Šampanietis brokastīs. Džūda Devero
Читать онлайн книгу.
es to nevaru!
– Labi, tādā gadījumā pārplēs sevi uz pusēm un izlem, kā vislabāk izdabāt savējai un vīramātei, bet Glenam ļauj paslēpties darbā pie viņa mašīnām.
Izija nenoturējusies iesmējās. – Reizēm tu runā tāpat kā tava mamma.
– Un tā esot draudzene!
– Man liekas, ka sāku līdzināties savai mammai, jo esmu gatava tepat uz vietas apraudāties. – Izija uz mirkli pievēra acis. – Eliksa, tu esi vislabākā draudzene, kāda jebkad cilvēkam bijusi.
– Ne jau nu labāka par tevi, – Eliksa klusi iebilda. – Es nebūtu pārdzīvojusi šķiršanos no Erika, ja tu neatrastos man līdzās.
– Ha! Tev pietika ar vienu skatienu uz Džērida Montgomerija apakšlūpu, lai nomāktība pagaistu kā nebijusi. Paklau, man ir ideja. Ja reiz tu tik labi dzejo, varbūt tu palīdzētu man sacerēt laulību solījumu?
– To uzticēsim manai mammai. Protams, viņa vēlēsies līgumu, izpildes termiņu, naudu pēc līguma parakstīšanas un autortiesību nodrošināšanu, toties tas būs satriecoši iespaidīgs laulību solījums.
Jaunās sievietes uzlūkoja viena otru un sāka nevaldāmi smieties.
Mājas augšstāvā pie atvērta loga stāvēja Keilebs Kingslijs un smaidīdams noraudzījās uz abām draudzenēm. Ir iespējams divsimt gadu kalt plānus un nomirt otrreiz, kad tie izgāžas, tomēr palaikam ir iespējams arī ieraudzīt un saklausīt kaut ko tādu, kas dāvā cerību.
Viņš priecājās, ka šīs jaunās sievietes atkal ir kopā. Māsas agrākajā dzīvē, draudzenes tagadējā.
Varbūt – bet tikai varbūt – šoreiz viņš iegūs Valentīnu.
Uz visiem laikiem.
Tajā vakarā Eliksa piezvanīja savam tēvam Kenam. Pirms nospiest aparāta taustiņus, viņa ierasti atgādināja sev, ka māti labāk nepieminēt. Protams, gadu gaitā vecāki bija meklējuši un atraduši saprašanās ceļus, bet pietika ar nejaušu vārdu, lai Eliksa nonāktu jautājumu krustugunīs.
– Sveika, mazā, – klausulē atskanēja tēta balss. – Vai esi veiksmīgi nokļuvusi Nantaketā?
– Tu nemūžam neuzminēsi, kurš dzīvo šeit viesiem domātajā namā.
– Kurš tad?
– Džērids Montgomerijs!
– Tas arhitekts?
– Ļoti smieklīgi, – Eliksa attrauca. – Tu māci par viņu savā kursā un labi zini, ka viņš ir ģēnijs.
– Montgomerijs ir uzcēlis dažas respektablas ēkas. Man patīk tas, ka puisis šo to zina par būvniecību.
– Tā ir tava mantra. Tēt?
– Jā?
– Es projektēju kapelu.
– Proti, nelielu baznīciņu? – Kens precizēja. – Kāpēc?
– Es pastāstīšu, ja tu apsolīsi nelasīt man morāli.
– Ko tas nozīmē?
– Tēt! – Eliksa brīdinoši iesaucās.
– Labs ir, nekādu sprediķu. Stāsti, ko tu esi sastrādājusi! Nākamajās desmit minūtēs Eliksa izstāstīja tēvam par ielaušanos Montgomerija darba kabinetā, lai aplūkotu viņa projektus un skices. – Tās bija tik skaistas, tik nevainojamas.
– Tātad tu uztaisīji kaut ko nelielu, lai atstātu iespaidu uz viņu, – Kena balsī ieskanējās nosodījums.
– Jā, tieši tā, – Eliksa apņēmīgi apliecināja. – Nav zināms, cik ilgi Montgomerijs uzturēsies šeit, tomēr ceru, ka man izdosies parādīt viņam kaut ko no saviem darbiem.
– Esmu drošs, ka tie atstās vajadzīgo iespaidu, – Kens bilda.
– Šaubos, bet man varbūt izdosies panākt, lai viņš tos vismaz apskata.
– Esmu pārliecināts, ka viņš to darīs, – Kens uzsvēra.
– Kur tad Montgomerijs tagad ir?
– Savā laivā. Mēs ar Iziju redzējām, ka viņš izbrauc jūrā. Skaists vīrietis.
– Cik nu man zināms, Eliksa, šis Montgomerijs ir ciets riekstiņš, – Kens stingrā tonī izmeta. – Es nedomāju, ka…
– Nomierinies, tēt, es gluži vienkārši vēlos mācīties no viņa. Man viņš ir krietni par vecu. – Eliksa aizkaitināta izvalbīja acis. Pieredze liecināja, ka tēvam neviens vīrietis nešķiet labs viņa mīļajai meitiņai. Eliksa pavērsa sarunu citā virzienā. – Stāsti, kā klājas tev un… tu jau zini…
Kens acumirklī saīga, bet Eliksu tas nesatrauca. Tētis viņai nebija nekāds nopietns pretinieks.
– Vai tu domā sievieti, ar kuru es dzīvoju kopā jau četrus gadus?
– Piedod, – Eliksa atvainojās, – es izturējos nejauki. Selesta ir ļoti jauka, skaisti ģērbjas un…
– Pietiks bārstīt labus vārdus. Tās viņas drēbes mani teju vai iedzina bankrotā. Tomēr tas vairs nav svarīgi, jo viņa izvācās.
– Ak, tēt, man ļoti žēl! Es zinu, ka viņa tev patika.
– Diezin vai, – Kens domīgi novilka.
Eliksa atviegloti nopūtās. – Paldies Dievam! Tagad es drīkstu tev atklāt, ka man viņa nekad nav patikusi.
– Tiešām? Kas to būtu domājis? Tev tik labi izdodas paturēt savu viedokli pie sevis.
– Piedod, tēt. – Šajā reizē atvainošanas nāca no sirds.
– Man patiešām ļoti žēl.
– Ak, lai paliek, mūsu ģimenei raksturīga slikta gaume attiecībā uz pretējo dzimumu.
– Nav taisnība. Tev un mammai varbūt, bet Eriks bija… – Eliksa saviebās. – Taisnību sakot, viņš bija īsta katastrofa. Izija domā, ka man viņš esot bijis vajadzīgs tikai tāpēc, ka deva iespēju viena projekta vietā uztaisīt divus.
Kens smējās. – Izija man vienmēr ir patikusi! Turklāt viņa labi pazīst manu meitu.
– Man viņas pietrūks. Izija aizbrauc rīt no rīta. – Eliksa izlēma nestāstīt par kāzu svinību pārcelšanu uz Nantaketu, jo tēvs nospriedīs, ka viņa uzņemas par daudz. – Sasodītais līgavainis grib, lai Izija atrodas līdzās viņam.
– Neiejūtīgs zellis!
– To es vienmēr esmu teikusi.
– Paklau, Eliksa, ir jau vēls, mums abiem jāguļ. Kad Montgomerijs atgriezīsies?
– Man nav ne jausmas. Es paliku mājās un visu dienu strādāju, kamēr Izija pirka man jaunas drēbes. – Viņa noklusēja, ka jaunos tērpus Izija uz savu galvu gādājusi tādēļ, lai draudzene atstātu vajadzīgo iespaidu uz Montgomeriju.
– Cerams, ka rēķinus viņa piesūtīs tavai mātei.
– Protams. Viņas abas un mammas AmEx karte ir manas labākās draudzenes. Svētā trīsvienība.
Kens iespurcās. – Man tevis jau pietrūkst. Ej gulēt un piezvani man, kad būsi iepazinusies ar Montgomeriju. Gribu dzirdēt ikvienu vārdu, ko jūs abi pārmīsiet!
– Es tevi mīlu, – Eliksa teica.
– Es tevi arī, – skanēja atbilde.
Ceturtā nodaļa
– Esmu izlēmis