Uz naža asmens. Deivids Morels
Читать онлайн книгу.
riepā, kas lieti noderētu gadījumā, ja ārējā riepa kļūtu nelietojama. Vēl mašīnas aizmugurē bija uzstādīti jaudīgi miglas lukturi, kas apžilbinātu vajātājus.
Auto nonāca pie krustojuma, saukta par Morenas krustu. Pagrieziens uz rietumiem aizvestu viņu līdz Jeloustonas nacionālajam parkam. Taču Kevana nogriezās uz austrumiem un brauca gar pļavām, kurās ganījās aļņi, un beigās nonāca pie nomaļa Bifeļu ielejas ceļa. Pēc vairākiem asiem līkumiem Kevanas Ford Taurus nozuda klinškalnu priežu audzē un apstājās pie izturīgiem metāla vārtiem, kur atbraucējus novēroja drošības kamera. Viņš ievadīja pultī drošības kodu, un vārti atvērās.
– Pizza Hut! – viņš paziņoja rācijā.
Pēc brīža atsaucās sievietes balss. – Labi daudz peperoni?
– Picērijā bija vienīgi šķiņķis.
– Ja nav peperoni, tā nav nekāda pica.
Pabeidzis īso sarunu un pārliecinājies, ka nedraud briesmas, Kevana iebrauca teritorijā un ar tālvadības pults palīdzību aizvēra vārtus. Pabraucis garām vēl vienai kokā uzstādītai novērošanas kamerai, viņš nonāca ar zāli apaugušā kanjonā, kuru abās pusēs ieskāva mežainas klintis. Atpakaļskata spogulī varēja redzēt tālumā slejamies krāšņos Tītona kalnus.
4. NODAĻA
Vispirms novērotājs izdzirdēja Ford Taurus radīto troksni un tikai tad ieraudzīja pašu automašīnu. Attālāk nostādītais sargkareivis pa rāciju jau bija paziņojis par tās tuvošanos. Vēl pirms mirkļa vīrietis bija pārliecināts, ka ir emocionāli gatavs šim solim, taču tagad juta, kā paātrinās pulss un paaugstinās asinsspiediens. Ne jau gaidāmo, bet pagātnes notikumu dēļ. Kamēr viņš un snaiperis pieplaka korei, viņa acu priekšā piepeši noplaiksnīja smeldzīgu atmiņu ainas – divi zēni bradā pa strautu, kurā ņirb zelta zivtiņas. Tad cita aina – vecs vīrs sit ar veseri pa laktu, un no kvēlojoša dzelzs stieņa šķīst dzirksteles.
Raugoties pa spraugu starp akmeņiem un manot no priežu audzes iznirstam automobili, snaiperis pačukstēja:
– Es varu šaut, tiklīdz viņš izkāpj no mašīnas.
– Šausi tikai tad, kad likšu.
– Bet…
– Mums ir savs noteiktais grafiks, – novērotājs uzstāja. – Atbalsta vienībai jābūt savās pozīcijās, jābūt gatavai pārgriezt telefona vadus, lai neviens nevar izsaukt policiju. Pretējā gadījumā likumsargi var nogriezt mums ceļu, jo no ielejas ārā ved tikai pāris šoseju.
– Bet izdzīvojušie var piezvanīt pa mobilo tālruni.
– Vieta ir pārāk nomaļa.
– Vai tu esi pārliecināts? – snaiperis jautāja.
– Es izbraucu pa šo ceļu automašīnā un mēģināju sazvanīt kādu restorānu pilsētā. Ne reizi nesekmējās. Savienojuma nebija arī ar tālruņu operatoru. Kanjona klintis šeit noslāpē visus ienākošos un izejošos sakarus.
Šāvējs ar ilgpilnu skatienu pavadīja automašīnu, kas devās cauri kanjonam. – Kad atbalsta vienība būs gatava?
Novērotājs pieskārās kreisajai ausij, sakārtodams radiouztvērēja austiņu. – Būšot pēc desmit minūtēm.
Lūkodamies lejup uz kanjonu, viņš pūlējās saskatīt cilvēku, kas sēdēja pie stūres. Pat no šāda attāluma plecīgā vadītāja stāvu nevarēja sajaukt ar kādu citu. Novērotājs zināja, ka vīrieša inteliģentā seja un glītie vaibsti allaž piesaista sieviešu skatienus, tomēr, pildot uzticēto uzdevumu, šim cilvēkam piemita pārsteidzošas spējas padarīt savu ārieni pēc iespējas nemanāmāku – brūno acu mirdzums izdzisa, pleci saguma, un viņš kļuva teju neredzams. Smilškrāsas mati joprojām kārtojās profesionāli neitrālā frizūrā.
“Aizritējuši gandrīz trīs gadi,” iedomājās novērotājs. “Kā tev tagad klājas, draugs?”
Vienlaikus sāpīgi uzbrāzās dusmas un jaukas atmiņas.
– Viņš vēl nezina, ka ir jau miris, – snaiperis ieminējās. – Desmit minūtes? Skaidrs, ka tik ilgi varu pagaidīt. Tad tāda ir šī sajūta.
– Kāda sajūta? – Būt Dievam.
5. NODAĻA
Braukdams pāri pļavai, Kevana ar smaidu nolūkojās uz pusduci zirgu, kas ganījās līdzās strautam. Kāda ķēve pameta baru un pieaulekšoja pie automašīnas. Piecus gadus vecā kvarterzirgu šķirnes ķēve bija nosaukta savas spalvas krāsā – par Kastanīti. Neapstādinādams automašīnu, Kevana atvēra logu un uzsauca zirgam, kas rikšoja līdzās:
– Uzmini, ko es atvedu! – Ar galvas mājienu viņš norādīja uz papīra turzu blakus sēdeklī.
Zirgs turpināja dipināt līdzās automašīnai.
Kevana izņēma no turzas lielu sarkanu ābolu. – Gribēsi tagad? Vai vēlāk?
Kastanīte aši kampa pēc ābola.
– Tā nav pieklājīgi! – Kevana aizrādīja un pasvieda ābolu pāri ķēves galvai, dzīvnieks apstājās un meklēja kārumu zālē.
Vēl četri zirgi un kumeļš, aptvēruši notiekošo, rikšiem metās pie Kevanas automašīnas.
– Jābūt godīgam, – viņš noteica un, izbēris atlikušos ābolus no turzas zālē, turpināja ceļu.
Aiz ganībām atradās trīsstāvu guļbaļķu nams ar platu, aicinošu vaļējo verandu. Pirms desmit gadiem, strādādams šajā apvidū (viņa klients bija politikas žurnālists, kuram draudēja vajātājs), Kevana bija padzirdējis, ka tiek pārdots rančo, kas vienlaikus kalpojis par viesu namu. No darba brīvajā laikā mazliet papētījis apkārtni, viņš izbaudīja kanjonā valdošā rāmuma iespaidu un rīkojās neierasti spontāni – māju nopirka.
Īpašums gan maksāja dārgi. Lai segtu pirmo maksājumu, nācās šķirties no katra apsardzes aģenta darbā ietaupītā dolāra un piekrist diviem ļoti ienesīgiem, taču ārkārtīgi bīstamiem uzdevumiem. Pēc tam lielākā daļa viņa ienākumu bija nepieciešami hipotēkas dzēšanai. Taču savu lēmumu Kevana nenožēloja. Katrreiz pēc uzdevuma, lāgiem ārstēdams ievainojumus, viņš atgriezās šajā apburtajā septiņjūdžu mežā, ko beidzot varēja saukt ne mazāk maģiskajā vārdā – “mājas”.
Tuvodamies mājai, Kevana ieraudzīja verandā stāvam Džeimiju ar rāciju pie jostas. Sieviete smaidīdama iznāca saulītē, kas apmirdzēja viņas tumšos, zirgastē saņemtos matus. Piecas pēdas desmit collas garā sieviete bija tērpusies džinsos, kas izcēla auguma aprises, un viņas kājas kovboju zābakos ar augstiem papēžiem šķita neiedomājami garas. Šaurais zods un augstie vaigu kauli piešķīra sejai klasisku daili. Taču visspēcīgāk saistīja zaļās acis, kuras izstaroja vienlaikus uzjautrinājumu un gudrību.
Viņš apstādināja auto pie mājas un izkāpa.
– Runādama par picēriju, es patiešām sajutu izsalkumu. Varbūt tu tomēr atvedi picu?
– Nē.
– Žēl gan!
– Toties atvedu ko labāku.
– Filadelfijas steika sendviču? – Džeimija taujāja.
– Kā tu spēj būt tik slaida, ja visu laiku domā par ēdienu?
– Tas tādēļ, ka es par ēdienu tikai domāju. Zirgus tu baro, bet mani nekad. Žigli atzīsties! Tu atvedi Kentucky Fried Chicken ceptos cāļus, jā?
– Piedod, nekā.
– Trakoti