Karaļa viltība. Stīvs Berijs
Читать онлайн книгу.
tradicionālajam dzīvesveidam! Vien iedomājoties Gēriju, palikušu bez ģimenes, savā vaļā klaiņojam ielās, Malons juta sirdi sāpēs sažņaudzamies.
Salonā vējoja silta gaisa plūsma, dzinējs vienmuļi dūca, un automašīna rūkdama virzījās cauri satiksmei.
Nepierastā laika zona pieveica Malona plakstus.
Uztrūcies no miega, viņš ieskatījās pulkstenī un secināja, ka snaudis aptuveni piecpadsmit minūtes. Viņš piekodināja sev nezaudēt modrību. Gērijs un Īans joprojām rāmi sēdēja līdzās. Debesis likās vēl vairāk apmākušās. Pilsētai tuvojās negaiss. Viņš nopētīja automašīnas salonu un pirmo reizi ievēroja, ka tajā nav ierīkota ne rācija, ne cita sakaru aparatūra. Arī paklājiņi izskatījās nevainojumi, un apšuvums bija ideālā stāvoklī. Nemaz nelīdzinājās citiem policijas transporta līdzekļiem, kuros gadījies braukt.
Pēc tam viņš nopētīja Norsu.
Tumšie mati bija apgriezti zem ausīm. Ne pinkaini, bet biezi. Viņš bija gludi skūts un ar nelielu lieko svaru. Ģērbies atbilstoši, uzvalkā un kaklasaitē, taču uzmanību piesaistīja kreisās auss ļipiņa. Tā bija caurdurta. Auskara gan neredzēja, taču caurums bija labi saskatāms.
– Man ienāca prātā kāda doma, inspektora kungs. Vai drīkstu palūgt jūsu dokumentus? Tos gan vajadzēja pieprasīt jau lidostā.
Norss neatbildēja. Jautājums pievērsa Īana uzmanību, un zēns ziņkāri nopētīja Malonu.
– Vai jūs nedzirdējāt, Nors? Es gribētu redzēt jūsu dokumentus.
– Izbaudiet braucienu, Malon.
Strupā atbilde viņam nepatika. Tālab Malons pieķērās pie krēsla atzveltnes un, nospriedis uzdot jautājumu uzstājīgāk, paliecās uz priekšu.
Gar galvas atbalstu pretī pavīdēja ieroča stobra gals.
– Vai ar šādu dokumentu pietiks? – Norss pavaicāja.
– Īstenībā es biju cerējis apskatīt dokumentu ar fotogrāfiju. – Viņš norādīja uz ieroci. – Kopš kura laika Metropoles policijā lieto Gloka sistēmas pistoles?
Atbildes nebija.
– Kas jūs esat?
Pamājis ar ieroci Īana virzienā, Norss sacīja: – Viņa uzraugs.
Īans pasniedzās garām Gērijam un paraustīja hromēto rokturi no augšas un uz leju, taču durvis nepakustējās.
– Durvis aizslēdzām bērnu drošībai. – Norss sacīja. – Tas neļaus mazulīšiem izslīdēt uz ceļa.
– Puis, vai nepastāstīsi, kas šeit notiek? – Malons jautāja Īanam.
Zēns cieta klusu.
– Šie vīri acīmredzot krietni nopūlējušies, lai iepazītos ar tevi.
– Sēdiet rāms, Malon, – Norss piekodināja. – Tā nav jūsu darīšana.
Viņš atlaidās sēdeklī. – Te nu mēs esam vienisprātis.
Tomēr automašīnā atradās arī viņa paša dēls.
Norss sēdēja, lūkojoties atpakaļ, un viņa skatiens un pistoles stobrs ne uz mirkli nenovērsās no Malona.
Auto turpināja virzīties cauri rīta sastrēgumiem.
Kotons uztvēra garām slīdošās ainavas un atsauca atmiņā to, ko zināja par Ziemeļlondonas ģeogrāfiju. Viņš saprata, ka tilts, kuru viņi nupat šķērsojuši, ved pāri Reģenta kanālam, gaitenim līdzīgam ūdensceļam, kas vijās cauri pilsētai kā čūska un ieplūda Temzā. Gar četrjoslu promenādi cēli rindojās koki. Te valdīja bieza satiksme. Viņš pamanīja slaveno Lorda kriketa laukumu un zināja, ka dažu kvartālu attālumā stiepjas slavenā Beikerstrīta, kur esot dzīvojis Šerloks Holmss. Netālu atradās arī Mazā Venēcija.
Mercedes atkal šķērsoja kanālu, un Malons pavērās lejup uz koši izkrāsotajām dzīvojamām laivām, kas šūpojās gar ūdensceļa krastiem. Šur tur kanālā manīja arī garās laivas, taču ne vairāk kā desmit pēdas augstas, lai tās varētu izbraukt zem zemajiem tiltiem. Gar bulvāra malām rindās vien stiepās Džordža laikmeta dzīvokļu nami, kuriem priekšā auga stalti koki bez lapām.
Devīns iegrieza automašīnu malējā joslā. Gar logiem abās pusēs turpināja zibēt mājas. Apkārtne nemaz nelīdzinājās Atlantai, kur kādreiz atradās Malona mājas. Vēl trīs pagriezieni, un auto iebrauca apjumtā iekšpagalmā, kuru no trim pusēm ielenca augsts dzīvžogs. Mercedes apstājās pie agrākajiem zirgu staļļiem, kas celti no pasteļkrāsu akmeņiem un tagad bija pārbūvēti par dzīvojamiem namiem.
Norss izkāpa no auto. Devīns sekoja viņa paraugam.
Abas automašīnas aizmugures durvis tika atvērtas no ārpuses.
– Ārā! – Norss pavēlēja.
Malons nostājās uz bruģakmeņiem, kuru starpās koši zaļoja ķērpis. Gērijs un Īans izkāpa pa otrām durvīm.
Īans mēģināja bēgt.
Norss spēcīgi pagrūda zēnu, un viņš atsitās pret automašīnu.
– Nevajag! – Malons uzsauca. – Dari, kā viņš liek. Tu arī, Gērij.
– Stāvi rāms. – Norss piedūra ieroci Īanam pie kakla un ar visu augumu piespieda pie automobiļa. – Kur ir zibatmiņa?
– Kas tā par zibatmiņu? – Malons jautāja.
– Apklusini šo! – Norss skaļi izrīkoja.
Devīns ietrieca dūri Malonam vēderā.
– Tēt! – Gērijs iekliedzās.
Saliecies Malons pūlējās atgūt elpu, vienlaikus pamezdams Gērijam ar roku, lai parādītu, ka viņam nekas nekaiš.
– Zibatmiņa! – Norss atkārtoja. – Kur tā ir?
Malons izslējās, joprojām turēdams rokas pie sāpošā vēdera. Devīns atvēzējās vēl vienam sitienam, taču Malons trieca ar ceļgalu pretiniekam cirksnī un ar labo dūri iebelza tam pa žokli.
Atvaļināts un laika zonu nomocīts, viņš tomēr nebija bezpalīdzīgs.
Jau tūdaļ Malons apsviedās un paguva ieraudzīt Norsu pavēršam pret viņu ieroci. Šāviena blīkšķi atskanēja mirkli pēc tam, kad Malons metās zemē. Lode ietriecās dzīvžogā viņam aiz muguras. Malons redzēja Norsu slēpjamies aiz puspievērtajām Mercedes durvīm. Pielēcis kājās un pieķēries ar rokām jumtam, viņš veikli izlocījās cauri salonam un deva spēcīgu triecienu ar kājām pa pretējām durvīm.
Tās atsprāga vaļā, trāpot Norsam, un viltus policijas inspektors streipuļodams uzgrūdās nama sienai.
Īans jau skrēja prom, ielas virzienā.
Malona skatiens atrada Gēriju. – Ej kopā ar viņu. Laidies prom!
Viņam uzbruka no muguras.
Piere atsitās pret slapju akmeni. Cauri augumam izšāvās sāpes. Viņš bija domājis, ka Devīns ir padarīts nekaitīgs.
Tā bija kļūda.
Kaklu apvija roka. Viņš centās atbrīvoties no žņaudzēja tvēriena. Guļus stāvoklī bija grūti pretoties un izlocīties, un Devīna paņēmiens izlieca viņa muguru nedabiskā leņķī.
Ēkas visapkārt te pazuda skatienam, te atkal parādījās.
Pāri pierei vienā pusē stīdzēja asinis un aizmigloja redzi.
Pēdējais, ko viņš redzēja, pirms viņu apņēma tumsa, – Īans un Gērijs, kas