diānai, tieši tāpat, kā par to laiku, kad biju smēķējusi marihuānu un dzērumā diezgan anonīmi nodevusies seksuāliem piedzīvojumiem.
– Tā esmu es, – apliecināju. – Vai kaut kas atgadījies?
– Viss ir kārtībā, mammu. – Viņas balsī ieskanējās asums, kas lika noprast, ka, viņasprāt, man šādu apgalvojumu neklātos apšaubīt. Protams, ka viss bija kārtībā. Viņa bija pieaugusi, un man vairs nevajadzēja par viņu gādāt.
– Labi, – es noteicu. – Vai tu esi ieradusies pilsētā tikai uz vienu dienu?
Iestājās tik ilgs klusums, ka es jau nodomāju, vai tikai saruna nav pārtrūkusi, taču tad Diāna pateica:
– Nē, patiesībā es ar pāris citiem brīvprātīgajiem biju aizbraukusi uz Maroku. Man šķita, ka es tev to pateicu.
Jutos tā, it kā būtu saņēmusi pļauku. Viņa pavisam noteikti nebija man neko pateikusi, un es zināju, ka viņa to zina. Biju gribējusi, lai Diāna atbrauc mājās uz Ziemassvētkiem, un viņa bija sākusi niknoties uz mani: tā kā viņas līguma termiņš bija gandrīz beidzies, viņa nekādi nevarēja tikt prom no ciema; vietā, kur viņa šobrīd atradās, tas, ka Amerikas Savienotajās Valstīs bija