Hipnotizētājas mīlas stāsts. Laiena Moriartija
Читать онлайн книгу.
Saproti, es… Nu, labi, es vienkārši runāšu skaidri un gaiši.
Viņš ieturēja pauzi un muļķīgi pasmaidīja.
– Mani kāds vajā.
Pirmajā mirklī Elena pat īsti nesaprata, par ko Patriks runā. Radās sajūta, ka viņš izteicies svešvalodā, kuru nu nāksies tulkot.
Mani kāds vajā.
Beidzot viņa pārvaicāja:
– Tevi kāds vajā?
– Viņa nedod man mieru jau trīs gadus. Mana bijusī draudzene. Dažreiz viņa uz kādu laiku nozūd, taču tad atkal uzrodas, lai ar uzviju atgūtu iekavēto.
Elenu pāršalca brīnišķīgs atvieglojums. Nu, kad bija kļuvis skaidrs, ka neviens negrasās viņu pamest, viņa pēkšņi apjauta, cik ļoti viņai patiesībā patika šis vīrietis, cik ļoti viņa cerēja, ka viss izdosies, un ka viņa, krāsojot skropstas, pat bija atļāvusies nodomāt: "Es varētu viņā iemīlēties." Šodien piedzīvotās reibinošās laimes iemesls bija nevis laika apstākļi, biezputra vai ziņas, bet gan šis cilvēks.
Bijusī draudzene vajātāja taču nebija nekas slikts!
Tas pat bija interesanti.
Tomēr, ja tā padomā, tad vajāšana…
Viņa iztēlojās vēstules, kas veidotas no žurnālu un avīžu izgriezumiem. Ar asinīm uz sienām rakstītus vēstījumus. Jukušas pielūdzējas, kas sēž pie slavenību mājām. Varmācīgus bijušos vīrus, kuri nošauj savas sievas.
Bet kurš gan varētu vajāt mērnieku? (Pat tad, ja viņam patiešām bija ļoti glīts zods.)
– Ja tu runā par vajāšanu, ko viņa īsti dara? Vai viņa izturas varmācīgi?
– Nē. – Patriks izskatījās tā, it kā būtu spiests atbildēt uz virkni ārkārtīgi intīmu medicīniska rakstura jautājumu. – Fiziski varmācīga viņa nav bijusi nekad. Šad tad viņa paklaigā. Kļūst nedaudz uzmācīga. Zvana nakts vidū, sūta vēstules, elektronisko pastu, īsziņas, taču lielākoties vienkārši uzturas līdzās. Lai kur es arī dotos, viņa visur ir jau priekšā.
– Tu gribi teikt, ka viņa tev seko?
– Jā. Visur.
– Augstā debess, tas noteikti ir šausmīgi! – Elena atkal runāja kā pusmūža dāma. – Vai esi vērsies policijā?
Viņš saviebās, it kā būtu atcerējies kaut ko nepatīkamu.
– Jā. Vienreiz. Es runāju ar kādu policijas virsnieci. Nezinu vai viņa… nu, viņa pateica visu, ko vajadzēja, taču es jutos kā idiots, kā gļēvulis. Viņa man ieteica rakstīt vajāšanas gadījumu uzskaiti, visu atzīmēt, un to es esmu darījis. Viņa sacīja, ka es varot vērsties tiesā un pieprasīt, lai viņai aizliedz man tuvoties, un es jau nodomāju, ka varētu tā izdarīt, bet, kad pavēstīju savai bijušajai draudzenei, ka esmu bijis policijā, viņa pateica: ja es turpināšot tā darīt, viņa paziņos policijai, ka es esmu vajājis viņu, ka esmu viņai iesitis – nu, saproti, es esmu vīrietis, un kuram tad viņi noticēs? Protams, viņai. Un tāpēc es tūlīt atkāpos. Atliek vienīgi cerēt, ka reiz viņa mitēsies. Tā tas turpinās vairākus gadus. Neticami, ka jau pagājis tik ilgs laiks.
– Tas noteikti ir… – Elena grasījās sacīt "biedējoši", tomēr tas varēja viņu aizskart; viņa bija pārliecināta, ka vīrieša lepnums ir trausls kā olas čaumala. Tāpēc viņa izvēlējās vārdu "satraucoši", īsti nespēdama apvaldīt prieku, kas bija ieskanējies viņas balsī.
– Sākumā es par to tiešām ļoti uztraucos, – viņš atsāka, – taču nu savā ziņā esmu samierinājies. Tā nu manā dzīvē reiz ir gadījies, tomēr man ir ļoti grūti uzsākt jaunas attiecības. Dažas sievietes gluži vienkārši nobīstas. Dažas sākumā apgalvo, ka par to nemaz neliekas ne zinis, taču pēc tam vairs nevar izturēt.
– Es varu to izturēt, – Elena steigšus paziņoja, it kā būtu atnākusi uz darba interviju un censtos pierādīt, ka spēj uzņemties šādu izaicinājumu. Dzirdot par bijušo draudzeņu vājībām, viņā allaž modās sacensības gars un vēlme pierādīt, ka viņa ir labāka par šīm sievietēm.
Apjukusi viņa iemalkoja vīnu. Viņa nupat bija atklājusi savas kārtis. Būtībā viņa bija atzinusies, ka grib uzsākt attiecības ar šo vīrieti.
Viņa sarauca pieri un ielūkojās savā glāzē, it kā grasītos izteikt kādu nievājošu piezīmi par vīna kvalitāti, un, beidzot pacēlusi galvu, ieraudzīja, ka Patriks smaida. Tas bija plats, neviltota prieka pilns smaids, no kura viņa acu kaktiņos bija ievilkušās krunciņas. Viņš pasniedzās pāri galdam un saņēma viņas roku.
– Es ceru, ka tu to varēsi, – viņš sacīja. – Jo man ir patiešām laba sajūta. Es domāju – par mums. Par mūsu iespēju.
– Par mūsu iespēju, – Elena atkārtoja, izbaudīdama gan šos vārdus, gan viņa pieskārienu. Tās visas bija pilnīgas muļķības, ka trīsdesmit gadu vecumā cilvēks kļūst bezjūtīgs un pārsātināts. No Patrika pieskāriena viņas asinsritē bija sākuši šaudīties endorfīni. Viņa zināja visu gan par mīlestības zinātnisko izskaidrojumu, gan par to, ka viņas smadzenēs šobrīd sākušas kūsāt "mīlestības ķimikālijas" (norepinefrīns, serotonīns un dopamīns), tomēr tas nenozīmēja, ka viņa nebija tikpat uzņēmīga kā jebkurš cits.
Tātad nu viņi bija atklājuši visas savas kārtis.
– Kāpēc tu man to pateici tieši šovakar? – Elena noprasīja. Viņa īkšķis maigi vilka apļus viņas plaukstā. Vāru, vāru putriņu, pieci milti katlā. – Par savu vajātāju?
Īkšķis apstājās.
– Es viņu ieraudzīju, – viņš paskaidroja.
– Tu viņu ieraudzīji! – Elenas skatiens sāka šaudīties pa restorānu. – Tu gribi teikt… šeit?
– Viņa sēdēja pie galda līdzās logam. – Viņš ar zodu norādīja pāri Elenas plecam. Viņa grasījās pagriezties, lai paskatītos, taču Patriks iebilda: – Neuztraucies, viņa jau ir prom.
– Ko viņa te darīja? Vienkārši… mūs novēroja?
Elena juta, ka viņas sirds sāk pukstēt straujāk. Viņa īsti nesaprata, ko jūt: bailes vai varbūt nelielu satraukumu.
– Viņa kaut ko rakstīja savā mobilajā telefonā, – Patriks gurdi sacīja.
– Sūtīja tev īsziņu?
– Iespējams. Mans mobilais telefons ir izslēgts.
– Vai tu gribi paskatīties, ko viņa tev uzrakstījusi? – Elena vēlējās redzēt šo īsziņu.
– Ne pārāk, – Patriks atteica. – Patiesībā itin nemaz.
– Kad viņa aizgāja? – Ja vien Elena to būtu zinājusi jau agrāk, viņa būtu varējusi šo sievieti aplūkot.
– Kad piecēlos, lai aizietu uz tualeti, viņa man sekoja. Gaitenī mēs nedaudz parunājāmies. Tāpēc jau es tā aizkavējos. Viņa teica, ka grasās iet prom, un, paldies dievam, tā arī izdarīja.
Tātad viņa noteikti bija pagājusi tieši garām Elenai! Elena pūlējās atcerēties kādu sievieti, kas būtu pasoļojusi viņai garām, taču veltīgi. Droši vien tas bija noticis tobrīd, kad viņa nodevās pašhipnozei. Nolādēts.
– Ko viņa teica?
– Viņa vienmēr nožēlojami izliekas, ka mēs esam nejauši satikušies. Varētu domāt, ka viņai būtu jāizskatās pēc trakas bezpajumtnieces, teiksim, ar izspūrušiem matiem, taču