Dziļie ūdeņi. Džeina Ena Krenca
Читать онлайн книгу.
gudra sieviete, toties tādi kā Flemings prata ļoti, ļoti labi maskēties. Maskēšanās bija viņu lielākais talants, un viņi to bija noslīpējuši līdz pēdējam sīkumam, jo no tā bija atkarīga viņu dzīve. Ja nu reiz gaismā netīšām nāca paštīksmē iegrimuša manipulatora īstā daba, tad ikviena saprātīga cilvēka loģiska reakcija būtu nokaut šo briesmoni.
Fleminga pagātnē nekas neliecināja, ka viņš būtu ierindojams bīstamu sociopātu kategorijā, tomēr tas vēl nenozīmēja, ka savā laikā viņš nav nodarījis pietiekami daudz ļauna. Viņš veikli izmantoja Medlinas sēras, brīdi, kad viņas dabiskā spēja pasargāt sevi bija viszemākā. Tomēr beigu beigās viņas personīgais ugunsmūris bija nostrādājis. Viņa paaicināja ziņnesi un lūdza, lai tas dodas izlūkos. Ziņneša atnestās vēstis nebija labas.
Karotāju valdniece bija apsvilinājusies, tomēr apdegumi nešķita smagi.
Par vienu gan viņai bija taisnība – pielūdzēju izpēte viņai bija gluži ierasta lieta, veikta jau kopš laikiem, kad Medlina absolvēja vidusskolu.
Džeks norija vēl vienu viskija malku un sāka prātot par īpašumu Mucinieku salā. Tas bija tikai normāli, ja ekscentriskais īpašuma uzraugs vēlējās pārrunāt ar Medlinu vecās viesnīciņas nākotni un savas darba izredzes. Iespējams, ka viņš pat uzstāja, lai saruna notiktu zem četrām acīm.
Tomēr likās, ka viss, kas saistījās ar "Rītausmas ragu", bija gluži kā miglā tīts. Vaicāta par viesnīcu, Īdita Čeisa nekad nebija atbildējusi. Viņas mazmeita izturējās tikpat noslēpumaini.
Tīmeklī pieejamā informācija par viesnīciņu bija visai skopa. Tai bija grūti laiki, kad Īdita nolēma to iegādāties, un problēmas nebeidzās arī tad, kad viņa centās to pārveidot par ziemeļrietumu piekrastes atpūtas pērli. Medlinas vecāki savulaik bija gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumā, un Īdita bija uzņēmusies rūpes par savu piecus gadus veco mazmeitu.
Drīz viesnīca "Rītausmas rags" sāka nest augļus. Tomēr kaut kāda iemesla dēļ Īdita pirms astoņpadsmit gadiem to bija slēgusi un nolīgusi pārvaldnieku, kas pieskatītu īpašumu, bet pati un Medlina pārvākusies uz Svētupi, lai vairs nekad neatgrieztos Mucinieku salā.
Toties tagad, kad bija aizritējuši tik daudzi gadi, Medlina piekrita mērot tālo ceļu uz Sanhuana salām, lai apspriestu īpašuma nākotni nevis ar nekustamo īpašumu aģentu vai attīstītāju, bet pieskatītāju.
Džeks ļāva jautājumiem kūsāt prātā un malkoja viskiju. Kad glāze bija tukša, viņš devās uz virtuvi un ieslēdza plīti. Atvēris ledusskapi, viņš apsvēra izvēles iespējas. Viņam patika gatavot. Tas atslābināja. Tomēr kaut ko vārīt tikai sev nebija visai iedvesmojoši. Dalīšanās naksnīgā maltītē ar otru cilvēku bija viens no tiem rituāliem, kā pietrūka dzīves posmos, kad viņam nebija draudzenes. Nu labi, viņam pietrūka arī seksa.
Kopš katastrofas Kalifornijā attiecības ar sievietēm diemžēl bija retums. Pat tās nedaudzās, kuras viņam bija izdevies uzsākt, ātri vien beidzās.
No ledusskapja Džeks izņēma fetas siera gabalu, pāris sīpolu, zaļās olīvas un aizvēra ledusskapja durvis. Plauktā bija konservētu tomātu kārba. Viņš izsautēja katliņā sīpolus, pievienoja tomātus, nedaudz baltvīna un visbeidzot mazliet sāls un romiešu ķimenes.
Kamēr tomātu masa karsējās uz plīts, viņš cepamā trauka dibenā ielika vairākas fetas šķēles un uzbēra virsū zaļās olīvas. Uzlējis sieram un olīvām tomātu masu, viņš ielika trauku cepeškrāsnī.
Nākamās divdesmit minūtes viņš pavadīja pie datora, pārskatot abu uzņēmuma darbinieku iesūtītās atskaites, tad atgriezās virtuvē, izņēma no ledusskapja pāris olu un vienu pēc otras iesita burbuļojošajā masā. Pārklājis traukam alumīnija foliju, viņš to uz astoņām minūtēm atkal ielika cepeškrāsnī.
Kad olas bija izcepušās, Džeks izņēma trauku no krāsns un nolika uz letes atdzist, ielēja glāzē sarkanvīnu un gremdējās atmiņās par visu, ko pēcpusdienā bija sacījis Medlinai.
Apgalvojot, ka nevēlas būt ziņnesis, Džeks nebija melojis, jo patiešām negribēja vākt informāciju par viņas pielūdzējiem. Šādam darbiņam viņa varētu nolīgt kādu citu. Tāda informācijas vākšana Džeka gadījumā bija nopietns interešu konflikts, jo viņam ļoti patika Medlina Čeisa.
Džeks iemalkoja vīnu, paņēma tomātu un fetas sacepumu un nolika uz virtuves galda. Lai nejustos vientuļš, viņš ieslēdza ziņu kanālu, baudīja vakariņas un gremdējās domās par Medlinu.
"Jāļauj viņai atkopties ne tikai no trieciena, ko sagādājusi vecmāmiņas nāve, bet arī no attiecībām ar Flemingu. Medlina allaž bijusi piesardzīga, uzsākot attiecības, bet tagad viņa būs vēl piesardzīgāka. Steidzināt viņu nebūtu labākā stratēģija. Interesanti, ko Medlina nolīgs, lai izpētītu manu pagātni," Džeks prātoja. "Protams, ja vien izdosies pārliecināt viņu uzsākt attiecības."
Patiesībā viņam nebija pamata uztraukties. Viena no viņa nodarbošanās priekšrocībām bija māka nobēdzināt savus noslēpumus.
Piektā nodaļa
Toms Lomekss mira. Asiņu un smadzeņu masas sajaukums, kas plūda no šausmīgā ievainojuma galvā, sūcās nodilušajā paklājā. Viņa kalsnais, stiegrainais augums gulēja pie viesnīcas "Rītausmas rags" vestibila lielajām kāpnēm, kas reiz bijušas ļoti greznas.
Viņš pavērsa pret Medlinu blāvi zilās acis, ko bija aizmiglojis šoks un asiņu zudums.
– Medij? Tā esi tu?
– Jā, Tom. Kritiens bijis nelāgs. Guli un nekusties.
– Man neizdevās, Medij. Piedod. Īdita lūdza, lai es tevi pasargāju. Es esmu viņu pievīlis.
– Viss kārtībā, Tom, – Medlina sacīja, piespiedusi asinīm piemirkušo šalli nelāgajai brūcei Toma galvā. – Es zvanu ārkārtas palīdzības dienestam. Viņi drīz būs klāt.
– Par vēlu, – Toms izdvesa un ar piepūli pastiepa izdēdējušo, gadu desmitus smagajā darbā savītušo un rētaino roku. – Par vēlu.
Ārkārtas izsaukuma dienesta operators vaicāja:
– Kāds ir negadījuma raksturs?
– Es esmu viesnīcā "Rītausmas rags", – Medlina atbildēja ierastajā valdonīgajā vadītājas tonī. – Negadījums ar viesnīcas uzraugu Tomu Lomeksu. Viņš smagi savainojies kritiena laikā. Nekavējoties nepieciešama mediķu palīdzība.
– Brigāde jau dodas ceļā, – operators atbildēja. – Vai ir asiņošana?
– Jā.
– Uzspiediet brūcei, lai apturētu asiņošanu.
Medlina pavērās uz asinīm piemirkušo šalli, ko bija piespiedusi Toma galvai.
– Kā jūs domājat, ko tad es daru? – viņa attrauca. – Sūtiet kādu šurp! Un nekavējoties!
Viņa nometa telefonu uz grīdas, lai piespiestu šalli ciešāk. Toma skatiens bija stings, un viņa saprata, ka dzīvības spēks pamazām pamet veco vīru.
– Portfelis, – viņš nočukstēja.
Tas bija kārtējais trieciens.
– Tom, kas noticis ar portfeli?
– Man neizdevās, – Toms izdvesa un aizvēra acis. – Saullēkts. Tev vienmēr patika mani saullēkti.
– Tom, lūdzu, stāsti, kas noticis ar portfeli!
Bet vecais vīrs vairs nespēja parunāt. Viņš iegārdzās, un tad iestājās nāves klusums.
Medlina atskārta, ka no brūces vairs