Atbildi zina tikai laiks. Džefrijs Ārčers
Читать онлайн книгу.
ka arī Džailss nemaz tā īsti negrib turp doties, – sacīja Dīkinss. – Galu galā itālieši nekad nav izpratuši kriketu.
– Es pat ļoti labprāt mainītos ar Džailsu vietām, – atzinās Harijs. – Mani ne mazākajā mērā netraucē fakts, ka Mikelandželo, da Vinči un Karavadžo nekad nav dzirdējuši par kriketa smalkumiem. Un neaizmirsīsim arī par makaronu kalniem, ko Džailsam nāksies pievārēt.
– Kurp tad tu īsti brauc? – vaicāja Dīkinss.
– Nedēļu dzīvošu Rietumu Rivjērā, – Harijs braši atteica. – Mans vectēvs Vestonsjūpermērā ir liels ceptu zivju un kartupeļu cienītājs. Varbūt gribēsi man pievienoties?
– Neiznāks tam atlicināt laiku, – sacīja Dīkinss, un bija skaidri noprotams, ka viņš Harija vārdus uztvēris pilnīgi nopietni.
– Kāpēc tad tā? – tincināja Harijs, pieskaņodamies drauga tonim.
– Pārāk daudz darba.
– Tu skolas brīvlaikā grasies strādāt? – Harijs neticīgi pārvaicāja.
– Darbs man nozīmē brīvdienas, – paskaidroja Dīkinss. – Es izbaudu katru mirkli, gluži kā Džailss priecājas par kriketu, bet tu esi sajūsmā par dziedāšanu.
– Kur tu strādāsi?
– Municipalitātes bibliotēkā. Viņiem ir viss, kas man nepieciešams.
– Vai drīkstu tev pievienoties? – vaicāja Harijs, un izklausījās, ka viņš to saka gluži nopietni. – Man nepieciešama visa palīdzība, kāda vien pieejama, ja vēlos tikt pie Bristoles klasiskās ģimnāzijas stipendijas.
– Tikai tādā gadījumā, ja apsolīsies būt pavisam kluss, – teica Dīkinss. Harijam nāca smiekli, taču viņš zināja, ka draugs darbu neuzskata par jautrības objektu.
– Man izmisīgi vajadzīga palīdzība latīņu valodas gramatikas apguvē, – skaidroja Harijs. – Es vēl joprojām daudz ko tajā nesaprotu.
– Es tev labprāt palīdzēšu, – sacīja Dīkinss, – ja vien tu man izdarīsi kādu pakalpojumu.
– Tikai pasaki, kādu! – attrauca Harijs – Neticu, ka ceri uz solo partiju šā gada korāļu dziedājumā.
– Labs sitiens, Berington! – atkal uzslavēja Frobišera kungs, un Harijs pievienojās pārējiem aplaudētājiem. – Tas ir jau trešais Beringtona punktu guvums šajā sezonā, direktor!
– Neaušojies, Harij! – noteica Dīkinss. – Saproti… manam tēvam nepieciešams kāds, kurš no rīta izvadā laikrakstus vasaras brīvdienu laikā. Es ieteicu tevi. Viņi maksā šiliņu par nedēļu. Kamēr vien ik rītu sešos ieradīsies п. сВХПХЗПР34АББР. РН56 veikalā, tas darbs būs tavējais.
– Sešos no rīta? – Harijs nicīgi pārvaicāja. – Ja tev ir tēvocis, kurš uzmodina visus mājiniekus jau piecos, tad seši no rīta gan liekas mazākā no visām problēmām.
– Tātad tu būtu gatavs uzņemties to darbu?
– Jā, protams, – atbildēja Harijs. – Bet… kāpēc tu pats to negribi? Šiliņš nedēļā nav nekāds nieks.
– Neber sāli uz brūcēm, – Dīkinss teica. – Diemžēl es nemāku braukt ar divriteni.
– Sasodīts! – attapās Harijs. – Man taču vispār nav divriteņa.
– Es neteicu, ka man nav divriteņa, – nopūtās Dīkinss. – Es sacīju, ka neprotu ar to braukt.
– Klifton, – Frobišera kungs uzrunāja Hariju, kad kriketa spēlētāji pameta laukumu, lai dotos uz tēju. – Kad būsi izmācījies rītdienai, ienāc manā kabinetā!
Harijam vienmēr bija paticis Frobišera kungs, kurš pret Hariju izturējās kā pret līdzīgu. Likās arī, ka viņam skolēnu vidū nav kāda īpaša mīluļa. Protams, bija pasniedzēji, kuri augstprātīgi ļāva noprast savu uzskatu, ka dokera dēls nekādā gadījumā nedrīkst spert kāju šās skolas svētajos gaiteņos, lai cik izcila arī būtu viņa balss.
Kad zvans vēstīja gatavošanās laika beigas, Harijs nolika spalvu un pāri gaitenim devās uz Frobišera kunga kabinetu. Zēnam nebija ne jausmas, ko internāta vadītājs vēls viņam sacīt, un patiesībā viņš pārāk nelauzīja galvu par to.кшппщкееп0щ0епшепб2э шк4уш8у9шущк0а98акащ57е854-щгз8шшхшллхлзолшрлбзнг
Harijs pieklaudzināja pie kabiи15neta durvīm.т7 г\\г
– Iekšā! – Tāda balss liecināja, ka cilv т0ш\7ēks ar vārdiem lieki nemētājas. Harijs atvēra durvis un pārsteigts pamanīja, ka Frobišera kungs viņu nesagaida ar smaidu sejā, kā paradis. Frobišera kungs cieši vērās Harijā, kurš ienāca telpā un nostājās pie rakstāmgalda. – Klifton, manā uzmanības lokā nonācis fakts, ka tu zodz no skolas veikala.
Piepeši Harija prāts likās gluži kā izslaucīts. Viņš nekādi nespēja sagudrot atbildi, kas neskartu Džailsu.
– Tu esi manīts ņemam lietas no plauktiem, – Frobišera kungs turpināja tonī, kas necieš ierunas, – bet pēc tam izslīdam pa veikala durvīm, nesagaidījis savu kārtu pie letes.
Harijam gribējās sacīt, ka viņš nevis ņem no plauktiem, bet gan noliek atpakaļ, taču skaļi viņš pateica: – Kungs, es nekad neesmu neko slepus ņēmis no veikala. – Lai gan viņš sacīja tīru patiesību, vaigi kaisa kauna sarkanumā.
– Un kā tu izskaidrosi to, ka divas reizes nedēļā ej uz veikalu, bet Svivelsa kunga grāmatā pie tava uzvārda nav neviena ieraksta?
Frobišera kungs pacietīgi gaidīja atbildi, bet Harijs bija pārliecināts – ja atklās patiesību, Džailsu tūdaļ pat izslēgs no skolas.
– Ko tu teiksi par šo lakricas konfekšu izlasi un šokolādes tāfelīti, ko atradām tava galda augšējā atvilktnē neilgi pēc veikala slēgšanas? – Harijs skatījās uz saldumiem un joprojām klusēja, tādēļ Frobišera kungs turpināja: – Es gaidu paskaidrojumu, Klifton! – Pēc kārtējā ieilgušā klusuma brīža audzinātājs piebilda: – Protams, man ir zināms, ka tava kabatas nauda ir daudzkārt mazāka nekā pārējiem zēniem, taču tas nekādā ziņā neattaisno zagšanu.
– Es ne reizi savā dzīvē vēl neko neesmu nozadzis! – protestēja Harijs.
Nu bija pienākusi Frobišera kunga kārta izskatīties samulsušam. Viņš piecēlās no galda. – Ja tā patiešām ir, Klifton… un man ļoti gribas tev ticēt… tad pēc kora nodarbības tu atgriezīsies pie manis un visu paskaidrosi. Izstāstīsi, kādā veidā pie tevis nonākušas mantas, par kurām tu neesi maksājis. Ja tava atbilde man neliksies apmierinoša, mēs abi dosimies pie skolas direktora. Un man nav ne mazāko šaubu, kā viņš ieteiks rīkoties.
Harijs izgāja no kabineta, un jau nākamajā brīdī viņam kļuva slikti. Viņš devās atpakaļ uz mācību telpu un cerēja, ka Džailsa tur nebūs. Iegājis telpā, Harijs atkal ieraudzīja, ka uz viņa rakstāmgalda nolikta šokolādes tāfelīte.
Džailss paskatījās uz draugu. – Vai tu nejūties labi? – viņš vaicāja, pamanījis Harija piesārtušo seju. Harijs neatbildēja, ielika šokolādi rakstāmgalda atvilktnē un devās uz kora mēģinājumu, ne vārda nesacījis saviem draugiem. Džailss nolūkojās viņam nopakaļ, tad pievērsās Dīkinsam un gluži ikdienišķi vaicāja: – Kas par lietu? – Dīkinss turpināja rakstīt, it kā vispār nebūtu jautājumu dzirdējis. – Vai nesaklausīji, ko teicu, biezausi? – iesaucās Džailss. – Kas Harijam lēcies, ka viņš tāds saskābis?
– Es zinu tikai to, ka viņu bija izsaucis