Rīta dziesma. Kārena Robārdsa
Читать онлайн книгу.
vēl nebija zaudējis pacietību. Sīlija piekala skatienu Džesijai, bet viņa neuzdrīkstējās raudzīties pretī. Sīlija noteikti nenojauta, ka meitene zina viņas atbaidošo noslēpumu. Skaidrs bija viens – audžumāte viņu par to ienīdīs mūžam.
Džesija vēlreiz ievilka elpu. “Tagad vai nekad!”
– Jums būtu jāzina, ka Sīlijai ir… vīriešu dzimuma draugi. – No šādiem vārdiem radās iespaids, ka runa ir par cienījamiem pielūdzējiem. Džesija, kaut gan pavirši audzināta, tomēr nemācēja aprakstīt patiesību krāšņāk. Sīlija iepleta acis, bet Stjuarts uzjautrināti papurināja galvu. Džesija izmisīgi meklēja īstos vārdus un beidzot ierunājās, pirms viņu kāds paspēja pārtraukt.
– Gribu teikt, ka Sīlija ir… padauza.
Šo vārdu viņa pār lūpām dabūja ar grūtībām. Sīlija nobālēja un, pielikusi roku pie mutes, strauji ievilka elpu. Stjuarts samirkšķināja acis. Iespējams, bija nepieciešams laiks, lai pilnībā aptvertu šo vārdu un tā nozīmi. Bez iepriekšēja brīdinājuma Stjuarts pacēla roku un spēcīgi iesita pa Džesijas vaigu. Viņa atkāpās un pielika plaukstu pie sāpošās vietas.
– Kā tu uzdrīksties! – Sīlija aizsmakusi kliedza, vaigiem kvēlojot. Viņas dedzinošais skatiens solīja atriebību. – Kā tu uzdrīksties, nepateicīgā skuķe?
Stjuarts sagrāba Džesiju aiz rokas un izvilka atpakaļ gaismā. Viņa bija pārāk apjukusi, lai pretotos.
– Ja jūs vēl reizi pateiksiet ko tādu par savu audžumāti, es jūs ne pa jokam noslānīšu, – Stjuarts rūca, piekalis zvērojošu skatienu Džesijai. – Vai sapratāt?
– Tā ir taisnība…
– Jūs pārkāpāt manas pacietības robežu. – Redzot Stjuarta sejas izteiksmi, Džesija gaidīja vēl vienu sitienu, sarāvās un pacēla roku aizstāvībai. Kā par brīnumu, iejaucās Sīlija.
– Stjuart, nevajag. Viņa ir bērns un nesaprot, ko saka.
Sīlija iepriekš ne reizi nebija Džesiju aizstāvējusi, tāpēc meitene bija neizpratnē.
– Tu pret šo bezkauņu izturies iecietīgāk, nekā viņa ir pelnījusi, – Stjuarts attrauca. Viņš saspieda Džesijas roku stingrāk. – Ja jūs būtu vīrietis, Lindsijas jaunkundz, es jūs par šādiem vārdiem nogalinātu uz līdzenas vietas. Jūs saņemsiet mazāku sodu, nekā esat pelnījusi. Tomēr paturiet prātā: turpmāk pret audžumāti jums jāizturas ar cieņu. Viņa ir iecietīga, bet es ne. Turpmāk par šādām izdarībām jūs sodīšu es.
– Bet…
– Pietiek! Šobrīd es gribu dzirdēt vienīgi atvainošanos Sīlijai.
– Es neatvainošos! Nekad! Laidiet mani vaļā! – Atguvusies no sitiena radītā šoka, Džesija iekaisa vēl spēcīgākās dusmās nekā iepriekš. Viņa piesarka un pūlējās izrauties brīvībā. Vienīgi Edvardsa draudīgi sakniebtās lūpas vēstīja, ka viņš ir pārskaities. Sīlija, piespiedusi plaukstas pie krūtīm, no malas noraudzījās sava līgavaiņa un audžumeitas nevienlīdzīgajā cīkstiņā un izskatījās vienlaikus šķīsta un bezgala aizskarta. Kaut arī Džesija bija teikusi patiesību, viņa apzinājās, ka šajā kaujā ir zaudējusi. Sīlijas noslēpuma atklāšana bija viņas vienīgā cerība, jo Džesija bija pārliecināta, ka neviens vīrietis negribēs precēt tādu sievieti kā viņa. Tomēr pavisam negaidītā kārtā Stjuarts Edvardss viņai nenoticēja.
– Nu? – viņš draudīgi noskaldīja.
– Ko? – Džesija bramanīgi attrauca, kūsādama niknumā par to, ka Stjuarts viņas sacītajam nav noticējis. Viņš sarauca pieri.
– Sīlija gaida atvainošanos.
– Viņai nāksies gaidīt ilgi.
Sakniebis lūpas, Stjuarts saspieda meitenes roku ciešāk. Pirms viņš paguva ierunāties, kautiņā iejaucās Sīlija.
– Viņa atvainosies no rīta. Stjuart, neesi tik rupjš pret viņu. Kā jau teicu, Džesija ir tikai bērns.
– Izlutināts un rupjš bērns! – viņš nomurmināja, uz īsu brīdi pavērās Sīlijā un atkal piekala ledusaukstu skatienu Džesijai. – Labi, Lindsijas jaunkundz. Sīlija vēlas, lai jūs atvainotos rīt. Atvainošanās notiks, par to nav nekādu šaubu. Tagad jūs iesiet uz savu istabu. No tās drīkstēsiet iznākt tikai rīt un tikai tad, kad būsiet gatava atvainoties.
– Jūs neesat šī nama saimnieks… – Džesija nošņāca un beidzot atbrīvoja roku no vīrieša tvēriena, – un nekad arī nebūsiet. Es darīšu, kā gribēšu, jūs, jūs… bagātību meklētāj!
Stjuarts mēģināja viņu satvert, tomēr Džesija jau paguva pavirzīties nostāk. Viņa aizsteidzās garām Sīlijai un teju vai nolidoja lejup pa kāpnēm, kājām neskarot pakāpienus. Džesija sprieda, ka vīrietis, kurš spējīgs iepļaukāt jaunu dāmu, ir spējīgs nodarīt vēl vairāk. Gaisma no logiem nesniedzās līdz tumšajam, ēnainajam zālienam. Džesija sacēla svārkus līdz ceļgaliem un metās skriešus, it kā pats nelabais būtu viņai uz papēžiem.
Tas nebija tālu no patiesības. Stjuarts Edvardss pārskaities noskrēja lejup pa kāpnēm un pāri zālienam metās meitenei pakaļ. Paskatījusies uz Stjuartu pāri plecam, Džesija pārbijās un metās tālāk nakts melnumā.
Vīrietis meiteni notvēra, līdzko viņa bija nokļuvusi pie augļu dārza, kur bija cerējusi noslēpties. Stjuarts spēcīgi sagrāba viņas plecu un parāva to uz savu pusi, neļaujot Džesijai pazust melno, greizo koku stumbru un ēnu biezoknī.
Sajutusi roku uz pleca, Džesija iekliedzās. Viņa bija iekritusi vajātāja nagos, un tas atņēma viņai drosmi. Meitene bezpalīdzīgi pagriezās un ieskatījās Stjuarta dusmu pārvērstajā sejā. Kad vīrietis atkal satvēra Džesijas augšdelmus un tos spēcīgi sapurināja, viņa iekliedzās. Viņš nerimās un izšņāca nesaprotamus vārdus. Stjuarts izskatījās pietiekami pārskaities, lai izrēķinātos ar bēgli.
Džesija domāja vienīgi par to, kā rast glābiņu. Ierunājās pašsaglabāšanās instinkts, un, pateicoties tam, Džesija nevis rāvās projām, bet metās Stjuartam virsū ar nagiem un mēģināja izskrāpēt viņam acis.
– Mazā elles nešķīstene! – viņš auroja, palaida meiteni vaļā un pieskārās savai sejai. Džesija pagriezās, lai bēgtu, bet vīrietis viņu jau atkal notvēra. Meitene spārdījās un spiedza. Stjuarts pacēla viņu gaisā.
– Nolāpītā skuķe, es tevi nopēršu tā, ka tu nedēļām ilgi nevarēsi apsēsties!
Cieši satvēris Džesiju, vīrietis nesa viņu atpakaļ uz māju. Viņa kliedza un visiem spēkiem centās izrauties. Džesija jau pavēra muti un grasījās kost savam pāridarītājam, bet tad viņam pār plecu ieraudzīja, ka tumsas pārņemtajā dārzā pavīd neliels stāvs ar paceltu kapli rokā un skriešus tuvojas viņiem.
Džesija piepeši attapās. Šī cilvēka liktenis un arī visu pārējo, kuri drīz nokļūs Stjuarta Edvardsa varā, viņu uztrauca vairāk nekā savējais.
– Nē! – viņa iesaucās. – Nē, Progres! Ar mani viss kārtībā, ar mani viss kārtībā, dzirdi? Es pati tikšu galā, nenāc man palīgā!
Šos vārdus izdzirdējis, Stjuarts Edvardss bojauta briesmas. Viņš pagriezās, paskatījās atpakaļ un pamanīja cilvēku, kurš bija apstājies augļu dārza malā. Bija ļoti tumšs, un Edvardss sazīmēja vienīgi veca, salīkuša vīra apveidu. Progress joprojām turēja paceltu kapli, kura noasinātais asmens draudīgi spīdēja.
– Ej atpakaļ, lūdzu, ej atpakaļ! Es tev pavēlu! – Džesija izmisīgi sauca. Viņai par prieku, Progress pavilcinājās un visbeidzot