Viltus eņģelis. Fiona Nīla
Читать онлайн книгу.
informāciju par Skineru ģimeni. – Mani klienti ir kompānijas, kas maksā man un manai komandai par padomiem, kā vajadzētu kārtot attiecības ar medijiem. Es viņu vārdā runāju ar žurnālistiem. Ja vienu no manām kompānijām nopērk cita vai arī tās grasās publicēt rezultātus, vai kāds tiek pieņemts darbā vai atlaists, mēs nākam klajā ar komunikācijas stratēģiju, lai šo soli izskaidrotu medijiem.
– Izklausās visnotaļ interesanti, – Elija noteica.
– Ir jau arī, – atzina Brionija un paliecās uz priekšu, lai ieslēgtu “Radio 4”. – Man jāpaklausās. Tiek intervēts viens no maniem klientiem.
Elija apklusa, jo programmas “Šodiena” žurnālists iepazīstināja klausītājus ar britu kompānijas vadītāju. Šī kompānija tikko bija nopirkusi savu konkurentu un tā nokļuvusi celtniecības uzņēmumu saraksta augšgalā. Saruna bija sparīga – Džons Hamfrijs visu laiku mēģināja apgalvot, ka īpašumu tirgus zaudē apgriezienus, savukārt Brionijas klients centās izvairīties no šī jautājuma, visu laiku runājot par simtprocentīgu hipotēku pieaugumu, lai mudinātu pirmreizējos pircējus iegādāties īpašumus, ko cels viņa kompānija. Drīz vien raidījums beidzās.
– Brīnišķīgi, – sacīja Brionija. – Pārmaiņas pēc viņam izdevās nenovirzīties no galvenā. Bet tagad pastāsti, kādas grāmatas tu lasi!
– Patlaban tas ir Ketrinas Rodžersas “Feminisms astoņpadsmitā gadsimta Anglijā”, – atbildēja Elija. – Nepieciešams manam kursa darbam. Cenšos izlasīt maksimāli daudz, lai nākamgad, kad atgriezīšos augstskolā, būtu vieglāk.
– Es gribēju dzirdēt, kādas grāmatas tu esi ieteikusi bērniem lasīšanai.
– Piedodiet. Džeikam izvēli esmu atstājusi paša ziņā. Izija lasa “Kas nogalina lakstīgalu”, bet dvīņus esmu iepazīstinājusi ar priekiem, ko dod “Briesmīgais Henrijs”.
– Vai vari to ierakstīt dienasgrāmatā, lai man vairs nav jāprasa?
Brionija izņēma no somas vēl vienu papīra kaudzi, šoreiz ar uzrakstu: “Privāti un konfidenciāli. Projekts “Odisejs”.” Viņa sāka lasīt. Elija slepus mēģināja izprast kontekstu – ukraiņu kompānija vēlas iegādāties līdzīgu britu uzņēmumu. “Interesanti,” Elija nodomāja, alkstot uzdot vēl vairākus jautājumus, bet iezvanījās Brionijas tālrunis.
Satiksme kļuva arvien brīvāka. Atpakaļskata spogulī Elija redzēja dvīņus, kas bija cieši piesprādzēti sēdeklīšos un pastiepušies viens uz otra pusi, lai varētu sadoties rokās. Pamanījuši, ka tiek vēroti, abi vienlaikus pielika rādītājpirkstu pie lūpām, lai brīdinātu Eliju neteikt ne vārda. Viņu attiecības šķita gan spocīgas, gan aizkustinošas. Elija bija visnotaļ pārliecināta, ka Elfijs sēž pa kreisi, bet Hektors – pa labi.
“Sajūgs un gāze. Bet varbūt gāze un sajūgs.” Viņa aši palūkojās uz savām kājām, lai būtu pilnīgi droša. “Dvīņus atšķirt es vēl nespēju, taču automobiļa pedāļus vajadzētu gan.”
No aizmugures sēdekļa atplūda viņu čuksti savādajā valodā.
– Nakakatava sja, – viens nopietni sacīja.
Otrs pamāja ar galvu.
– Alam ko.
Vārdi šķita seni, gluži kā piederīgi zudušai valodai, kas uzieta Amazones džungļos. Elija tos klusi atkārtoja, un puikas pēkšņi iesmējās. Nešķita, ka viņi bēdātos par atgriešanos skolā pēc brīvdienām, un Elija jutās atvieglota, jo parasti spējā dvīņu reakcija viņu mulsināja.
Nedēļas beigās bija jāziņo, kā tikt galā ar “valodas jautājumu”, kā to dēvēja Brionija. Elijas rīcībā nekā konkrēta nebija, tikai izbrīns par to, ka tāda valoda vispār vajadzīga, jo zēni taču sazinās tādā kā zemapziņas līmenī. Viņa vēlējās pateikt Brionijai, ka uzmanības pievēršana šai lietai tikai sarežģīs problēmu, taču apzinājās, ka nemūžam to neuzdrošināsies. Elija jau bija sapratusi, ka Brionijai problēmas identificēšana jau bija puse no atrisinājuma. Viņa dzīvoja pēc sarakstiem. Kā gan citādi viņa spētu būt tik organizēta?
Nonākusi platākā ielā, Elija mēģināja stūrēt pārliecinātāk un jutās pateicīga autobusam, kurš brauca pa priekšu un kura dēļ viņa nedrīkstēja palielināt ātrumu. Tālākais ceļš likās nedaudz pazīstams, bet varbūt tikai tāpēc, ka ap to rindojās zināmi veikali. Starbucks. Habitat. Marks and Spencer. Tādus var atrast ikvienā vietā, kur dzīvo lielu nodokļu maksātāji. Neredzēja neviena lētā Costcutter vai Sue Ryder veikala. Elija atslābinājās tiktāl, ka pirkstos atkal ieplūda asinis un viņa spēja uztvert Brionijas sarunu kontekstu.
Pēc tālruņa zvana toņa – grupas Black Eyed Peas dziesma, ko lejupielādējis Džeiks, – Elija noprata, ka Brionija runā pa privāto līniju. Vēl Brionija raksturīgi kodīja apakšlūpu un raudzījās ekrānā tik ilgi, kamēr atskanēja vārdi “Kur ir mīlestība”. Tātad viņa apsvēra, vai vispār atbildēt.
– Varbūt ir pareizi pievērsties dabiskajiem produktiem, tēt, – Brionija rāmi noteica. – Tu allaž sūdzies, ka lielveikali tevi ierobežo. Tagad varēsi pārdot par augstāku cenu, un noieta tirgus daļa būs plašāka. Pirms dažām dienām tu sūdzējies Nikam, ka zivis bijušas pilnas ar mušām.
Tātad Brionija runāja ar Foju. Elija dzirdēja klausulē viņa balsi. Veci cilvēki vienmēr kliedz klausulē, īpaši mobilajos tālruņos.
– Pie velna tos dabiskos produktus, – Fojs dārdināja. – Tās ir pilnīgas blēņas. Šī valsts iet uz grunti. Vai zināji, ka ārsts pagājušonedēļ man ieteica akupunktūru krustiem?
– Akupunktūra ir ļoti efektīva, – Brionija pārtrauca tēvu, acīmredzot cerēdama novirzīt sarunu citā gultnē.
– Neviens nedurs adatu man pakaļā, – Fojs atcirta, – un es nekad nepiekritīšu dabiski audzētiem lašiem. Augstais Dievs, ceru, ka brīdī, kad man vajadzēs gūžas aizstājēju, viņi piedāvās nevis morfīnu, bet Dārka glābējlīdzekļus.
– Baha glābējlīdzekļus, – Brionija palaboja.
– Pie visa vainīga tava māsa, – Fojs turpināja, – visas tās viņas homofobiskās muļķības. Sasodītā jogurtu taisīšanas brigāde.
– Homeopātiskās, – Brionija atkal laboja, bet Fojs neklausījās.
– Pat domāt negribu, kas notiek ar Fentonu. Viņš pārāk daudz laika pavadījis ar to sasodīto princi Čārlzu. Zvēru, ka redzēju, kā viņš Skotijā sarunājas ar zivi! – Fojs apgalvoja.
– Prasot, vai zivij pietiek vietas, kur peldēt!
– Kā tu atbildēji? – vaicāja Brionija, vienlaikus domādama, kā gan tēva biznesa partnerim, gados jaunākam vīrietim, izdodas tikt galā ar šādu pļāpāšanu.
– Atgādināju, ka zivij ir trīs sekunžu atmiņa, – nokliedza Fojs. – Viņš grasās šo diženo ideju apspriest valdē, saproti. Viņam ienācis prātā ievest plankumainās lūpzivis, kas noēdīs jūras utis, nevis izmantot ķīmiskos līdzekļus, jo tie piesārņo vidi.
– Bet izklausās lieliski, – attrauca Brionija.
– Tā ir nenormāli šausmīga ideja, kas var iznīcināt lašus. Tāpat savulaik pelēkās vāveres pārmāca sarkanās. Var izrādīties, ka tā ir tikpat invazīva suga kā Amerikas signālvēzis un…
– Paklau, pat tad, ja viņi nolems tā darīt, tu jau sen būsi prom, tēt, – Brionija iebilda. – Proti, paies gadi, kamēr to zivi sertificēs kā dabiski audzētu, un tad jau tā droši vien būs