Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
diviem gadiem, trīs nedēļas pēc tam, kad Džeks bija sācis iet skolā, Patriks paziņoja:
– Manuprāt, viss ir beidzies.
– Kas ir beidzies? – es jautri apvaicājos. Lūk, cik negaidīti tas bija. Man nebija ne jausmas, par ko viņš runā. Par kādu televīzijas seriālu? Par vasaru?
Viņš runāja par mums. Mūsu attiecībām bija pienācis gals.
Sestā nodaļa
Atraidītais vajātājs bieži vien ir izbijis intīmais partneris, kuram piemīt sarežģīta, svārstīga, juceklīga vēlme salīgt mieru un atriebties." ?!! (Par ko atriebties? Ko viņš viņai ir nodarījis?)
Vairs nekādu mikroizteiksmju nebija; ja arī bija, tad viņa tās nepamanīja. Viņas domas izklīda kā sveces dūmi.
Togad divas pirmās jūlija nedēļas bija burvīgas: saulainas ziemas dienas ar zilām debesīm, tik svaigas un kraukšķīgas kā āboli. Šāds laiks bija kā radīts, lai veidotu jaunas attiecības un sabiedriskajā transportā turētos rokās; lai tiem, kam nesen salauzta sirds, gribētos raudāt, un visiem pārējiem – izteiksmīgi saviebties.
Elena krāja atmiņas. Ievērojamas iekāres pilns skūpsts pie Modernās mākslas muzeja, spiežoties pie mūra sienas gluži kā pusaudžiem; brokastis svētdienas rītā, kad viņa bija Patriku sasmīdinājusi tik ļoti, ka pārējie kafejnīcas apmeklētāji bija pagriezušies, lai paskatītos; kāršu spēle nelielā reibumā, kas bija beigusies gultā; atgriešanās no jogas nodarbības, atrodot uz sliekšņa milzīgu ziedu pušķi ar zīmīti "manai meitenei".
Viņi pārstāja ļoti uzmanīties viens otra klātbūtnē.
– Jēziņ, – Patriks noteica, pirmo reizi ieraudzījis, kā Elena notiesā milzīgu bifšteku.
– Vai tad tev nevajadzētu būt kārtīgam katoļu zēnam? – Elena noprasīja.
– Es jau nelietoju Dieva vārdu veltīgi. Es teicu: jēziņ, vai redzēji, ko tā sieviete nupat apēda? Biju domājis, ka satiekos ar hipiju un vegāni, nevis ar asinskāru plēsēju.
– Pasteidzies, citādi apēdīšu arī tavējo.
Saskija uz kādu laiku nozuda.
– Varbūt es esmu viņu aizbiedējusi, – ieminējās Elena, kura vēl aizvien katrā brīvā brīdī nevērīgi pētīja vajātāju psiholoģiju.
– Varbūt! – Patriks laipni un raižpilni papliķēja viņai pa roku gluži kā ārsts, kuram neglābjami slims klients nupat pateicis: "Varbūt es izrādīšos likuma izņēmums."
Elenas domās pamazām sāka kavēties vārdi "es tevi mīlu". Gluži kā dziesmas vārdi, kurus nekādi nevarēja padzīt no prāta. Viņa atcerējās kaut kur, droši vien kādā muļķīgā avīžrakstā, lasījusi, ka sievietei ir liktenīgi pirmajai atzīties mīlestībā. Kaut ko tik muļķīgu, sieviešu dzimumu nonievājošu un māņticīgu viņa vēl nekad nebija dzirdējusi… bet tomēr nekur jau nebija jāsteidzas. Viņi taču satikās tikai sešas nedēļas. Gan jau pienāks arī īstais brīdis.
Elena sāka kavēties atmiņās pie savas līdzšinējās mīlestības pieredzes.
Viņa pirmā bija atzinusies mīlestībā Endijam. Uz mirkli viņš bija izskatījies pārbiedēts, taču tad aši, paklausīgi atzinies, ka arī viņu mīl.
Viņa bija to pateikusi pirmā arī Edvardam, pēc tam, kad bija izdzērusi īpaši gardu zemeņu daikiri. Godīgi sakot, tā tas nemaz nebija domāts. Viņa bija gribējusi sacīt, ka mīl zemeņu daikiri.
Godīgi sakot, ja tā padomā, tad viņa vienmēr bija rīkojusies pirmā! Viņa bija ierakstījusi "es tevi mīlu" arī Džona trīsdesmit astotās dzimšanas dienas apsveikuma kartītē, un tikai pēc četrdesmit divām pazemojuma pilnām dienām viņš beidzot bija atbildējis ar to pašu.
Visādā ziņā varētu būt drošāk, ja Patriks to pateiktu pirmais.
Un tad viņš to izdarīja.
Kādā darba dienā viņš pārnakšņoja pie Elenas un no rīta gandrīz nokavēja agri norunātu tikšanos. Viņš noliecās pār gultu, noskūpstīja Elenu uz vaiga, noteica: "Labi, man jāskrien, mīlu tevi," un aizsteidzās prom.
Viņš to pateica tieši tikpat nevērīgi, kā pa telefonu mēdza sacīt Džekam, ka viņu mīl. Tā nepārprotami bija tikai pārteikšanās.
Pārdomādama to ar daļēju uzjautrinājumu, Elena izdzirdēja, kā augšup pa vītņu kāpnēm nodun viņa soļi. Viņa piecēlās gultā sēdus, un Patriks no jauna parādījās uz sliekšņa.
– Piedod, – viņš aizelsies sacīja, ar rokām cieši ieķēries durvju stenderē. – Tā bija kļūda. Pareizāk sakot, nē, tā nebija kļūda! Es gaidīju īsto brīdi ar mēnessgaismu, varavīksnēm un ko tikai vēl ne, bet tagad esmu visu sabojājis. Muļķis. – Viņš uzsita sev pa pieri.
Tad Patriks pienāca pie gultas, apsēdās Elenai blakus un paskatījās uz viņu tā, kā, šķiet, vēl neviens nekad nebija skatījies, ne mīlētājs, ne draugs. It kā neviens cits nebūtu tā urbies viņā ar skatienu.
Viņš sacīja:
– Es gribētu kaut ko pateikt pavisam skaidri un gaiši.
– Labi. – Elena savilka nopietnu seju.
– Šo komentāru var ierakstīt protokolā. Protams, vajadzības gadījumā esmu gatavs to iesniegt arī rakstiski.
– Skaidrs.
Viņš noklepojās.
– Elena. Es tevi mīlu. Es tevi oficiāli mīlu.
– Es arī tevi mīlu, – Elena sacīja. – Tas ir… oficiāli.
– Skaidrs. Nu, tad labi. Tātad viss ir iznācis ārkārtīgi lieliski.
Viņš pasniedzās, abi nopietni paspieda viens otram roku, it kā nupat būtu noslēguši apmierinošu biznesa darījumu, bet, pirms vēl Elena bija paguvusi atbrīvoties, viņš pievilka viņu sev klāt, noguldīja uz muguras un noskūpstīja. Abi sāka smieties. Tad viņi atkal uzslējās sēdus, muļķīgi sasmaidījās, un tad Patriks paskatījās uz pulksteni.
– Labs ir, tas izklausīsies nelāgi, bet…
– Ej vien.
Vēlreiz noskūpstījis Elenu, viņš izgāja. Viņa no jauna apgūlās, juzdamās kā izmirkusi laimē. Lūk, kādai vajadzēja būt mīlestībai: vienkāršai, mierīgai un jautrai. Pašsaprotamai. Te nebija nekā, ko analizēt. Radās sajūta, ka viņa vēl nekad nebija ne tā mīlējusi, ne arī tikusi mīlēta. Visas pārējās reizes bija tikai neizteiksmīgi realitātes atdarinājumi.
Un ja nu viņa visu mūžu būtu nodzīvojusi, to nemaz nezinādama?
(Un vēl, lai gan tas nebija tik svarīgi, turpmāk viņa varēs atcerēties kaut ko interesantu: viņš šos vārdus bija pateicis pirmais.)
Man nācās atcelt vizīti pie hipnotizētājas, jo darba dēļ biju spiesta braukt uz Melburnu.
Mēģināju atrunāties, taču Triša bija it kā dabūjusi kaut kādu briesmīgu vīrusu, un es biju vienīgā, ar kuru viņu varēja tik ātri aizvietot. Neprecēta sieviete bez bērniem. Kas gan man vēl varēja būt darāms? Tieši tā. Nekas.
Mēs ar Patriku ne reizi nebijām bijuši Melburnā, un tāpēc ielu stūros neslapstījās nekādas atmiņas. Sākumā šķita, ka bijis prātīgi doties šajā braucienā. Apmākušās debesis un nežēlīgie vēji pēc Sidnejas nerimtīgi līksmajiem laika apstākļiem šķita kā atvieglojums.