Karalienes zvērests. K. V. Gortners
Читать онлайн книгу.
gadsimtiem cīņai ar mauriem. Abiem piederēja vara un bagātība, tomēr viņi bija ļoti atšķirīgi; vienīgais, kas šķita norādām uz viņu radniecību, bija iedomība.
Trauslajam Viljenam bija tumši mati, kas nogriezti taisni virs pieres; viņa izskatīgumam piemita kaut kas ļaunīgs. Deguns bija garš, un neparastās, dzeltenīgi zaļās acis likās īpaši savādas, jo tās bija ārkārtīgi aukstas. Iejājot pagalmā, viņš nicīgi savieba lūpas un manāmi pauda savu nicinājumu, aplūkodams brīvi klīstošās vistas un suņus, cūkas un aitas aizgaldā, pie mūriem sakrautos siena vālus un kaudzi, kur sametām visus atkritumus, lai tie pārstrādātos augļu dārzā izmantojamā mēslojumā.
Viljenam blakus tumši sarkanā un zeltainā livrejā tērptu vīru pavadībā jāja Hirons – milzis ar sarkaniem asinsvadiem izvagotu seju un ārkārtīgi biezu bārdu. Nelielās nenosakāmas krāsas acis bija dziļi iegrimušas tuklajos vaibstos, un viņa valoda bija tikpat riebīga kā mēslojuma kaudze. Salīdzinājumā ar viņa melno ērzeli jebkurš cits zirgs, ko biju redzējusi, šķita sīks. Pārsteidzoši veikli nolēcis no zirga, viņš skaļi nolamājās: – Miserables hijos de puta, kustieties! – Sparīgi žestikulēdams ar milzīgajām plaukstām, kas atgādināja šķiņķus, viņš izrīkoja savus pavadoņus. Donja Klara saspringa mums blakus.
Tiklīdz Viljens sasniedza mūs, visa viņa izturēšanās mainījās. Viņš pārspīlēti zemu noliecās noskūpstīt manas mātes roku un paziņoja, ka pat laiks nav uzdrošinājies skart viņas daili. Māte smaidīja un paplivināja skropstas; man šis vīrietis šķita smieklīgs, un savus galantos vārdus viņš izteica nepatīkamā, spalgā balsī. No samtā ietērptā auguma plūda spēcīgs, pat smacējošs pelēkās ambras aromāts. Viljens bija izsmalcināts, katrs viņa žests liecināja par eleganci, un man likās, ka viņš stundām ilgi gatavojies spoguļa priekšā, slīpējot izlikšanās mākslu. Man viņš nepievērsa nekādu uzmanību un tik tikko ļāva noprast, ka mani vispār pamanījis; viņš nedaudz palocījās un pievērsās manam brālim, it kā Alfonso būtu viņu aizgrābis. Skatienā jautās tāds vērīgums, ka brālis jaunajā, neērtajā dubletā neveikli sagrozījās.
Viljens atkal pagriezās pret manu māti un noskandēja: – Infanta daile liecina jums par labu, kundze. Neviens nevarētu viņu uzskatīt par kaut ko citu, kā vien par princi ar nevainojami tīrām karaliskām asinīm.
Es apvaldīju vēlmi pacelt acis pret debesīm, un Alfonso apjucis uzlūkoja mani. Māte smaidīja vēl platāk. – Gracias, Excelencia, – viņa pateicās. – Vai jūs ar brāli vēlaties dzērienu? Īpaši jums sagatavoju labu vīnu.
Hirons jau bija pienācis mums klāt. Viņš oda pēc sviedriem, brīdi alkatīgi nopētīja Beatrisu un tad pievērsa savas cūkas ačteles man. Viņš pasmaidīja, atklādams nomelnējušus zobus. Es aizturēju elpu, un viņš saņēma savā ķetnā manu plaukstu, lai paceltu to pie lūpām.
– Infanta, – Hirons noņurdēja. Viņa tvēriens bija tik ciešs, ka es nespēju atbrīvot roku. Mani pārņēma bailes, ka viņš sadragās manus pirkstus kā putna kaulus, bet donja Klara izmanīgi nostājās starp mums, turēdama karafi un kausus. Viņas viltība ātri novērsa Hirona uzmanību, un viņš atlaida manu roku, lai paņemtu vīnu.
Vēlāk, kad Hirons bija iztukšojis mūsu karafi un Viljens pastaigājies pa zāli, ar vāji slēptu uzjautrinājumu acīs pētīdams mūsu “īpatnējo” iedzīvi, abi atgriezās galvenajā tornī pārraudzīt savu mantu izkraušanu.
Māte pavilka mani nostāk. – Viljens reiz bija vienkāršs pāžs, bet kļuva par vienu no Kastīlijas ietekmīgākajiem augstmaņiem. Enrike viņu uzklausa, kaut gan šķiet, ka pēdējā laikā viņš zaudējis favorīta vietu. Viņa brālim Hironam, Kalatravas mestram, ir vairāk karotāju nekā pašam valdniekam. Mums jāiedibina labas attiecības ar šiem vīriem, Izabella. Šādi grandi aizstāvēs mūsu intereses un cīnīsies pret tava brāļa izgrūšanu no troņa pēctecības rindas.
Es satriekta uzlūkoju māti. Mēs ar Alfonso gatavojāmies pamest mājas. Kāpēc viņa domāja, ka es šajā mirklī labprāt uzklausīšu viņas pamācības par intrigu pīšanu? Man jau pietika dažādu viņas un donjas Klaras padomu. Vairākas nedēļas es biju klausījusies brīdinājumus par samaitāto galmu, mana pusbrāļa favorītu baudkāro dabu un karalienes vaļīgo uzvedību, par galminieku kaltajiem plāniem un bīstamajiem augstmaņu centieniem, līdz man reiba galva. Kastīlijas grandu vārdi, dzimtas vēsture un draudzības saites bija iekaltas man prātā līdzīgi katķismam. Reiz, vakarā pametusi mātes istabu, es saniknota paziņoju Beatrisai, ka nemūžam nenolaidīšos tik zemu, lai klausītos pie atslēgas cauruma vai slēptos aiz gobelēniem. Beatrisa pamāja un rāmi atbildēja: – Protams. Kur gan dzirdēts, ka infanta uzvedas kā parasta spiedze? Šo uzdevumu nododiet manās rokās.
To atcerējusies, es uzlūkoju savu draudzeni, kas tobrīd sniedza mūsu somas sargam, un nospriedu, ka viņai tas lieliski izdosies. Beatrisa jau kopš brīža, kad uzzināja par gaidāmo došanos ceļā, metās sajūsmas pilnā virpulī un pildīja savus dienišķos darbus, viegli palēkdamās, it kā mēs gatavotos svētkiem. Viņa vairākas reizes dienā izmēģināja galma uzvedības smalkumus (reveranss viņai nepadevās itin nemaz) un beigu beigās sadusmoja donju Klaru ar paziņojumu, ka labprātāk mācītos rīkoties ar zobenu. Līdz šim Beatrisa bija paudusi nožēlu tikai par to, ka nāksies pamest tēvu; dons Bovadilja palika Arevalo kopā ar manu māti. Es apbrīnoju draudzenes drosmi, kaut gan man šķita, ka viņu gaida nepatīkams pārsteigums. Ilgas pēc piedzīvojumiem bija saprotamas, bet viņa droši vien vairs nebūtu tik sajūsmināta, ja piepeši tiktu ierauta tajos.
Mēs abas stāvējām uz pils sliekšņa un gaidījām Alfonso. Viņš pieķēdēja suņus, lai tie mums nesekotu, un izturējās savaldīgi, tomēr es jutu, ka viņš nepavisam nav tik mierīgs, kā izliekas. Es ņēmu vērā Beatrisas padomu un vairs nerunāju ar brāli par savām slēptajām bailēm. Viljens bija pirmais galminieks, ko Alfonso sastapa; man radās aizdomas, ka šī tikšanās viņu izbiedējusi. Viņš laikam pamazām saprata, kādas sekas varētu būt mūsu aizbraukšanai.
Lai nu kā, Alfonso savas bažas neizrādīja; tas nebija viņa garā. – Marķīzs apgalvo, ka mums jādodas ceļā tūlīt pat, lai sasniegtu Segoviju pirms tumsas.
Es pamāju un pievērsos mātei, kas sēdēja uz krēsla, ietinusies apmetnī, un turēja gredzeniem rotāto plaukstu pie kakla. Viņa piecēlās, un vējš parāva viņas plīvuru, atklājot sudraboti baltas matu cirtas pie deniņiem. Alfonso pacēlās uz pirkstgaliem, lai noskūpstītu māti uz vaiga. Viņa manāmi atmaiga un, acīs sariešoties asarām, apskāva dēlu. Es dzirdēju viņu sakām: – Tu esi Trastamaru mantinieks. Nekad to neaizmirsti.
Brālis atkāpās, atbrīvodams vietu man.
– Adiós, māt, – es atvadījos un noskūpstīju viņu uz vaiga. – Lai Dievs jūs sargā! Es sūtīšu vēstuli, tiklīdz tas būs iespējams.
Viņa skarbi pamāja. – Lai Dievs sargā arī tevi, meit. Visu labu. Ardievu!
Es pievērsos auklei. Nemaz neatcerējos dienu, kad donjas Klaras nebūtu blakus, lai mani norātu un dotu padomus, sargātu un nepieļautu, lai ar mani notiek kaut kas slikts. Tomēr es negaidīju no viņas nekādu jūtu izpausmi, un viņa kaut ko tādu man nepiedotu. Bet es jutu viņas drukno augumu nodrebam, kad mēs apskāvāmies un viņai aizlūza balss, sakot: – Atcerieties visu, ko jums mācīju. Nekad nepakļaujieties kaislībām! Es jūs sargāju, cik ilgi vien varēju. Tagad jums jāpierāda pasaulei, kas esat.
Viņa nolaida rokas, un maniem pleciem piepeši uzgūla viss aizbraukšanas radītais smagums. Man gribējās mesties ceļos un lūgties, lai māte ļauj man palikt Arevalo. Bet viņas sejā nebija ne miņas no nožēlas, tāpēc es devos pie Alfonso, alkdama satvert viņa roku un nekad nelaist to vaļā.
Dons Čakons pieveda mūs pie zirgiem; es jutos ārkārtīgi atvieglota, kad uzzināju, ka viņš mūs