Karaļa viltība. Stīvs Berijs
Читать онлайн книгу.
ar koknejiešu akcentu. – Absolvējusi jurisprudences studijas Oksfordā, es saņēmu uzaicinājumu iestāties Midltemplā. Šajā zālē esmu ieturējusi daudzas maltītes.
– Pēc tam jūs nospriedāt, ka likuma sargāšana būtu intriģējošāka nekā tā interpretēšana?
– Aptuveni tā. Man šis darbs patīk.
Metjūss pastiepa pret Ketlīnu tievu pirkstu. – Man zināms tas gadījums ar zivīm pirms pāris gadiem.
Runa bija par tropisko zivju sūtījumu britu zooveikaliem no Kolumbijas un Kostarikas. Kontrabandisti bija iepildījuši plastmasas maisiņos izšķīdinātu kokaīnu, ūdenī starp zivīm tie bija gluži neredzami.
Taču Ketlīna pieķēra viltniekus.
– Esat visnotaļ atjautīga, ja atklājāt šādu triku, – vīrietis atzina. – Cik nelaimīgi, ka jūsu karjera šobrīd ir apdraudēta. – Tā kā viņa neatbildēja, direktors turpināja: – Vaļsirdīgi sakot, es drīzāk esmu jūsu priekšniecības pusē. Aģenti, kas atsakās spriest saprātīgi, laika gaitā izraisa vai nu paša, vai kāda cita cilvēka nāvi.
– Piedodiet, bet šim vakaram man apvainojumu pietiek.
– Vai jūs allaž esat tik tieša?
– Kā jūs jau minējāt, darbu es, visticamāk, zaudēšu. Ko es varu iegūt, izturoties bikli?
– Sacīsim, manu atbalstu jūsu karjeras turpināšanai.
Pavērsiens bija negaidīts. Tālab Ketlīna vaicāja: – Pastāstiet, ko jūs gribat!
Metjūss norādīja ar spieķi ēkas dziļumā. – Kad jūs beidzamo reizi apmeklējāt šo vietu, Midlholu?
Viņa sasprindzināja atmiņu. Bija pagājis gandrīz gads. Dārza viesības par godu draugam, kurš bija sasniedzis benčera pakāpi – tā dēvēja retos izredzētos, kas valdīja Midltemplā.
– Tas notika sen, – viņa teica.
– Man šeit allaž ir patīkami atgriezties, – bilda Metjūss. – Šī celtne pieredzējusi diezgan daudz mūsu vēstures. Iztēlojieties! Šīs sienas, šie griesti… viss te atradās jau Elizabetes Pirmās laikā. Pati karaliene stāvējusi šeit, šai vietā. Te notika Šekspīra lugas “Divpadsmitā nakts” pirmizrāde. Uz mani tas atstāj iespaidu. Bet uz jums?
– Vai tas palīdzēs man saglabāt šo darbu?
Tomass Metjūss smaidīja. – Norisinās kaut kas neparasts, mis Ričardsa. – Viņa joprojām stingi vērās vīrietī, kurš ieminējās: – Atļausiet jums kaut ko izstāstīt?
Princis Henrijs iegāja Ričmondas pils karaliskajos apartamentos. Uz Vestminsteru viņu bija ataicinājis tēvs, karalis Henrijs VII, turklāt licis ierasties nekavējoties. Tas nebija neparasts lūgums, ņemot vērā abu dīvainās attiecības pēdējo septiņu gadu laikā – kopš prinča brāļa Artura nāves, kad jaunais Henrijs kļuva par troņmantinieku. Karalis dēlu bija saucis turp bieži, lielākoties ar nolūku sniegt vai uzklausīt kādu mācību. Tēvs izmisīgi centās pārliecināties, ka viņa otrā dēla rokās karaļvalsts būs drošībā.
Spilvenu un pagalvju ieskauts, karalis gulēja uz tumšsarkana, ar zelta izšuvumiem rotāta palaga. No trim pusēm baldahīnu ielenca garīdznieki ar izskūtām tonzūrām, ārsti un kurtizānes. Tāda aina jaunekli satrieca. Par tēva agrākajām slimībām viņš zināja. Vispirms kakla iekaisums, tad reima tiskais drudzis, hronisks nogurums, apetītes zudums un nomāktības lēkmes. Taču par šo kaiti viņam nebija pavēstīts – lai arī tā izskatījās pagalam mokoša.
Turpat pie gultas kājgaļa stāvēja biktstēvs un sniedza pēdējo svaidījumu, ieziezdams mirstošā vīra basās pēdas ar svētīto eļļu. Tēva lūpām tuvināja krucifiksu, un viņš to noskūpstīja. Un tad Henrijs izdzirdēja čerkstošo balsi, kas tik bieži bija viņu strostējusi.
– Ar visu Viņa spēku un varu es lūdzu to Kungu sūtīt žēlsirdīgu nāvi.
Kā sastindzis viņš vērās uz viltīgo, izmanīgo vīru, kurš bija valdījis Anglijā divdesmit trīs gadus. Henrijs VII savu kroni bija nevis mantojis, bet gan izcīnījis kaujā, nogalinādams nicināmo Ričardu III Bosvortas laukā, līdz ar to darīdams galu Jorku un Lankasteru dinastijām un iedibināms jaunu dinastiju.
Tjūdorus.
Tēvs pamāja ar roku, aicinādams dēlu tuvāk. – Nāve ir ienaidnieks, kuru nevar nedz uzpirkt, nedz piekrāpt. Te talkā nenāks ne nauda, ne nodevība. Pie manis beidzot ir ieradusies nāve.
Viņš nezināja, ko lai atbild. Pieredze liecināja, ka šādos gadījumos prātīgāk ir klusēt. Viņš bija otrais dēls, Jorkas hercogs, un netika uzskatīts par nākamo karali. Šis pienākums bija lemts viņa vecākajam brālim, kuram romantiskais vārds “Arturs” bija dots, lai vēl vairāk pieteiktu Tjūdoru tiesības uz Anglijas troni. Arturam tika visas iespējamās privilēģijas, tostarp laulības ar cēlo Aragonas Katrīnu – tas ietilpa līgumā ar Spāniju un vēl ciešāk nostiprināja Anglijas stāvokli Eiropā. Taču piecus mēnešus pēc kāzām, tikko sešpadsmit gadus vecs, Arturs nomira, un turpmākajos septiņos gados pārmaiņas sekoja cita citai.
Nomira pāvests Aleksandrs VI Bordža. Pijs III Svētā Pētera krēslā pavadīja tikai divdesmit sešas dienas. Par Dieva vietnieku tika iecelts Jūlijs II, kas dižojās, ka viņam pieder visa Svētā Kardinālu kolēģija. Šāds vīrs bija gatavs ieklausīties saprāta balsī, tāpēc tūkstoš piecsimt trešajā gadā dienu pēc Ziemassvētkiem izpildīja Henrija VII lūgumu un izdeva bullu, atbrīvojot Aragonas Katrīnu no incesta grēka, ja tā apprecētu mirušā vīra brāli.
Tā viņš ar Katrīnu saderinājās.
Taču laulība tā arī netika noslēgta.
Karalis, kuru tagad redzēja velkam pēdējo dvašu, bija izmantojis iespējamās laulības tikai kā ēsmu Spānijai un Svētās Romas impērijai, raudzīdams gūt vēl kādu labumu.
– Mums jāparunā, – teica viņa tēvs. Katrs vārds it kā čerkstēja kaklā, plaušas kampa pēc gaisa. – Tava māte, ar kuru es drīz satikšos, tevi turēja augstā vērtē.
Jauneklis pats Jorkas Elizabeti dievināja. Kā jau otro karaļa dēlu viņu audzināja māte – mācīja viņam lasīt, rakstīt un domāt. Skaistā, maigā sieviete nomira pirms sešiem gadiem, nepilnu gadu pēc sava pirmdzimtā Artura bojāejas. Henrijs bieži bija prātojis, vai kāda sieviete jebkad spētu pilnībā līdzināties viņa mātei.
– Es tavu māti mīlēju vairāk par visu uz šīs zemes, – sacīja tēvs. – Daudzi tam varbūt neticētu. Bet tas ir tiesa.
Henrijs nesatricināmi un ar vēsu prātu klausījās. Katru dienu viņš dzirdēja ļaudis sarunājamies un zināja, ka šis karalis – stingrs, auksts un sīksts vīrs, kurš valda cietu sirdi un cietu roku, – nav tautā iecienīts. Tēvs uzskatīja, ka Anglija viņam pieder, jo bija to izcīnījis kaujas laukā, un tālab nācija ir viņam parādā. Daudzie īpašumi – lielākā daļa atņemti viņa sākotnējiem pretiniekiem – bija ļāvuši uzkrāt milzīgas bagātības. Henrijs VII apzinājās, kāda vērtība ir izspiešanai un cik liels ieguvums ir devība no tiem, kuri spēj maksāt par karaļa atvēlētām privilēģijām.
– Mēs esam kristieši, mans dēls, un mūsu sirdsapziņai jābūt vēl maigākai nekā pašam Svētajam Tēvam. Iegaumē to.
Atkal pamācības. Astoņpadsmit gadus vecajam jauneklim – gara auguma, padruknam, spēcīgiem locekļiem un rumpi, vīrietim visās nozīmēs – bija apnikušas šīs mācībstundas. Viņš bija pētnieks, dzejnieks un mūziķis, prata izraudzīties spējīgus vīrus un likt lietā viņu prasmes