Katrīnas Mediči grēksūdze. K. V. Gortners
Читать онлайн книгу.
vērodama. – Saņemta vēsts, ka ir miris Viņa Svētība, jūsu tēvocis.
Es uzklausīju jaunumus, neteikdama ne vārda. Tātad pāvests Klements miris. Es zināju, ka vajadzētu noskumt, jo viņš bija pēdējā saikne ar manu pagātni, bet es jutu vien atvieglojumu. Beidzot biju brīva. Nekad vairs nevajadzēs paciest viņa intrigu vērpšanu un ietekmi, kāda viņam bija pār mani. Beidzot es varēšu būt francūziete, no visas sirds metoties jaunajā, pašas izveidotajā dzīvē.
Bet hercogiene piebilda: – Ak, bērns, jūs noteikti esat izmisusi. Tēvocis ir miris, un jūs esat kļuvusi par nabadzi, zaudējot pūru.
– Pūru? – es izbrīnījusies pārvaicāju. – Vai tad karalis to nesaņēma tūlīt pēc manām kāzām?
– Nē, jūsu tēvocis daudz solīja, bet neparakstīja dokumentu, kurā tiek atzītas Fransuā tiesības uz Milānu. – Hercogiene nopūtās. – Žēl, ka nevaru jums palīdzēt. Ar to jums jātiek galā pašai. Tikai jūs pati spēsiet sevi glābt.
Es ielūkojos hercogienei acīs. Bija pienācis mirklis, no kura es jau sen baidījos. Tobrīd es atcerējos Florences aplenkumu, savus centienus izdzīvot pat pēc tam, kad mani izrāva krustmātei no rokām. Un tie vainagojās panākumiem. Arī šoreiz es izdzīvošu. Tomēr, pat domās sev to atgādinādama, es nespēju apvaldīt drebuļus, kad hercogiene klusēdama veda mani pa gaiteņiem līdz milzīgajām ozolkoka durvīm uz Fransuā istabām.
Kabinetā bija aizvilkti aizkari, un istabā valdīja krēsla. Pat tumsā es spēju saskatīt, ka valdnieks ir noguris un pēdējo nedēļu laikā piedzīvotais ievilcis pēdas viņa sejā. Viņš ar mājienu norādīja uz krēslu. – Apsēdieties, bērns!
Pati sevi pārsteigdama, es klusi ierunājos: – Zinu, ka mans tēvocis nav rīkojies godīgi attiecībā pret Jūsu Majestāti. Nevaru sniegt izskaidrojumu viņa uzvedībai vai vērst par labu viņa nodarījumus. Lūdzu piedošanu, jo manas ģimenes nodevība aptraipījusi skaisto uzticību, ko man dāvājāt.
Klusēdams karalis brīdi vēroja mani, pēc tam pienāca klāt un satvēra manu zodu. Pacēlis to augšup, viņš ielūkojās man acīs. – Galmā daudzi apgalvo, ka esmu jūs pieņēmis kailu, kā no mātes miesām nākušu, un melīgo Mediči solījumu dēļ manam dēlam ir uzspiesta neauglīga sieva.
Viņa vārdos nebija spīta, karalis tikai atkārtoja citu izplatītās baumas, bet es tik un tā jutos kā naža caururbta. Tomēr es pat nesarāvos, tikai lūkojos Fransuā pretī un sacīju: – Viņi maldās. Jā, jūs tiešām mani saņēmāt kailu kā zīdaini, bet mana mīlestība pret jums ir neskaitāmu bagātību vērta. Es labprātāk mirtu, nekā pieļautu, lai jums vai Francijai notiek kaut kas slikts.
Karalis ilgi nekustējās. Tad no viņa mutes izlauzās dobji smiekli. – Jā, es zinu. Ja tas būtu jūsu rokās, jūs man pasniegtu visu Itāliju uz paplātes.
– Jā, – es piekritu. – Tieši tā. Bet, tā kā tas nav iespējams, es zvēru, ka nepievilšu jūsu uzticēšanos. Lai kas notiktu, es jums dāvāšu mazdēlus.
Fransuā nobālušās lūpas lēni savilkās smaidā. Viņš noglāstīja manu vaigu, un kaut kas viņa pieskārienā un acīs, kas piepeši kļuva valgas, lika man saspringt, it kā manu augumu būtu skārusi sīka zibens šautra.
– Reiz mēs būtu izbaudījuši viens otru, – viņš nočukstēja. – Cik nežēlīgi joko liktenis, savedot mūs kopā tagad, kad mans mūžs tuvojas ziemai, bet jūs vēl esat pirmajā pavasara plaukumā!
Es nenovērsos, lūkojos uz karaļa ļengano ādu, raupjajiem, sirmajiem pavedieniem bārdā un pēc brīža pieglaudu savu plaukstu viņam pie vaiga. – Lai cik nežēlīgs tas būtu, pat liktenis nespēs mūs šķirt, – es klusi noteicu. – Esmu šeit, mans karali, un vēlos palikt šeit arī turpmāk.
– Ak, mana Katrīna, jūsu tēvocis mūs abus neģēlīgi izmantojis, tomēr jums taisnība, ka viņš vismaz savedis mūs kopā. – Fransuā mani apskāva. – Es jūs nemainītu ne pret ko, pat pret Milānu ne. – Viņš atkal iesmējās. – Kaut gan ceru, ka nenokļūšu šādas izvēles priekšā. – Karalis atkāpās. – Nebaidieties! Kamēr vien esmu dzīvs, jums vienmēr būs vieta manā galmā.
– Savu solījumu es nekad neaizmirsīšu, – es zvērēju, pieglaudusies vīratēvam pie krūtīm.
Viņš atbildēja: – Zinu. Ir daudz veidu, kā piepildīt savas vēlmes, Ma petite. Atcerieties šo padomu, jo tas jums reiz noderēs.
Neilgi pirms gavēņa sākuma galmā ieradās brāļi Rudžjēri, mani ļoti iepriecinādami. Viņi bija rakstījuši man vēstuli, lūdzot palīdzību bēgšanā no Florences. Es viņiem aizsūtīju naudu un pārvietošanās atļauju, turklāt sagaidīju abus savās istabās, plati iepletusi rokas, un mūs ielenca mani itāliešu kalpotāji. Visu asaras, apskāvieni un dedzīgie jautājumi atklāja, cik kvēlas ir manu ļaužu ilgas pēc mājām. Tautiešu ierašanās vienmēr kļuva par iemeslu svinībām.
Astoņpadsmit gadus vecais Karlo bija kļuvis par spēcīgu jaunekli, pārbaudījumu norūdīts. Viņš izskatījās krietni veselīgāks nekā Kozimo, kurš trīspadsmit gadu vecumā šķita daudz jaunāks un ceļojuma laikā bija tā novārdzis, ka, izdzēris tikai krūzi viras, saritinājās manā gultā un iemiga.
Dāmas pagatavoja vakariņas, kurās pasniedza Toskānas sieru, Sjēnas olīvas un vīnu, ko mums atveda Rudžjēri. Kamēr ēdām, es iztaujāju Karlo par Florenci.
– Kundze, mūsu pilsētas iedzīvotāji par jums izsakās ļoti atzinīgi. Viņi uzskata, ka esat nomazgājusi tīru Mediči vārdu, izturoties ar pašcieņu un iegūstot sev augstu vietu šeit, Francijā.
Viņa vārdi sildīja manu sirdi. Kaut gan Itālijā man nekā vairs nebija, es priecājos, ka šī zeme nav mani aizmirsusi. Tomēr Karlo nolaida skatienu, un es klusi ierunājos: – Tu man kaut ko nestāsti. Kas noticis? Vari man uzticēties.
– Es raizējos par Kozimo. Viņš ir daudz cietis. Aplenkuma laikā, kad tēvs saslima un nomira, mans brālis ieslīga skumjās. Man jau šķita, ka viņš nekad neatgūsies.
Atcerējusies pēdējo reizi, kad redzēju veco maestro viņa nama bēniņu kabinetā ar visiem amata piederumiem, es skumji pamāju. Viņa nāve pārcirta vēl vienu saikni ar pagātni, un es slepus pataustīju zem krekla noslēpto pudelīti, ko viņš man bija dāvājis.
– Varas pārstāvji atņēma mums māju, – Karlo turpināja, – mēs zaudējām visu. Bijām spiesti ubagot ielās, līdz kāds klosteris par mums apžēlojās. Mūķenes ļāva mums kopt dārzu un palīdzēja nogādāt vēstuli jums. – Viņš nopūtās. – Mums pieder tikai drēbes, kas mugurā, un tēva papīra rituļi. Kozimo tos nesa līdzi visur, kur gājām. Tēvs apgalvoja, ka viņam piemīt neparastas spējas. Es nekad neesmu pievērsis uzmanību kaut kam tādam. Vēlos kuģot jūrās, nevis kļūt par kārtējo ebreju, kurš tirgo dažādus niekus. Bet Kozimo grib mācīties. Viņš gan nevar jums pakalpot, kā pienāktos…
– Karlo!
Mēs atskatījāmies. Kozimo stāvēja durvīs, ietinies manā virsvalkā, un viņa brūnie mati šķipsnās slējās stāvus. Viņš sadrūmis uzlūkoja brāli. – Es pratīšu kundzei kalpot. Zinu jau pietiekami, lai nopelnītu uzturu.
– Kozimo, viņa ir Francijas princese, un viņai netrūkst ne zālīšu pazinēju, ne ārstu.
– Pagaidi! – Es ar mājienu pieaicināju Kozimo tuvāk. Viņš šļūcošiem soļiem pienāca man klāt, uzmetis lūpu, un ļoti līdzinājās tam netīrajam bērnam, kuru biju sastapusi Itālijā. Es ielēju kausā vīnu un pasniedzu viņam šķīvi. Kozimo apsēdās uz grīdas un negausīgi ķērās pie ēšanas kā cilvēks, kurš nekad neaizmirsīs izsalkumu. Kad viņš bija beidzis, es ierunājos: