Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro
Читать онлайн книгу.
somiņu. Bija savādi atrasties šeit, gluži kā pārlieku dzīvā un mazliet biedējošā sapnī.
Viņa nebija radusi ceļot viena pati. Melorija bija uzstājusi, ka viņai jāapmetas Hôtel Raphael, kur viņa bija dzīvojusi kopā ar māti pirms kara. Tas atradās netālu no Elizejas laukiem, bija diskrēts un rāmi iespaidīgs: daudz labāks par jebkādu citu viesnīcu, ko Greisa būtu izvēlējusies pati. Viņas numurs nebija briesmīgi liels, taču tam bija augsti griesti, un tas bija iekārtots maigi sārtos un dzeltenzaļos toņos, un sievišķīgās cukurvates krāsas atkārtojās tafta aizkaros un biezajā, izšūtajā gultas pārklājā. Virs gultas atradās pat lustra. Iepriekšējā naktī, gulēdama uz muguras, viņa bija apbrīnā nolūkojusies uz to. Jādomā, ka franči sagaidīja te notiekam ko interesantāku nekā angļi.
Tur bija neliels balkons, tikai dažas pēdas plats. Greisa atvēra durvis un izgāja ārā, nolūkodamās uz plato, koku ieskauto ielu apakšā.
Pilsēta likās ekstravaganti, nekaunīgi skaista. Londonā kara laikā veseli kvartāli bija nolīdzināti līdz ar zemi, veseli mikrorajoni bija nozuduši. Ainavu papildināja atvērtas betona rētas un nomelnējušu akmeņu kaudzes: groteski pieminekļi reiz dižām celtnēm. Turpretī šeit ietves bija gludas un līdzenas, apvārsnis neskarts. Ja arī okupācijas laiks bija nodarījis postījumus, Parīze bija tos atstājusi pagātnē.
Pat gaiss likās izsmalcinātāks: tas nesmaržoja pēc mitrām, eļļainām oglēm, bet gan pēc kontinentālās saules un siltuma. Kafija pie brokastīm bija izrādījusies neparasti stipra, radziņi kārtaini un mīksti, drīzāk atgādinot cepumu vai kūku. Cik ekstravaganti, ka cilvēki tos ēda katru dienu! Tikai apkaunojošā doma par to, ka viņa varētu tikt pieķerta, neļāva Greisai iestūķēt lieku radziņu savā rokassomiņā.
Vēlāk pēcpusdienā, dodoties cauri Tileriju dārzam uz tikšanās vietu, Greisu pārņēma sava veida noreibums, kam piejaucās piepeša atskārsme: šeit neviens viņu nepazina. Anonimitāte viņu reizē sajūsmināja un dezorientēja.
Administrators viņai bija iedevis karti, taču Greisa atskārta, ka nespēj koncentrēties uz glīti iezīmētajām līnijām, kad apkārt pletās pati pilsēta. Viņa vienmēr bija dzirdējusi, ka Parīze ir eleganta, taču nebija spējusi iztēloties, kā. Greisa bija pieņēmusi, ka tā būs klīrīga un prasīga savā nevainojamībā. Taču, atrazdamās šeit, viņa jutās pārsteigta par to, cik viss šķiet nepiespiesti dabisks. Sākot ar garajiem, slaidajiem kokiem, kuru lapas čabēja augstu gaisā, līdz gaišajām smiltīm, kas šņirkstēja zem kājām, vai klasiski proporcionālajām ēkām, kas slējās augšup, celtas no viena un tā paša gaišā akmens: tas viss bija speciāli tā sarīkots, lai noturētu gaišumu. Visu pilsētu apņēma mirdzošs oreols.
Franči tekoši runāja skaistuma valodā, tieši tā, kā Greisa bija dzirdējusi. Taču šī vispārējā sapratne bija smalkāka, nekā viņa bija gaidījusi. Patiesībā tam bija jēga. Kurš gan neceltu mājas ar noapaļotiem stūriem, kas nesadūrās vienā punktā, ja viņam būtu attiecīgi līdzekļi un apņēmība? Un kurš nesaskaņotu jumta dakstiņus visas pilsētas rādiusā, lai izveidotu harmonisku ainavu ar zili zaļiem toņiem, ko papildināja vēderaini terakotas skursteņi? Viss pārējais likās bezrūpīgs.
Tieši tāpat, lai arī vīrieši un sievietes nebija pievilcīgāki kā Anglijā, viņi ģērbās ar tādu pašapzinīgumu un uzmanību pret sīkumiem, kas Anglijā tiktu uzskatīta par uzpūtības kalngalu. Šeit zināma šika ieturēšana acīmredzami nebija nekas cits kā pilsoņa pienākums.
Pat šeit, juristu kantorī, valdīja krāsu, formu un mēbeļu izmēru vienotība un precizitāte, itin kā pirms tam telpas būtu izstaigājis kāds redaktors, kurš būtu aizvācis visu, kas varētu novērst uzmanību.
Durvis atvērās, un iekšā ienāca divi vīrieši.
Pirmais bija pavecāks džentlmenis ar stīvu, formālu izturēšanos un glītām, sirmām ūsām. Jaunāks vīrietis cieņpilni turējās zināmā attālumā.
– Manro kundze? – Vecākais kungs apsveicinājās ar Greisu bez smaida, īsi palocīdams galvu. – Es esmu Anrī Levins, – viņš paziņoja, runādams angliski ar smagnēju akcentu. – Šī ir mana firma. Un tas ir Eduārs Tiso, mans kolēģis. Viņš parūpēsies par jums. Domāju, ka viņa pakalpojumi jūs apmierinās.
To pateicis, viņš viegli palocījās, apgriezās uz papēža un izgāja no istabas.
Greisa īsti nezināja, ko domāt par šo strupo sagaidīšanu.
– Lūdzu, piedodiet viņam. – Tiso kungs panācās uz priekšu. Viņam varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi, viņš bija garš un slaids, ko uzsvēra tradicionālais uzvalks ar svītriņu. Viņa tumšie mati saderējās ar tumšajām acīm, kuru izteiksme bija reizē atturīga un inteliģenta. – Viņš nav radis runāt angliski, – Tiso kungs paskaidroja, diskrēti pieklusinādams balsi. – Viņam ir bail, ka jūs varētu pajautāt ko tādu, ko viņš nesapratīs.
– Ak tā, es saprotu, – viņa sacīja, pamādama ar galvu.
Tiso kungs pasniedza roku. – Ļaujiet man sveikt jūs Parīzē, kundze.
– Pateicos. – Greisa pastiepa pretī savu plaukstu, sagaidīdama, ka viņš to paspiedīs.
Tā vietā advokāts to viegli pacēla augšup, lūpām pakavējoties tieši virs Greisas baltās locītavas, pirms to atlaist.
Tas bija reizē formāls un intīms žests: viņš nebija pieskāries Greisas ādai ar lūpām. Tomēr viņas āda nokņudēja vietā, kur tām vajadzēja pieskarties.
– Un ļaujiet man sākt, – Tiso kungs turpināja, – izsakot jums visdziļāko līdzjūtību sakarā ar jūsu zaudējumu. Lūdzu, atļaujiet man jums palīdzēt visos iespējamajos veidos jūsu uzturēšanās laikā.
– Liels paldies, – Greisa nomurmināja, novērsdama acis. Viņa jau iepriekš bija izlēmusi, ka būs labāk runāt pēc iespējas mazāk, kamēr viņa neuzzinās ko vairāk. Tāpēc viņa ievirzīja sarunu drošākā gultnē. – Jūsu angļu valoda ir ļoti tekoša, Tiso kungs.
– Pateicos. – Viņš pieņēma komplimentu ar galvas mājienu. – Tieši tāpēc man tika uzticēta satikšanās ar jums. – Apsēdies aiz rakstāmgalda, viņš pārskatīja mapju kaudzi. – Piedodiet, ka jums nācās mērot šo garo ceļu, Manro kundze. Tomēr testamenta noteikumi ir gluži konkrēti. Un, bez šaubām, te ir vajadzīgi daudzi paraksti un arī citas formalitātes, ko nevar palaist garām. – Viņš izvilka īsto mapi un pārskatīja pievienotos dokumentus. – Te būs. Mantojums galvenokārt sastāv no ienākumiem, kas tiks iegūti no nekustamā īpašuma pārdošanas, kā arī no akciju portfeļa, kuru šobrīd pārvalda brokeru firma Lancelot et Delp.
Greisa domāja, ka ir pārklausījusies. – Piedodiet, vai jūs pieminējāt nekustamo īpašumu?
– Jā, dzīvokli. Nelaiķe tajā dzīvoja līdz nāves brīdim, un tāpēc nevarēja to pārdot agrāk. Mēs novērtējām īpašumu, un varu apgalvot, ka tas ir visai vērtīgs. – Viņš izņēma dažus oficiāla izskata dokumentus un izkārtoja tos uz galda. – D’Orsī kundze ir sagatavojusi pilnvaru, lai mēs varētu uzraudzīt pārdošanas darījumu jūsu vārdā. Uz tās ir vajadzīgs tikai jūsu paraksts, lai mēs varētu rīkoties tālāk. – Viņš pacēla galvu. – Varbūt es kļūdos, taču pieņemu, ka jūs gribēsiet, lai ar šo lietu nodarbotos mēs, nevis uzņemsieties to pati.
Greisa paliecās uz priekšu, lai paraudzītos uz dokumentiem, taču vārdi viņai neko neizteica. – Tas ir franciski, vai ne?
– Ak! Jā, – viņš atzina, pašūpodams galvu. – Es atvainojos. Labprāt izskatīšu tos kopā ar jums. Vai arī, ja vēlaties, varat lūgt, lai tos apstiprina jūsu angļu jurists. Varu likt