Mēnessgaismas simfonija. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
seju.
– Nākamreiz brauc uzmanīgi.
Viens no vīriešiem paņēma tukšo kausu. Sofija devās pāri telpai un izgāja ārā no kroga.
Nokļuvusi ārpusē, viņa apstājās, nezinādama, ko darīt tālāk. Tad atvērās kroga durvis un pa tām iznāca viens no vīriešiem, kurš bija sēdējis pie galdiņa.
– Sveika, – viņš izrunāja Sofiju, – es esmu Rasels Pendergasts, jaunais pilsētas mācītājs. Vai tevi vajag aizvest?
Sofija dzirdēja, ka krogā no jauna sāka kūsāt dzīvība, un neļāva sev domāt.
– Jā, lūdzu, – viņa atbildēja un iesēdās zaļā pikapā blakus vīrietim. Viņi uzsāka ceļu uz Edilīnu.
Otrā nodaļa
Viņi kādu laiku brauca klusēdami, līdz Rasels ierunājās:
– Vai varētu būt, ka tu esi Sofija Kinkeida?
Sofijai uzmetās zosāda. Vai vīrietis izdzirdējis viņas vārdu ziņās? Vai to raidīja kanālā CNN?
– Atvaino, – Rasels turpināja, palūkojies uz sievieti. – Es negribēju tevi satraukt. Kima teica, ka tu nevēlies, lai visa pilsēta uzzina par tavu ierašanos, bet viņa par to pastāstīja man, jo ir apprecējusi manu brāli.
Sofija atviegloti nopūtās.
– Un tu esi mācītājs.
– Es par tādu kļuvu nesen, – Rasels smaidīdams atbildēja. Viņš bija ļoti pievilcīgs vīrietis. – Patiesību sakot, manā dzīvē ir daudz jaunumu. Esmu apmeties uz dzīvi jaunā pilsētā, dabūjis jaunu darbu, es nesen apprecējos un kļuvu par tēvu.
Vārdi “apprecējos” un “tēvs” Sofijai sagādāja vilšanos.
Izrādījās, ka viņa vēl spēj just.
– Pat brālis manā dzīvē parādījās nesen, – Rasels turpināja. Sofija neizrādīja interesi, tāpēc viņš mainīja sarunas tematu. – Kā tu šeit nokļuvi?
– Ar automašīnu. Es novietoju auto ceļmalā, un tas pārstāja darboties. Jābrīnās, kāpēc tas nenotika ātrāk.
– Es piezvanīšu šerifam, un viņš…
Sofija ātri ievilka elpu.
Rasels neizpratnē sarauca pieri.
– Šerifa ģimenei pieder uzņēmums Frazier Motors, – viņš paskaidroja. – Viņi tavu automašīnu salabos, aizvilks uz servisu un izdarīs jebko citu, kas nepieciešams.
– Automašīnā ir manas drēbes, – Sofija ierunājās, pievērsusi skatienu saviem savārtītajiem svārkiem. Klēpī gulēja nobružātā aploksne, ko Sofija turēja cieši satvertu. Ieraudzījusi savus baltos pirkstu kauliņus, viņa mēģināja atslābināties.
– Sofija, – Rasels ierunājās klusā balsī, – ja tev vajadzīgs kāds, ar ko parunāt, esmu tavā rīcībā.
– Paldies, – viņa atbildēja, – bet…
Kā lai atzīstu Dieva kalpam, ka esmu nozagusi priekšmetu, kas ir ļoti liela uzņēmuma darbības pamatā?
– Runā tad, kad būsi gatava, – Rasels teica. – Es varu aizvest tevi pie Kimas, nevis pie Vingeitas kundzes. Viņai ir vairāki skapji, pilni ar apģērbiem, un varbūt tur tu jutīsies labāk.
Sofijas acīs sariesās pateicības asaras, bet viņa tās atvairīja.
– Jā, labprāt, – viņa klusā balsī piekrita. Iztēlodamās iegremdēšanos vannā, pilnā ar ļoti karstu ūdeni, un tīru apģērbu, sieviete atslāba.
– Vai tu esi ieplānojusi kaut ko Edilīnā? – Rasels piesardzīgi jautāja un palūkojās uz Sofiju. Viņa bija neparasti glīta sieviete ar dabiski gaišiem matiem, lielām, zilām acīm un tik nevainojamu ādu, ka tā līdzinājās kamēlijas ziedlapiņai. Sofijas augumu bija nopētījuši visi kroga apmeklētāji – tādas formas atstāja neizdzēšamu iespaidu.
Lai kādi arī būtu sievietes fiziskiem dotumi, viņa bija ļoti satraukta. Sofija turēja lielu aploksni, uz kuras bija automašīnas riepu atstāti nospiedumi, un tvērās pie tās tik izmisīgi kā pie savas dzīvības. Sievietes apģērbs bija saplēsts un novārtīts, uz viņas zoda rēgojās liels traips, viens ceļgals asiņoja.
Un pie tā visa, šķiet, bija vainīgs Rīds Oldridžs.
Raselam bija grūti noslēpt smaidu, kad šī skaistā jaunā sieviete izlēja alu uz Rīda galvas. Viņš zināja, ka neaizmirsīs šo skatu līdz kapa malai.
Pirms neilga laika Rīds ienāca restorānā un izskatījās tā, it kā vēlētos kādu nogalināt. Raselam un Ronam bija interesanta saruna par pasaules reliģijām, bet Rīda neapmierinātība ņēma pār to virsroku.
– Viņš teica, ka ir sākusies sirdslēkme, tāpēc es metos skriešus, – Rīds paskaidroja. – Tam, ka es neesmu gulējis divas dienas, nav nozīmes. Tie bija tikai gremošanas traucējumi. Vai gribat zināt, ko viņa vecākā meita izdarīja, kamēr biju tur?
– Vai viņa tev uzmācās? – Rons jautāja. Viņš bija Rīda brālēns un ilggadējs tuvs draugs. – Viņa ir glīta meitene un sasniegusi vajadzīgo gadu skaitu.
– Mani viņa neinteresē! – Rīds atcirta. Viesmīle viņa priekšā nolika tīru glāzi un kausu alus.
– Tevi neinteresē tieši šī sieviete vai viņas visas? – Rasels jautāja.
– Ja es pareizi sapratu tavu jautājumu, priecājies, ka esi mācītājs. Pretējā gadījumā es tev sadotu pa purnu, – Rīds noņurdēja.
– To es gribētu redzēt, – Rons iesaucās. – Rasels ir jaunāks par tevi un, pēc visa spriežot, arī veselīgāks. Kad tu pēdējoreiz atpūties?
– Manuprāt, kaut kad studiju laikā.
– Pirms Laura tevi pameta? – Rons jautāja. Rīds ieņurdējās un iedzēra lielu malku alus.
– Tikai nesāc arī tu! Visi šīs pilsētas iedzīvotāji domā, ka es ilgojos pēc meitenes, kuru esmu gandrīz aizmirsis. – Viņiem patīk jūsu romantiskais stāsts, – Rasels paskaidroja.
– Tici man, attiecību izbeigšana nav romantiska, – Rīds teica.
– Šīs attieksmes dēļ visi joprojām tenko par tevi un to Čonliju meiteni, – Rons atbildēja.
– Tu taču zini, kā pielikt punktu baumām, vai ne? – ierunājās Rasels. Viņš nesen bija iedraudzējies ar abiem brālēniem.
– Es zinu, ka tajā ir kāds āķis. Kāds?
– Tev ir jāapprecas, – Rasels turpināja.
Rīds gandrīz aizrijās ar alu.
Rons iesmējās.
– Labi teikts! Es tev pilnībā piekrītu.
– Un kā ir ar tevi pašu? – Rīds pievērsās brālēnam.
– Es palaidu garām Džeku.
– Tāpat kā es, bet es vismaz nebiju soļa attālumā no sabojātas draudzības ar Trisu viņas dēļ, – Rīds norādīja.
Rons plati pasmaidīja.
– Kas būtu domājis, ka meitene no lielpilsētas izrādīsies īsta sieviete?
– Zini, tādas rodas arī lielpilsētās!
– Iespējams, – Rons neizklausījās pārliecināts.
– Vai jūsu brālīguma uzplūds ir