Mīlestība. Meredita Vailda
Читать онлайн книгу.
pavisam bez elpas. Bleika tumšās acis cieši raudzījās manī. Viņa īkšķis maigi pārslīdēja pār manu apakšlūpu.
– Neļaunojies. Šaubos, vai kādreiz spēšu piedot Danielam par to, ka viņš tev draudēja un gandrīz izjauca mūsu attiecības. Varbūt es ar viņu vairs nekad nesapratīšos.
Es padevos. Bleiks jutās aizvainots, jo mīlēja mani.
– Es saprotu, ka tev ir iemesls tā domāt.
– Es patiešām ceru, ka viņš vairs nekad nesagādās tev vilšanos. – Noglāstījis man vaigu, Bleiks noliecās, lai vēlreiz, nu jau maigāk, noskūpstītu mani uz lūpām.
– Es tevi mīlu, Ērika. Es gribu, lai tev viss būtu labi.
Aizvēru acis.
– Zinu.
– Nerunāsim vairs par Danielu.
Pamāju un nopūtos.
– Vai tu negribi zināt, ko esmu izdomājis par godu tavai dzimšanas dienai? – viņš jautājoši savilka uzaci.
Es viegli pasmaidīju.
– Varbūt.
Bleika plaukstas noslīdēja man gar sāniem, un viņš mani viegli pakutināja. Sāku smieties un atgrūdu viņu, lai izvairītos.
– Tu nemaz neizskaties tik iepriecināta, – viņš ķircinādamies aizrādīja.
– Es esmu priecīga. Izbeidz! – Nespēju apvaldīt smieklus. Viņš turpināja mani kutināt. Es mēģināju izlocīties, taču tad, sapratusi, ka Bleiks ir pārāk stiprs, iekniebu viņam.
– Ei! – Viņš strauji apvēla mani uz vēdera, satvēra aiz abām rokām un spēcīgi uzsita man pa sēžamvietu. Iesmilkstējos, tomēr nu, kad mokošā kutināšana bija galā, vairs nemēģināju pretoties. Paliku guļam, juzdama, kā no viņa pliķa sūrst āda. Iekodu lūpā, labi apzinādamās, ka mana jautrība pamazām pārvēršas iekārē.
– Tu pat vēl neesi pavaicājusi, ko es tev dāvināšu, – Bleiks piesmacis nomurmināja, uzguldamies man virsū. Atlaidis manas rokas, viņš glāstoši noslidināja plaukstas man gar sāniem. Viņa piebriedušais loceklis spiedās man pret sēžamvietu.
– Tu pat vēl neesi pajautājis, ko es vēlos, – mani vārdi izskanēja tieši tikpat daudznozīmīgi.
Bleiks izelpoja un man zem vēdera aizslidināja rokas aiz manām biksītēm. Pacēlu gurnus, lai viņš varētu man pieskarties.
– Es zinu, ko tu vēlies, Ērika. Es to zinu vienmēr, dažreiz pat labāk par tevi pašu.
Jā, tā patiešām bija taisnība. Cieši ieķēros spilvenā sev virs galvas, gatava ļauties iekārei. Vēlējos nozust tumsā un tagadnē. Pie velna ar visu pasauli! Viņa pirksti ieslīdēja manas kājstarpes miklajās krokās un viegli paberzēja piebriedušo klitoru, un man aizrāvās elpa.
– Kā būtu, ja es tev jau uzreiz pasniegtu kādu no tām dāvanām? Vai tu to gribētu?
Es pamāju, baidīdamās parunāt, lai skaļi neievaidētos.
– Nedzirdu. Pasaki to skaļi.
Bleika pirksti ieslīdēja manī, atgādinot, kur vēlējos sajust viņu visvairāk. Tad viņš tos atvilka, pametot mani tukšu un izsalkušu. Es iesmilkstējos un no jauna paslēju gurnus viņam pretī.
– Ērika, – viņš melodiski nodudināja man pie auss.
– Lūdzu, Bleik, – es pūlējos izrunāt vārdus, ko viņš vēlējās dzirdēt. Jau biju sākusi lūgties.
– Ko – lūdzu?
– Lūdzu, paņem mani. Es gribu saņemt dāvanu. Lūdzu…
Pacēlu gurnus un paberzējos pret viņu. Izgrūdis lāstu, Bleiks norāva man biksītes līdz pat ceļgaliem. Nemaz necenzdamies novilkt tās pavisam un izģērbties arī pats, viņš parāva lejup bokseršortus. Viņa karstais loceklis dedzināja man ādu. Tā mīkstais gals pārslīdēja pāri manai sēžamvietai un piespiedās pie ieejas manā klēpī.
– Visu, ko vien jubilāre vēlas. – Izdvesis šos vārdus, viņš ar vienu spēcīgu grūdienu ienāca manī līdz galam. Sakodu zobus, lai apvaldītu mēmo kliedzienu, kas draudēja izlauzties pār lūpām. Mans klēpis savilkās. Mani pārņēma atvieglojums un asa vēlme pēc turpinājuma. Bleiks sāka kustēties, ar gurniem grūzdams mani uz priekšu un leju, spilvenā un matracī. No katra grūdiena man viscaur pārskrēja burvīgas trīsas. Tur, kur mūsu ķermeņi saskārās, pulsēja gan klitors, gan tās vietas dziļi manī, kur tikai viņš spēja man sagādāt baudu. Mans uzbudinājums bija izmērcējis mūs abus, un, kustību ritmam kļūstot straujākam, viņš varēja slīdēt viegli.
Realitāte pamazām izgaisa. Alkstot pēc orgasma, es nonācu jaunā realitātē, kurā mēs bijām tikai divi vien. Pagriezu galvu, tverdama pēc gaisa, jo Bleika kaislīgā mīlēšanās bija atstājusi mani bez elpas.
Klusi iesmilkstējos, sajutusi, kā mūsu siltie, nosvīdušie ķermeņi slīd viens pār otru. Ak dievs, ko šis vīrietis spēja ar mani izdarīt! Tad viņš atrāvās, pagrieza mani uz muguras un ieslīdēja man starp kājām. Noliecies pār mani, viņš ar muti aptvēra manas lūpas un iesūca tās dziļāk, lai tvertu ar savas samtainās mēles kārajiem glāstiem.
Tad, aplicis manu kāju sev ap vidukli, Bleiks zibenīgi atkal ienāca manī. Iekļūstot aizvien dziļāk, kustoties aizvien spēcīgāk un ātrāk, viņš noveda mani līdz galam. Man pietrūka gaisa, es elsu, pulsēju ap viņu, mani plosīja visaptveroša bauda. Arī pats sasniedzis virsotni, viņš ar pēdējo skūpstu vēl paguva apslāpēt manus kliedzienus un ar pulsējošiem grūdieniem iztukšoja sevi manī. Elpodami vienā ritmā, mēs abi kopā sabrukām mūsu gultas mīkstajā tīklā.
– Es mīlu tevi, – Bleiks nočukstēja.
Viņa augums virs manis izlocījās, vēlreiz uzmeklējot manas dzīles, lai no mūsu tuvības izspiestu vēl pēdējo baudas lāsi. Es nodrebēju, juzdamās atkailināta, zaudējusi spēkus un caurcaurēm mīlēta.
Ceturtā nodaļa
Nepagāja ne divdesmit četras stundas, kad mēs ar Bleiku jau sēdējām nomas automašīnā un ar GPS palīdzību meklējām ceļu uz Eljota mājām, kur vēl nekad nebiju viesojusies. Lūkojos ārā pa logu, ievērodama visas tās nelielās nianses, ar ko Čikāgas priekšpilsēta atšķīrās no Bostonas, vietas, kuru nu jau daudzus gadus biju saukusi par savām mājām. Kopš aizbraukšanas no šejienes biju tik ļoti pārvērtusies – doma par to, ka biju šeit pavadījusi lielāko daļu savas dzīves, nu pēkšņi likās neiespējama.
Paskatījos uz Bleiku, kurš, šķiet, veltīja visu uzmanību tam, lai mūs nogādātu galamērķī. Uz mirkli atrāvis skatienu no ceļa, viņš paguva ievērot, ka es uz viņu skatos. Satvēris manu roku, ko biju nolikusi klēpī, viņš to maigi paspieda.
– Vai tu uztraucies par tikšanos ar Eljotu?
Dziļi ieelpoju, cerēdama, ka izdosies apvaldīt nemieru, kas pamazām vairojās krūtīs.
Kaut gan sen nebiju te atradusies, šī pilsēta vēl aizvien atsauca prātā daudz dažādu atmiņu. Nejutos pārliecināta, vai šobrīd esmu gatava atkal tajās ienirt. Biju centusies uzskatīt šo braucienu tikai par tādu kā īslaicīgu bēgšanu mums abiem, tomēr nez kāpēc baidījos Bleikam atklāt savu pagātni. Varbūt tāpēc, ka pēc mātes nāves mana dzīve Čikāgā bija pārvērtusies tikai par tukšu čaulu, kas nekādi nelīdzinājās Bleika ģimenes trakulīgajam atbalstam. Bija pagājis krietns laiks, biju kļuvusi pieaugusi. Dažbrīd jutos viegli ievainojama, tomēr vēl aizvien spēju vadīt savu dzīvi daudz pārliecinošāk nekā līdz šim. Biju pabeigusi augstskolu un izveidojusi uzņēmumu, kas tagad