Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
izteiksmīgi nosprauslojās, piecēlās sēdus, noliecās, pastiepa roku, paņēma kausu, kas bija nolikts blakus ūdens spainim, un uzmeta ūdeni uz karstajiem akmeņiem. Tas nočūkstēja, un sauna piepildījās ar tvaikiem.
– Džūlij, – Elena izdvesa, – es tūlīt nosmakšu.
– Saņemies, – Džūlija attrauca. Tad viņa atkal apgūlās un noprasīja: – Kā to meiteni sauc?
– Saskija, – Elena sacīja, sekli elpodama karsto, smago gaisu. Izrunājot šo vārdu, viņu pārņēma biklums, it kā tas būtu kādas slavenības vārds.
– Vai tu viņu vispār esi jau redzējusi? Vai vismaz kādu fotogrāfiju?
– Nē. Patriks vienmēr man pasaka, ka ir viņu redzējis, tikai tad, kad viņa jau ir prom. Man briesmīgi gribas zināt, kāda viņa izskatās.
– Varbūt šī sieviete ir tikai viņa iztēles auglis un viņš ir tas trakais.
– Nedomāju vis. – Patriks nebija traks. Viņš bija burvīgs. – Tātad es pieņemu, ka viņš bija tas, kurš izbeidza attiecības.
– Viņš teica, ka tām vienkārši esot pienācis gals.
– Tātad viņš viņai salauza sirdi, – Džūlija bargi secināja.
– Nu, es ne…
– Tomēr tas nav nekāds attaisnojums. Tā var gadīties ar jebkuru no mums. Patrikam vajadzētu lūgt, lai tiesa aizliedz viņai tuvoties. Vai viņš to ir izdarījis?
Džūlija bija pārliecināta, ka nav nekā tāda, ko nevarētu atrisināt.
– Viņš teica, ka esot bijis policijā, – Elena iesāka, taču tad aprāvās un nepaskaidroja neko sīkāk. Viņa nejutās īsti pārliecināta, ka Patriks viņai pastāstījis pilnīgi visu par to, kāpēc bija nolēmis neizvirzīt prasību.
– Lai nu kā, tai muļķei vienkārši jāsaņemas, – Džūlija pateica tā, it kā Elenas pienākums būtu viņai to paziņot.
– Jā.
Abas neilgu brīdi gulēja klusēdamas. Elena prātoja, kādu maltīti vakarā pagatavot Patrikam. Viņš reiz jau bija gatavojis maltīti viņai, tovakar, kad Džeks nakšņoja pie kāda drauga. Ļoti jauku, vienkāršu cepeti, neko pārāk izsmalcinātu, un tas bija labi, jo viņai bija gadījies satikties ar vīriešiem, kuri uzskatīja sevi par izciliem pavāriem, un sākumā tas vienmēr šķita tik vērtīgi, taču viņi vienmēr izturējās pārmēru iedomīgi, kavējās virtuvē un kritiski aizrādīja, ka viņa nemāk smalcināt ķiplokus.
Varbūt vajadzētu pagatavot kaut ko no cūkgaļas, jo viņš taču bija pasūtījis cūkas vēdera gabalu. Jauku, mīkstu cūkas fileju.
– Vai tu atceries Ediju Māstersu? – Džūlija apvaicājās.
– Miesnieka mācekli, – Elena atteica, atcerējusies kalsnu, garmatainu puisi ar zilibalti svītrainu miesnieka priekšautu. Pusaudža vecumā Džūlija bija ar viņu satikusies. Jā, cūkgaļu. Mājupceļā no baseina viņa iegriezīsies pasāžas dārgajā gaļas veikalā.
– Pēc manis viņš satikās ar Šerilu no aptiekas, – Džūlija turpināja.
– Ar to baiso meiteni. Patiesībā viņa man laikam šķita baisa tāpēc, ka bija izdūrusi katrā auss ļipiņā pa diviem caurumiem.
– Jā. Tātad pēc tam, kad Edijs mani pameta, es nemitīgi zvanīju viņai uz mājām. Ja viņa atsaucās, es vienkārši sēdēju un klusēju, kamēr viņa nolika klausuli. Viņa skaļi kliedza un lamājās, bet es tikai sēdēju un elpoju. Ne jau elsoju, tikai elpoju, lai viņa zinātu, ka es tur esmu.
– Džūlija Mārgareta Robertsone! – Elena pielēca sēdus, pa pusei izlikdamās un pa pusei neviltoti satriekta. Viņa paskatījās uz savu draudzeni, kura vēl aizvien gulēja, saāķējusi pirkstus un salikusi rokas uz krūtīm. Reiz Džūlija bija skolēnu prezidente augstprātības pilnā meiteņu privātskolā, kuru bija viņas abas. Un viņa bija salaidusi ar prastu miesnieku.
Neatvērdama acis, Džūlija velnišķīgi pasmaidīja.
– Es domāju par tavu vajātāju un pēkšņi to atcerējos, – viņa paskaidroja. – Jau veselu mūžību nebiju par to domājusi.
– Bet tu taču nekad nemēdz tā darīt!
– Zinu, bet, kad viņš mani pameta, biju galīgi satriekta. Nespēju vien beigt domāt par to meiteni, par to, kāpēc viņš bija izvēlējies viņu, nevis mani. Jutos tā, it kā vairs neeksistētu. Zvanot viņai, es nez kāpēc kļuvu reāla. Tā bija īsta apsēstība. Vēlāk es sevi ienīdu un sacīju sev, ka vairs nekad tā nedarīšu, taču nepaguvu ne atjēgties, kad jau atkal uzgriezu viņas numuru.
– Kā tev izdevās apstāties?
– Nezinu. Es laikam vienkārši tiku tam pāri.
Īsu brīdi paklusējusi, Džūlija piebilda:
– Zini ko? Miesnieks Edijs prata brīnišķīgi skūpstīties.
– Vai tad viņam nebija kazbārdiņ? – Elena noprasīja. – Tāda īsti cirtaina? Kaut kas līdzīgs cukurvates pikucim, kas nokarājās no viņa zoda?
– Jā, un vai tu atceries, kā viņš glabāja cigaretes – iestūķētas sporta krekla piedurknē?
– Izskatījās pēc kaut kāda izauguma viņam uz rokas.
– Man tas šķita neizturami seksīgi.
Dažas sekundes klusējušas, abas izplūda bezpalīdzīgos, sēcošos smieklos, kā to mēdz darīt vienīgi senas skolasbiedrenes.
– Tev vajadzētu uzmeklēt Ediju Facebook vietnē, – Elena ieminējās, kad viņas bija beigušas smieties. – Tagad viņam droši vien pieder pašam savs skārnis.
– Ak dievs, tik izmisusi es vēl neesmu, – Džūlija noteica.
– Turklāt es, būdama viena, jūtos pilnīgi laimīga.
Tu melo, mana dārgā draudzene, nodomāja Elena, slepus vērodama Džūlijas ķermeņa valodu: cieši saņemtas rokas, sakniebtas lūpas. Kopš dienas, kad Džūlijas bijušais vīrs viņu bija nomainījis pret labāku, tumšmatainu modeli, bija pagājuši divi gadi.
Pēkšņi Džūlija pacēla galvu.
– Paklau, tu taču neesi vienkārši izdomājusi visu to stāstu par vajātāju, ko? Vai tā ir kaut kāda tevis sacerēta pasaka ar apslēptu vēstījumu par to, ka es esmu jukusi vajātāja, kurai vajadzētu sākt jaunu dzīvi un no jauna satikties ar vīriešiem?
– Ko tu tur runā? – Tomēr Elena lieliski zināja, par ko viņa runā.
– Es atceros, kā tu man reiz stāstīji par to slaveno hipnotizētāju, tavu varoni vai kaut ko tamlīdzīgu, par to puisi, kurš nēsājis purpursarkanu apmetni.
– Tas bija Miltons Ēriksons, – Elena nopūtās. – Augstā debess, tev nu gan ir laba atmiņa!
Citi allaž vērtēja Džūliju pārāk zemu. Tādēļ, ka viņa bija tik skaista, un arī tādēļ, ka viņai piemita četrpadsmitgadīga zēna humora izjūta.
– Tu teici, ka viņš ārstējis klientus ar stāstiem, – Džūlija turpināja.
– Viņš izmantoja terapeitiskas metaforas, – Elena klusi nomurmināja.
– Zini, es esmu ievērojusi… kopš tā laika, kad Viljams mani pameta, tu man visu laiku nevērīgi izmet pa kādam nelielam, motivējošam stāstiņam par cilvēkiem, kuri pārvar šķēršļus un no jauna atrod laimi pēc tam, kad viņiem ir salauzta sirds.
– Es