Ar svešu vārdu. Džefrijs Ārčers
Читать онлайн книгу.
no kajītes un veda Emmu īsā ceļojumā atpakaļ uz informācijas centru.
– Pegij, esmu atradis Danai aizvietotāju. Viņa strādās šā reisa laikā, tātad būs labāk, ja uzreiz arī sāks darbu.
– Paldies Dievam! – nopriecājās Pegija un pacēla atlokāmo letes daļu, lai ielaistu Emmu. – Kā tevi sauc? – viņa vaicāja ar tādu pašu, teju nesaprotamu akcentu. Pirmo reizi Emma saprata, ko bija domājis Bernards Šovs, kad sacīja, ka angļus un amerikāņus šķir kopīga valoda.
– Emma Beringtone.
– Nu tā, Emma. Šī ir mana palīdze Trūdija. Tā kā mums ir patiešām daudz darba, tu pagaidām vienkārši pavēro, mēs centīsimies tev visu pakāpeniski paskaidrot.
Emma stāvēja malā un skatījās, kā abas meitenes tika galā ar pilnīgi visu, ko viņām nācās darīt, turklāt smaidīt nemitējās ne mirkli. Pēc stundas Emma zināja, kur un cikos pasažieriem jāierodas uz apmācībām par glābšanas laivu izmantošanu, uz kura klāja ir grilzāle, cik tālu kuģim jābūt jūrā, lai pasažieri drīkstētu pasūtīt dzērienus, kur atrast pavadoni, kas būs līdzās, pēc vakariņām izstaigājot kuģi, un kā nokļūt uz augšējā klāja, ja ir vēlēšanās pavērot saulrietu.
Nākamās stundas laikā Emma atskārta, ka lielākā daļa jautājumu atkārtojas vēl un vēl. Trešās stundas laikā viņa paspēra soli uz priekšu un sāka atbildēt pasažieriem, un pie viņas izveidojās pašai sava gaidītāju rinda. Vērsties pēc paskaidrojuma pie pārējām meitenēm viņai nācās vien retu reizi.
Uz Pegiju tādi panākumi atstāja patiešām lielu iespaidu. Kad rinda bija jūtami sarukusi, viņa sacīja Emmai: – Tagad ir īstais laiks, lai tev parādītu vietu, kur dzīvosi. Un mazliet iekodīsim, kamēr pasažieri pirms pusdienām malko dzērienus. – Viņa pievērsās Trūdijai un piebilda: – Ap septiņiem atgriezīšos un palaidīšu tevi. – Pēc tam pacēla atlokāmo letes daļu un izgāja. Trūdija pamāja ar galvu, un pie viņas pienāca kārtējais pasažieris.
– Sakiet, lūdzu, vai mums īpaši jāpārģērbjas vakariņām?
– Pirmajā vakarā ne, kungs, – atskanēja pārliecinoša atbilde. – Bet pēc tam katru otro vakaru.
Pegija veda Emmu pa garu gaiteni un ne mirkli nemitējās pļāpāt. Beidzot viņas nonāca pie kādu kāpņu augšgala. Tām priekšā bija nostiepta virve, un tumši uzraksta burti vēstīja: “Tikai komandai.”
– Šīs ved uz mūsu dzīvojamajām telpām, – Pegija paskaidroja un noāķēja virvi. – Tev nāksies dalīt kajīti ar mani, – viņa piebilda, kāpjot lejup. – Šobrīd brīva ir tikai Danas koja.
– Viss kārtībā, – atteica Emma.
Zemāk, zemāk un vēl zemāk. Jo tālāk viņas tika, jo ar katru nākamo klāju pakāpieni kļuva šaurāki. Kad kāds no komandas locekļiem parausās malā, lai abas palaistu garām, Pegija apstājās un pārmija ar viņu dažus vārdus. Visiem viņa veltīja siltu smaidu. Emma savā dzīvē vēl ne reizi nebija satikusi kādu Pegijai līdzīgu meiteni. Lai cik neatkarīga viņa arī būtu, tomēr pamanījās nezaudēt savu sievišķību. Gaišiem, īsi apgrieztiem matiem, svārkos, kuri garumā stiepās tikai mazliet pāri ceļgaliem, un šaurā žaketītē, kura ne mirkli neļāva šaubīties par to, cik skaists ir viņas augums.
– Šī ir mūsu kajīte, – viņa beidzot sacīja. – Te tu gulēsi visu šo nedēļu. Ceru, ka nebiji gaidījusi neko greznu.
Telpa bija mazāka par jebkuru istabu Menorhausā, ieskaitot pat slotu skapi.
– Drausmīgi, vai ne? – noteica Pegija. – Patiesībā ir tikai viens iemesls, kas liek turēties pie šās vecās tupeles. – Emmai pat nebija jāvaicā, kāds tas ir, jo Pegija vienlīdz priecīgi atbildēja gan pati uz saviem, gan arī uz Emmas jautājumiem. – Vīriešu un sieviešu skaita attiecība ir labāka nekā jebkur citur uz zemes, – noteica Pegija, iesmējās un piebilda: – Lūk, Danas koja, bet tā ir manējā. Kā jau tu redzi, diviem cilvēkiem šajā telpā nav vietas, varbūt vienīgi tad, kad viens no viņiem guļ. Tagad iekārtojies, bet es atnākšu pēc pusstundas, tad novedīšu tevi lejā uz komandas virtuvi vakariņās.
Emmai likās, ka zemāk vairs nav iespējams nokāpt, taču pavaicāt viņa vairs nepaguva, jo Pegija jau bija aizgājusi. Mulsuma pārņemta, viņa apsēdās uz kojas. “Kā gan es varēšu uzdot Pegijai visus jautājumus, kas nomoka prātu, ja šī meitene vispār nemitējas runāt? Bet var būt, ka tā izrādīsies priekšrocība un ar laiku Pegija gluži vienkārši pati izstāstīs visu, ko es vēlos noskaidrot? Man ir nedēļa laika, un tātad es varu atļauties būt pacietīga.” Viņa mēģināja savas nedaudzās līdzpaņemtās mantas ievietot atvilktnē, kuru Dana pat nebija pacentusies iztukšot.
Divreiz noskanēja kuģa sirēna, un pēc mirkļa Emma manīja nelielu sakustēšanos. Lai gan kajītē nebija iluminatora un nevarēja paraudzīties ārā, viņa juta, ka nu kuģis slīd uz priekšu. Viņa sēdēja uz kojas un pūlējās pārliecināt pati sevi, ka ir pieņēmusi pareizo lēmumu. Lai gan Bristolē atgriezties viņa plānoja pēc mēneša, viņa jau tagad ļoti ilgojās pēc Sebastjana.
Viņa uzmanīgāk nopētīja telpu, kas tuvākās nedēļas laikā būs viņas mājvieta. Pie šaurās kajītes abām sienām bija piestiprināts pa kojai, un varēja noprast, ka telpa paredzēta maza auguma iemītniekam. Viņa apgūlās un izmēģināja matraci. Izrādījās, ka tam nav nevienas atsperes. Viņa atbalstīja galvu uz spilvena, kurš bija pildīts ar sintētisku materiālu, nevis dūnām. Telpā bija arī maza izlietnīte un divi ūdens krāni. Katrs piedāvāja vienādi sīku remdena ūdens strūkliņu.
Uzvilkusi Danas formastērpu, Emma pūlējās nesmieties. Kad atgriezās Pegija, viņa gan smieklus nevaldīja. Dana noteikti bija par vismaz trijām collām īsāka un pavisam noteikti trīs izmērus lielāka par Emmu. – Priecājies, ka tādai tev jāstaigā tikai nedēļu, – mierināja Pegija, vedot Emmu uz komandas ēdamtelpu.
Abas nokāpa vēl zemāk kuģa dzīlēs, lai pievienotos pārējiem komandas biedriem. Vairāki jauni vīrieši, kā arī pāris vecāki kungi uzaicināja Pegiju viņiem pievienoties pie galda. Viņa deva priekšroku kādam gara auguma jaunam vīrietim, kuģa inženierim, kā Emmai paskaidroja jaunā draudzene. Emmai ienāca prātā, ka laikam jau tieši amats izskaidro, kālab šis cilvēks bija krietni notriepts ar eļļu, netīri bija pat viņa mati. Visi trīs nostājās rindā pēc ēdiena. Inženieris uzkrāva uz sava šķīvja teju no visa, kas bija piedāvājumā. Pegija izvēlējās apmēram pusi, bet Emma, kura nejutās īsti labi, paņēma vien ābolu un cepumu.
Pēc maltītes Pegija un Emma atgriezās informācijas centrā, lai ļautu Trūdijai atvilkt elpu. Pasažieriem vakariņu galdi tika klāti pulksten astoņos. Daži no vakariņotājiem uzradās pie informācijas centra, kā arī bija tādi, kuriem vajadzēja noskaidrot ēdamzāles atrašanās vietu.
Nākamās stundas laikā Emma par Pegiju uzzināja daudz vairāk nekā par “Kanzasas zvaigzni”. Kad pulksten desmitos vakarā beidzās maiņa, meitenes aizvēra drošības režģi, un Pegija veda Emmu atpakaļ kuģa dzīlēs.
– Vai gribēsi kopā ar mums mazliet iedzert komandas kantīnē? – Pegija vaicāja.
– Nē, paldies, – atteica Emma. – Jūtos pārgurusi.
– Kā tev liekas, vai pati atradīsi ceļu uz kajīti?
– Septītais apakšējais klājs, kajītes numurs simt trīspadsmit.
Nokļuvusi kajītē, Emma aši izģērbās, nomazgājās un ieslīdēja zem plānās segas. Viņa pūlējās iekārtoties ērtāk kojā, ceļgali teju vai atdūrās viņai pret zodu. Kuģa dzenskrūves neregulārās kustības gan liecināja par to, ka