Karalienes zvērests. K. V. Gortners
Читать онлайн книгу.
esmu amazone? Nepavisam! Tikai pārbaudīju Kanelas izturību. Zirgs ir lielisks, vai ne? Daudz ātrāks, nekā noprotams pēc auguma.
Alfonso atplauka platā smaidā. – Tieši tā. Un arī tu esi lieliska.
– Mums jādodas atpakaļ, – Čakons sacīja. – Tūlīt sāksies nakts. Jāsim pa lielo ceļu. Un šoreiz neviens nedrīkst aizauļot pa priekšu. Vai skaidrs?
Atkal uzkāpušas zirgos, mēs ar Beatrisu sekojām brālim un Čakonam krēslainajā tumsā. Es atvieglota secināju, ka Beatrisa rātni jāj man blakus, acīmredzot nolēmusi uzvesties labi. Tomēr, kad tuvojāmies Arevalo un debesīs parādījās koraļļu krāsas švīkas, es atcerējos mūsu sarunu un, par spīti visiem saviem pūliņiem, nespēju nedomāt, kāda ir sajūta, piedzimstot par vīrieti.
2. nodaļa
Galvenajā tornī neviena nebija, un tas šķita neparasti šādā stundā. Tiklīdz iegājām lielajā zālē un ieraudzījām, ka garais, apskrambātais galds tās vidū vēl nav saklāts vakariņām, es sajutu, ka noticis kaut kas nelāgs. Alfonso un Čakons stallī aprūpēja zirgus un noņēma tiem seglus; brīdī, kad Beatrisa noņēma manu apmetni, es palūkojos uz pavardu. Tajā pat nekūrās uguns. Vienīgo gaismu dāvāja lāpas pie sienas.
– Kur visi ir? – es skaļi prātoju, saberzēdama pavadas savainotās plaukstas un cenzdamās runāt nevērīgi. – Biju domājusi, ka donja Klara jau gaidīs mūs pie ieejas ar rīksti rokā un rāsies.
– Es arī. – Beatrisa sarauca pieri. – Te ir pārāk kluss.
Man ienāca prātā, ka māte varbūt atkal saslimusi, kamēr mēs devāmies izjādē, un sirdī iedzēla vainas apziņa. Vajadzēja palikt pilī. Nevajadzēja tik spēji to pamest, pat neatstājot ziņu.
Zālē ienāca mana audzinātāja un steigšus tuvojās mums. – Te nu viņa ir, – Beatrisa nočukstēja, bet es nekavējoties aptvēru, ka aukles sejā manāmās raizes nav veltītas mums. Varbūt donja Klara sākumā dusmojās par mūsu bēgšanu, bet tagad pirmajā vietā bija izvirzījies kaut kas svarīgāks.
– Beidzot! – aukle iesaucās, bet viņas balss neskanēja tik dzēlīgi kā parasti. – Kur gan jūs bijāt pazudusi? Viņas Augstība aicināja jūs pie sevis.
Māte gribēja mani redzēt. Es jutu sirdi iepukstamies straujāk. Beatrisa ierunājās, un šķita, ka vārdi plūst no liela attāluma: – Mēs bijām kopā ar Viņa Augstību, donja Klara. Vai atceraties? Mēs teicām, ka…
– Es zinu, ar ko jūs kopā bijāt, nepaklausīgais bērns! – aukle Beatrisu pārtrauca. – Es jautāju, kur jūs bijāt. Varbūt nepamanījāt, ka nozudāt jau pirms vairāk nekā trim stundām.
– Trim stundām? – Es izbrīnīta uzlūkoju aukli. – Bet šķita, ka tikai… – Viņa sadrūmusi vēroja mani, un es pieklusu.
– Vai kaut kas noticis? Vai māte…
Donja Klara pamāja. – Kamēr bijāt prom, jūsu māte saņēma vēstuli. Tā viņu ļoti apbēdināja. – Es jutu vēderu sažņaudzamies un pasniedzos pēc Beatrisas rokas; donja Klara turpināja: – Vēstule pienāca no galma. Es pati to pieņēmu no ziņneša rokām, tāpēc redzēju zīmogu. Ziņnesis negaidīja atbildi; tā neesot nepieciešama. Izlasījusi vēstuli, kundze tā satraucās, ka man vajadzēja pagatavot kliņģerīšu un rabarberu uzlējumu. Donja Elvira centās pierunāt viņu to izdzert, bet viņa neļāvās mūsu rūpēm. Jūsu māte iegāja savā istabā un aizcirta durvis.
Beatrisa saspieda manu plaukstu. Viņai nemaz nebija jāsaka tas, ko mēs abas domājām. Ja vēstule sūtīta no galma, tajā paustās ziņas nevarēja būt labas.
– Vēstule tagad! – donja Klara turpināja. – Vai spējat to iedomāties? Pēc desmit gadus ilgušas klusēšanas! Protams, jūsu māte ir pārbijusies. Mēs šeit visu laiku dzīvojām un nesaņēmām ne pavēles, ne uzaicinājumus, it kā mēs būtu nabadzīgas radinieces, kaunpilns noslēpums, kas jātur tālumā. Tikai Karriljo uzskatīja par nepieciešamu sūtīt mūsu uzturam apsolītos līdzekļus, un pat viņš, baznīcas vadītājs, nevar izspiest zeltu no mantnīcas, kas nevēlas to atdot. Ja nebūtu mūsu lopu un ražas, mēs jau būtu nomiruši badā. Un palūkojieties apkārt! Mums vajadzīgi jauni gobelēni un paklāji, nemaz nerunājot par drēbēm. Viņa Gaišība karalis to zina. Viņš saprot, ka nevaram audzināt divus bērnus ar gaisu un cerību vien.
Šādas kaismīgi paustas sūdzības bija jau pierastas; donja Klara žēlojās par mūsu trūkumu tik bieži, ka es parasti šajos vārdos pat neklausījos. Tomēr tagad, it kā viņa piepeši būtu norāvusi man plīvuru no sejas, es ieraudzīju sienu patieso izskatu. Tās bija appelējušas un nosegtas ar bezkrāsainiem auduma gabaliem. Grīdas dēļi bija savērpušies, mēbeles sagrabējušas, un tās visas iederējās nabadzīgā lauku namiņā, nevis Kastīlijas karalienes atraitnes un viņas bērnu mītnē.
Tomēr šīs bija manas mājas, vienīgās, ko zināju. Es satrūkos, spēji atcerējusies gaistošo ainu ar samtā ģērbtiem stāviem zālē, ko uz īsu mirkli redzēju pakalna korē. Acīmredzot es nebiju aizmirsusi tālo galmu, kur reiz dzīvoja mana ģimene…
Es nožēloju, ka nevaru aiziet uz kapelu un brīdi pabūt viena, gremdējoties pārdomās. Kaut gan pils kapela bija vēsa un pavisam vienkārša, tā man vienmēr dāvāja mierinājumu, kad sastapos ar grūtībām. Tiklīdz nometos ceļos un saliku plaukstas kopā, es kļuvu rāma un spēju sakopot domas, lai arī neizdevās pietiekami atbrīvot prātu un lūgties.
– Ejiet pie mātes, – donja Klara mani mudināja. Bez skaņas nopūtusies, es pamāju un tuvojos kāpnēm, kas veda uz otro stāvu. Man līdzās gāja Beatrisa. Sasniegušas kāpņu laukumiņu, mēs ieraudzījām mātes galveno dāmu, donju Elviru, sēžam uz soliņa. Viņa steidzīgi piecēlās.
– Izabella, bērns! – Viņa piespieda brūniem plankumiem izraibināto plaukstu pie mutes, apslāpēdama asaras. Nabaga donja Elvira vienmēr bija tuvu asarām; es nekad nebiju sastapusi sievieti, kas raud tik bagātīgi un bieži kā viņa.
Es mierinādama pieskāros viņas kalsnajam plecam. Donja Elvira bija uzticīga kalpotāja, ieradusies no Portugāles kopā ar manu māti un palikusi tai blakus visu pārbaudījumu gaitā. Viņa bija viegli satraucama un nevarēja saprast, kā tikt galā ar manas mātes lēkmēm. Patiesībā to nezināja neviens visā pilī, izņemot mani.
– Neraizējieties, – es klusi noteicu.
Elvira noslaucīja asaras no grumbainajiem vaigiem. – Kad atnesa vēstuli… Svētā Jaunava, ja jūs viņu redzētu! Viņa sāka trakot, kliedza un ārdījās. Cik drausmīgs skats! Un pēc tam viņa… viņa aizcirta durvis un atteicās laist kādu sev klāt, pat mani negribēja redzēt. Es lūdzos, lai viņa izdzer uzlējumu, atpūšas un nomierinās, līdz atgriezīsieties jūs, bet viņa mani izsūtīja laukā. Teica, ka neviens viņai nevarot palīdzēt, tikai Dievs.
– Es par viņu parūpēšos. Sagatavojiet vēl vienu uzlējumu, bet ļaujiet man mirkli pabūt pie viņas un tikai tad nesiet to iekšā. – Vēlreiz uzmundrinoši pasmaidījusi, es nolūkojos, kā sieviete aizsteidzas, un pievērsos guļamistabas durvīm. Man negribējās ieiet pa tām. Es gribēju aizbēgt.
– Gaidīšu jūs šeit, – Beatrisa solīja. – Varbūt būšu jums vajadzīga.
Es ievilku elpu, lai nomierinātos, un sniedzos pēc durvju aizšaujamā. Iekšējais aizbīdnis jau sen bija noņemts, jo māte reiz ieslēdzās istabā kādas lēkmes laikā. Viņa tur palika divas dienas. Beidzot dons Čakons bija spiests izlauzt durvis. Tiklīdz iegāju istabā, es ieraudzīju mātes niknuma lēkmes pēdas. Pa grīdu bija izmētātas saplēstas pudelītes, papīri, izkaisītas mantas no vaļā atrautām lādēm. Es samiedzu acis, pieradinot tās