Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
iesāka un pastāstīja Sofijai par sevi un Lauru. Iespējams, Rīdam bija vēlme izrunāties, jo viņam neizdevās atrast savu aizstājēju, vai tāpēc, ka viņam bija apnicis paturēt visu sevī. Vīriešu kārtas draugiem Rīds varēja sūdzēties par lielo pacientu skaitu, tomēr nevarēja viņiem stāstīt par to, cik ļoti necieta salīdzināšanu ar Tristanu. Arī patiesību par sevi un Lauru Rīds nevarēja atklāt nevienam. Visiem pilsētas iedzīvotājiem mēles galā bija vārdi: “Es tev teicu, ka tā notiks!” Visi zināja, ka Rīds un Laura ir nesaderīgs pāris.
Tomēr Sofija nebija Edilīnas iemītniece. Viņa nebija paciente un Rīdu nemaz nepazina. Viņa bija svešiniece, bija vakars – Rīds pa logu redzēja mēnesi –, un viņš bija izdzēris mazliet par daudz vīna. Rīds runāja bez piepūles un ilgi.
– Esmu dzirdējusi, ka tev vienmēr ir paticis glābt citus, – Sofija teica, kad runa bija par Lauras biklo raksturu.
– Tā tas ir, – viņš piekrita. Pateicoties Sofijai, viņš jutās labāk.
– Kima ir apņēmīgs cilvēks, un arī citos viņa to vērtē augstu. Reizēm man no viņas bija bail.
– Ak tā? – Rīds jautāja. – Man reiz ienāca prātā, ka Laura man iepatikās, jo bija manas mātes un māsas tiešs pretstats. Lauras klātbūtne bija nomierinoša, jo viņa man nepavēlēja un neuzbāzās ar savu viedokli par visu.
– Un kā ir tagad? – Sofija vaicāja.
– Manuprāt, es esmu iemācījies turēties pretī mātes un māsas spiedienam, kaut gan tas ne vienmēr nāk par labu. Mamma gribēja atsūtīt uz dzīvokli ēdienu un nolīgt darbā apkopējas. Es teicu, ka esmu pieaudzis vīrietis un varu to izdarīt pats. Kā redzi, tas izvērtās citādi.
– Nē, – Sofija atbildēja. – Es gribēju teikt… kā viss izvērstos, ja tu apprecētos ar Lauru un paliktu Edilīnā? Tu strādātu turpat, kur šobrīd, bet visu atlikušo dzīvi, nevis tikai divu gadu garumā.
– Oho! – Rīds iesaucās. – Es nebiju par to domājis. Manuprāt…
– Ko?
– Šovasar Džeka un Kima lika man nostāties aci pret aci ar Lauru un apgalvoja, ka ir izdarījušas man pakalpojumu. – Viņš pastāstīja Sofijai, kā bērnībā uz visām istabas sienām izlīmēja ceļojuma plakātus. – Es teicu mammai, ka Laura brauks man līdzi, ka mēs… Tas nebūtu izdevies, vai ne?
– Šķiet, ka nē, – Sofija piekrita. – Spriežot pēc visa, ko esmu par tevi dzirdējusi, tu esi vajadzīgs visai pasaulei, ne tikai Edilīnai.
– Tu proti uzlabot vīrieša pašsajūtu.
– Tieši to… – Sofija negribēja atklāt Kārtera īsto vārdu, – Tieši to Ērls teica, pirms mani pameta. Viņš teica arī… – Viņa apklusa.
– Ko viņš teica? – Rīds jautāja.
– Tas notika pārāk nesen, tāpēc man ir nepatīkami to visu atkārtot.
Sofija paskatījās uz pavārgrāmatu. Vairāk par visu pasaulē viņai gribējās kādam atklāt, ko viņa ir izdarījusi. Varbūt bija jārunā ar advokātu? Tomēr Sofija zināja, ka advokāts ieteiks padoties. Rīt es atdošu pavārgrāmatu tās īpašniekiem. Viņa nolēma nosūtīt to no citas pavalsts, lai uz pastmarkas nebūtu norādīta Virdžīnija. Viņa…
– Vai tu tur vēl esi? – atskanēja Rīda balss.
– Jā. Es tikai domāju par to, ko tu man teici.
– Vai tu domāji arī par to, kā atriebties Ērlam?
– Es… – Sofija vilcinājās. Cik daudz viņa drīkstēja atklāt šim vīrietim? Viņa ievilka elpu. – Es paņēmu līdzi kaut ko, kas pieder Ērlam, un gribu nosūtīt to atpakaļ, bet nevēlos, lai viņš uzzina, ka atrodos Virdžīnijas pavalstī.
– No kurienes tu gribi to nosūtīt? Man ir draugi visā pasaulē. Iepakosim šo priekšmetu, nosūtīsim to uz ārzemēm, un mani draugi nosūtīs to atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Viņi uz to pat nepaskatīsies. Ko tu par to domā?
– Vai tas aizņems daudz laika?
– Visur ir pieejams eksprespasts.
Sofijas acīs sariesās atvieglojuma asaras. Visi Edilīnas iedzīvotāji bija neticami laipni, izņemot to neģēli, kurš viņu gandrīz notrieca ar automašīnu. Sofija vēlējās padarīt Rīda dzīvi labāku.
– Uz tavas virtuves letes ir daži neapmaksāti rēķini. Vai es varu tos apmaksāt? Tu vari parakstīt neaizpildītus čekus… ja vien man uzticies. Vai proti rīkoties ar kontu internetbankā?
Rīds pasmaidīja.
– Sofij, man nav konta internetbankā, bet esmu dzirdējis, ka tas ir ļoti parocīgs. Es ierosinu rīkoties šādi – rīt pulksten deviņos tiksimies birojā un abi kopā izveidosim kontu.
– Tā ir laba ideja, – Sofija atbildēja un pasmaidīja.
– Labi. Es esmu ārsts, ir aptuveni pusnakts, un mums abiem jāliekas gultā.
Sofija apspieda smieklus, izdzirdējusi Rīda teikto, bet viņš pats saprata savu kļūdu.
– Es pārteicos. Gribēju teikt, ka tev jāliekas savā gultā un man savējā…
– Es sapratu, – Sofija viņu pārtrauca. – Tiksimies rīt.
– Paņem līdzi to priekšmetu, kas jānosūta ļoti stulbajam Ērlam.
– Sarunāts, – viņa smaidot atbildēja. – Arlabunakti – un paldies.
– Es tev esmu pateicību parādā. No kā bija gatavota tā oranžā zupa?
– No ķirbja.
– Un biezenis?
– No pastinakiem.
– Tāds bija Kimas minējums. Labi. Ej gulēt. Tiksimies rīt.
Sofija vēlreiz novēlēja viņam arlabunakti un nolika klausuli.
Viņa kādu laiku gulēja, vērdamās griestos, un smaidīja. Varbūt viss nokārtosies. Ja viņa atdos pavārgrāmatu Kārtera ģimenei, viņi, iespējams, neizvirzīs apsūdzību. Ja sūtījums pienāks no citas valsts, viņi, iespējams, Sofiju nemaz neatradīs.
Pirmo reizi kopš dienas, kad Sofija uzgrieza muguru patēvam, viņa nodomāja, ka turpmākā dzīve varētu būt veiksmīga. Iespējams, ka pagātne bija aiz muguras un šodien – šovakar – sākās jauna dzīve.
Izslēgusi gaismu, viņa nodomāja, ka arī šis svešinieks mēnesnīcā varētu būt viņas jaunās dzīves daļa.
Sestā nodaļa
– Labrīt! – doktors Oldridžs sveicināja savas trīs darbinieces.
Heteri ārsta laipnais tonis tik ļoti izbiedēja, ka viņai no rokām izslīdēja mapes un nokrita uz grīdas. Betsija aizrijās ar kafiju, un Alise pavēra muti.
– Skaista diena, vai ne? – Rīds turpināja. Neviena neatbildēja, tāpēc viņš paņēma apmeklējumu žurnālu. Ieraudzījis tukšu lapu, viņš atcerējās, ka plānojis pavadīt dienu Ričmondā. Rīds pievērsās izbrīnā sastingušajām sievietēm.
– Man ir norunāta tikšanās ar manu jauno palīdzi Sofiju šeit pulksten deviņos. Dāmas, es vēlos jums pateikties par to, ka vakar viņu silti uzņēmāt. Vispār jūs drīkstat ņemt brīvdienu pēc tam, kad būsiet sasveicinājušās. Sievietes lūkojās uz Rīdu tādā kapa klusumā, ka viņš gandrīz zaudēja labo noskaņojumu. Bet tad viņš atcerējās Sofiju un pasmaidīja. Viņa bija pirmais cilvēks, kuram