Drošais patvērums. Nikolass Spārks
Читать онлайн книгу.
uzlika vīnu uz virtuves letes. Kamēr Džo piegāja pie galda, Keitija atvēra atvilktni pie ledusskapja. No tās dziļumiem viņa izzvejoja sarūsējušu Šveices armijas nazi un atlocīja korķu viļķi.
– Tas ir lieliski! Esmu izbadējusies. Visu dienu neesmu ēdusi.
– Cienājies. Kā veicās ar krāsošanu?
– Nu, dzīvojamo istabu es savedu kārtībā. Taču pēc tam diena vairs nebija nekāda labā.
– Kas notika?
– Pastāstīšu par to vēlāk. Vispirms man vajadzēs vīnu. Un tu? Ko tu darīji?
– Neko lielu. Aizskrēju līdz veikalam, uzkopu, izmazgāju veļu.
Džo apsēdās pie galda un pasniedzās pēc krekera. – Citiem vārdiem sakot, materiāls autobiogrāfijai.
Keitija iesmējās un sāka skrūvēt pudelē korķu viļķi. – Jā, kā tad. Ļoti aizraujoši.
– Vai gribi, lai es to izvilktu? – Džo apjautājās.
– Man šķiet, ka būšu jau uzķērusi.
– Labi. – Džo pavīpsnāja. – Es esmu viešņa un gaidu, ka mani apčubinās.
Keitija iespieda pudeli starp kājām, un korķis izšāvās ārā ar paukšķi.
– Nopietni runājot, paldies, ka tu mani uzņēmi, – Džo nopūtās. – Tev nav ne jausmas, cik ļoti es pēc tā ilgojos.
– Patiešām? – Nedari tā.
– Ko nedarīt? – Keitija apjautājās.
– Neizliecies pārsteigta par to, ka es gribēju atnākt. Ka gribēju atnest pudeli vīna. Draugi tā mēdz darīt. – Viņa sarauca pieri. – Jā, un starp citu, pirms tu sāc prātot, vai mēs patiesībā esam vai neesam draudzenes un cik labi viena otru pazīstam, tici man, ja es saku, ka jā, noteikti. Es uzskatu tevi par draudzeni. – Džo ļāva šiem vārdiem iesēsties apziņā, pirms turpināt. – Un kā tagad būtu ar kādu glāzi vīna?
Vakarā vētra pamazām norima, un Keitija atvēra virtuves logu. Temperatūra bija nokritusies, gaiss likās vēss un tīrs. Kamēr no zemes cēlās migla, garām mēnesim aizpeldēja mākoņi, sagādājot gaismu un ēnu vienādā mērā. Lapas pārvērtās no sudrabainām melnās un tad atkal sudrabainās, vizuļojot vakara vējā.
Keitija sapņaini ļāvās vīnam, vakara brāzmai un Džo nepiespiestajiem smiekliem. Keitija bija izbaudījusi ikvienu krekeru un asā siera kumosu, atceroties, cik izsalkusi kādreiz bijusi. Savulaik viņa bija tik tieva kā izkaltušas zāles stiebrs. Viņas domas aizklīda pagātnē. Keitija atcerējās savus vecākus: nevis grūtos brīžus, bet labos, kad dēmoni bija aizmiguši, kad māte gatavoja olas ar bekonu, to aromātam piepildot māju, un Keitija bija redzējusi tēvu ieejam virtuvē un tuvojamies mātei. Viņš atglauda tās matus un noskūpstīja māti uz kakla, liekot viņai ieķiķināties. Reiz, Keitija atcerējās, tēvs bija viņas aizvedis uz Getisburgu. Viņš bija saņēmis meitas roku, staigājot pa ielām, un viņa vēl aizvien spēja atsaukt atmiņā neparasto sajūtu, ko radīja viņa spēcīgais un reizē maigais tvēriens. Viņš bija gara auguma vīrietis ar platiem pleciem, ar tumši brūniem matiem, un uz viņa augšdelma bija jūrnieka tetovējums. Viņš bija četrus gadus nodienējis uz iznīcinātājkuģa un pabijis Japānā, Korejā un Singapūrā, lai arī neko daudz nerunāja par šo pieredzi.
Viņas māte bija miniatūra gaišmate un reiz bija piedalījusies skaistumkonkursā, palikdama trešajā vietā. Viņai patika puķes, un pavasarī viņa stādīja sīpolus māla puķu podos, kurus novietoja pagalmā. Tulpes un narcises, peonijas un vijolītes izplauka tik košās krāsās, ka Keitijai gandrīz vai apžilba acis. Kad viņi pārcēlās uz jaunu mājvietu, puķu podi tika salikti aizmugures sēdeklī un piesprādzēti ar drošības jostām. Bieži vien, uzkopdama māju, māte klusībā dziedāja melodijas no savas bērnības, dažas no tām poļu valodā, un Keitija slepeni klausījās no otras istabas, cenzdamās saprast vārdus.
Vīns, kuru Džo un Keitija dzēra, vēsmoja pēc ozolkoka un aprikozēm, un tā garša bija burvīga. Keitija izdzēra savu glāzi, un Džo viņai ielēja nākamo. Kad naktstauriņš sāka lidināties ap lampu virs izlietnes, riņķojot reizē apņēmīgi un mulsi, viņas abas ieķiķinājās. Keitija sagrieza vēl sieru un uzlika uz šķīvja jaunus krekerus. Viņas runāja par filmām un grāmatām, un Džo aiz prieka iespiedzās, kad Keitija atzinās, ka viņas mīļākā filma ir “Brīnišķīgā dzīve”, apgalvojot, ka tā esot arī viņas mīļākā filma. Keitija atcerējās, ka bērnībā lūgusi mātei zvaniņu, lai viņa varētu palīdzēt eņģeļiem tikt pie spārniem. Keitija izdzēra savu otro vīna glāzi, juzdamās tik viegla kā spalviņa vasaras vējā.
Džo uzdeva tikai nedaudzus jautājumus. Viņas runāja par virspusējiem tematiem, un Keitija jau atkal nodomāja, ka jūtas priecīga par Džo sabiedrību. Kad mēness apsudraboja pasauli ārā aiz loga, Keitija un Džo izgāja uz lieveņa. Keitija juta, ka viegli grīļojas, un pieturējās pie margām. Viņas malkoja vīnu, kamēr mākoņi turpināja izklīst, un vienā mirklī debesis izrādījās pilnas ar zvaigznēm. Keitija norādīja uz Lielo lāci un Polārzvaigzni, kas bija vienīgās, kuras viņa zināja, bet Džo sāka saukt dučiem citu. Keitija izbrīnā vērās debesīs, juzdamās pārsteigta par to, cik daudz Džo zina par zvaigznājiem, līdz ievēroja Džo nosauktos vārdus.
– To sauc par Elmeru Fudu, un tur, aiz tās priedes var ieraudzīt Pīlēnu Timu.
Kad Keitija beidzot aptvēra, ka Džo par zvaigznēm zina tikpat maz, cik viņa pati, Džo sāka ķiķināt kā palaidnīgs bērns.
Atgriežoties virtuvē, Keitija salēja glāzēs pēdējās vīna atliekas un iedzēra malku. Vīns silti ielija Keitijai rīklē un lika galvai noreibt. Naktstauriņš turpināja dejot apkārt gaismai, lai gan tad, kad viņa centās aplūkot to ciešāk, sāka izskatīties, ka to ir divi. Keitija jutās apmierināta un drošībā un atkal nosprieda, ka vakars ir bijis ļoti patīkams.
Viņai bija draugs, īsts draugs, kāds, kurš smējās un jokoja par zvaigznēm, un Keitija īsti nezināja, vai grib raudāt vai smieties, tāpēc ka bija pagājis ilgs laiks, kopš viņa bija izbaudījusi kaut ko tik nepiespiestu un dabisku.
– Vai tev nekas nekaiš? – Džo apjautājās.
– Viss kārtībā, – Keitija atbildēja. – Es tikai iedomājos par to, ka priecājos par tavu apciemojumu.
Džo paraudzījās uz viņu. – Man tā vien šķiet, ka tu esi noreibusi.
– Man tā vien šķiet, ka tev varētu būt taisnība, – Keitija piekrita.
– Nu labi. Ko tu gribi darīt? Tāpēc ka tu noteikti esi noreibusi un gatava izpriecām.
– Nesaprotu, ko tu ar to gribi teikt.
– Vai gribi darīt ko īpašu? Aizbraukt uz pilsētu, atrast ko aizraujošu?
Keitija papurināja galvu. – Nē.
– Tu negribi satikties ar cilvēkiem?
– Es labāk jūtos vienatnē.
Džo pārlaida pirkstus glāzes apmalei, pirms atkal ierunāties. – Tici man neviens nejūtas labāk vienatnē.
– Es jūtos.
Džo apdomāja Keitijas atbildi un tad pieliecās tuvāk. – Tātad tu man saki tā: pieņemot, ka tev ir ēdiens, pajumte, apģērbs un viss cits, kas vajadzīgs, lai izdzīvotu, tu labāk atrastos uz vientuļas salas tukšā vietā, pavisam vientuļa, pavisam viena, uz mūžīgiem laikiem, visu savu atlikušo dzīvi?
Atbildi godīgi.
Keitija samirkšķināja acis, cenzdamās koncentrēties. – Kāpēc tu domā, ka es neatbildēšu