Uz naža asmens. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
rīkļurāvējiem, kurus dažas slavenības mēdz pieņemt darbā par miesassargiem.
– Es esmu pieticīgs cilvēks.
– Tev acīmredzot nepatīk, ka tevi sauc par miesassargu, – Gārts secināja. Kevana cieta klusu. – Vai tu slēp kaut ko tādu, kas man būtu jāzina?
Kevana brīdi vilcinājās. – Jā. Mūsu aprindās šo amatu sauc par “sargu”. Agrāk es strādāju starptautiskā apsardzes firmā Global Protective Services. Mans profesionālais pseidonīms bija “Kevana”.
– Profesionālais pseidonīms?
– Es glābu dzīvības cilvēkiem, kuri parādās CNN un uz Washington Post un Wall Street Journal vākiem. Šiem cilvēkiem bija nepieciešama pārliecība, ka viņi bez šaubīšanās drīkst uzticēt man konfidenciālu informāciju un vēlāk neviens nenāks un nepierunās mani atbildēt uz jautājumiem par viņiem.
– Vai tu domā policiju un nopratināšanu?
– Mani agrākie klienti no policijas vairītos.
– Ar tādiem mums jau ir bijusi darīšana.
– Un viņi vairs man neuzticēsies.
– Neuzticēsies? Man radās iespaids, ka tu esi no šī darba aizgājis.
– Es nupat atgriezos.
– Vai šādi tu liec manīt, ka pats izmeklēsi šo gadījumu?
– Ja kādam bijušajam klientam šķiet, ka es zinu pārāk daudz un tālab esmu nogalināms, man ir zināmi paņēmieni, kā to noskaidrot.
– Tu neesi oficiāls likuma sargs. Paturi to prātā.
– Neapšaubāmi.
– Es runāju nopietni. Es nevēlētos tevi redzēt stāvam divu iepriekšējās izmeklēšanas zvērināto sastāvu priekšā, Kevana.
– Mans nodoms bija nošķirt privāto un darba dzīvi.
– Rādās, ka tas nav izdevies.
4. NODAĻA
Kad Gārts veda Kevanu ārā no nopratināšanas telpas, pie viņiem pienāca pavalsts policists.
– Vai kādu atradāt? – Gārts noprasīja.
Policists paraudzījās uz Gārtu, it kā taujādams, vai Kevana drīkst noklausīties viņu sarunā.
– Nekas, viņa klātbūtnē vari runāt.
Arī Džeimija un Viljams, kuri stāvēja nedaudz nostāk, uzmanīgi ieklausījās, ko policists stāstīs.
– No šāvējiem nav ne vēsts.
– Viņi bija ģērbušies kā tūristi, kas dodas pārgājienā, – Kevana teica.
– Tādējādi viņi itin nemaz neizceļas šai apkaimē, – Gārts atzina. – Bet pat tādā gadījumā viņi ļoti ātri izkļuvuši no tava īpašuma. Kā tas viņiem, tavuprāt, izdevās?
– Kad braucām prom, es pamanīju, ka furgons, kas vēl nesen aizšķērsoja meža ceļu, bija nozudis. Vai to aizveda kāds no jūsu vienības? – Tā kā policists par atbildi papurināja galvu, Kevana turpināja: – Ar to droši vien aizbrauca kāds no šāvējiem. Kravas nodalījumā ievietotais smagums bija zemu nosēdinājis furgona amortizatorus, taču braukt ar to bija iespējams. Visticamāk, kad pārējie šāvēji iznāca no meža, tos varēja uzņemt pāris vieglo automašīnu. Satikšanos var viegli koordinēt ar rāciju palīdzību tā, lai neviens neparādās acīs policijai vai ārkārtas dienestiem, ja tādi ierodas. Turklāt iesākumā policisti vēl nezināja, kas īsti atgadījies, un meklēšana sākās tikai pusstundu pēc sprādziena. Gana daudz laika, lai aizbēgtu. Tobrīd viņi jau varēja būt Džeksonā.
Uzgaidāmajā telpā ienāca vēl viens policists. – Autostāvvietā papilnam reportieru, ieradušies arī no televīzijas.
– Lieliski, – Gārts novilka.
– Mēs nevaram būt droši, ka tie visi patiešām ir žurnālisti, – Kevana brīdināja. – Uzbrucēju vienība nekur neizgaisīs. Šo ēku paturēs acīs un mēģinās mums sekot, kad mēs dosimies prom.
– Palieciet pa nakti šeit.
– Ar vislielāko prieku. Taču no rīta problēma nekur nebūs pagaisusi. Turklāt tad viņiem būs laika izplānot jaunu uzbrukumu. Nē, vispiemērotākais brīdis aizbraukt būtu tad, kad viņi to vismazāk gaida. Pēc iespējas drīzāk.
– Kā? Un kurp jūs dosieties? Un ar ko jūs dosieties prom?
– Es jau visu nokārtoju, – ierunājās Džeimija.
5. NODAĻA
Kad policijas ēkas durvis atvērās, sarosījās dučiem reportieru, kas pulcējās spilgti apgaismotajā stāvlaukumā. No ēkas plūstošā gaisma durvju ailā ieskāva Gārtu, kurš izgāja pie žurnālistiem. Laika apstākļu maiņa bija atnesusi dzestrumu, un no policista mutes plūda garaiņi. Gārtam nebija ne jausmas, kā plašsaziņas līdzekļi tik zibenīgi uzzinājuši par uzbrukumu. Ja ziņu padevis kāds no policistiem viņa pakļautībā, Gārts klusībā nozvērējās noskaidrot vainīgo un uzkraut tam visnejaukākos pienākumus, kādi vien iedomājami. Tā kā Džeksonā nebija ne televīzijas kanāla, ne liela laikraksta, vairums žurnālistu acīmredzot ieradušies no Aidahofolsas (simt astoņdesmit jūdžu brauciens) vai no Kasperas, Lerami un Šaienas (daudz tālāk – lai nokļūtu Tītona apgabalā tik drīz, reportieriem būtu nepieciešams nofraktēt lidmašīnu). Bet tad Gārtam ienāca prātā, ka persona, kas padevusi ziņu plašsaziņas līdzekļiem, varētu būt no uzbrucēju vienības. “Lai sapulcinātu pēc iespējas vairāk reportieru ar televīzijas kamerām un šāvēji, savu paveikuši, var iejukt burzmā. Ikviens no šiem ziņu dienesta cilvēkiem, kas apber mani ar jautājumiem, patiesībā var būt slepkava.”
– Vai tiesa, ka nošauti seši vīrieši…
– Fermā trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem no…
– Sprādzienā iznīcināts…
– Snaiperis…
– Helikopters…
– Labi jau, labi! – Gārts pacēla roku, lūgdams apklust. – Ja visi runā vienlaikus, es nevaru saklausīt jūsu jautājumus.
Televīzijas prožektoru spilgtajā gaismā Gārtam smeldza acis.
– Esmu sagatavojis īsu paziņojumu. Šopēcpusdien puspiecos…
Piepeši ēkas durvis atsprāga vaļā. Gārts pagriezās un ieraudzīja policistu, viņš izskatījās noraizējies.
– Kas noticis? – Gārts vaicāja.
Spoži iemirgojās zibspuldzes – policists paaicināja Gārtu nomaļus un klusā balsī tam steidzīgi ko stāstīja.
Gārts noklausījās policista stāstījumu un spēji pagriezās pret reportieriem. – Jums nāksies uzgaidīt. Ir noticis…
– Kapteini! – no ielas puses durvīm kliedza cits policists.
Iežogotajā stāvvietā aiz policijas ēkām iekaucās sirēna. Ap ēku izbrauca lielceļa policijas patruļmašīna ar iedegtām jumta bākugunīm un patraucās garām reportieriem. Auto nonāca pie galvenā ceļa, nogriezās ziemeļu virzienā un drāzās uz Džeksonu, nozūdot aiz līkuma šajā reti apdzīvotajā ielejas apvidū. Pēc īsa brīža tam sekoja otra patruļmašīna, arī ar iedegtām bākugunīm un ieslēgtu sirēnu.
Daži reportieri skriešus devās pie savām automašīnām. “Kas zina, vai tie vispār ir reportieri,” nodomāja Gārts.
Tie,