Stiprāks par zobenu. Džefrijs Ārčers
Читать онлайн книгу.
un atvēra acis. Nekas nenotika. Visapkārt valdīja spocīgs klusums, kas vienmēr liecināja par neveiksmi. Viņš nolieca galvu un noskaitīja lūgšanu Dievam, kuram neticēja. Nākamajā mirklī nogranda tik spēcīgs sprādziens, ka viņš atsitās pret kajītes sienu gluži kā lapa vējā. Viņš pietrausās kājās un pasmaidīja. Atskanēja kliedzieni. ”Interesanti, cik augšējā klāja pasažieru ir izdzīvojuši?”
HARIJS UN EMMA
Pirmā nodaļa
– Viņas Karaliskā Augstība, – Harijs norūca, pamodies no miega. Pēkšņi viņš pielēca sēdus, ieslēdza naktslampu, izslīdēja no gultas, piesteidzās pie vāzes ar lilijām un vēlreiz izlasīja Karalienes Mātes sūtīto zīmīti. ”Paldies par neaizmirstamo dienu Bristolē. Ceru, ka manām otrajām mājām būs veiksmīgs pirmais brauciens.” Sekoja paraksts: ”Viņas Majestāte Karaliene Elizabete Karaliene Māte.” – Tik acīmredzama kļūda! – Harijs izdvesa. – Kā es to neievēroju uzreiz? – Viņš paķēra rītasvārkus un ieslēdza kajītes apgaismojumu.
– Vai jau ir jāceļas? – miegainā balsī jautāja Emma.
– Jā, – attrauca Harijs. – Mums ir problēma. Emma piemiegtām acīm palūkojās pulkstenī.
– Vēl nemaz nav trīs naktī, – viņa iebilda, raudzīdamās uz vīru, kurš uzmanīgi pētīja lilijas. – Kāda problēma?
– ”Viņas Karaliskā Augstība” nav Karalienes Mātes tituls.
– Visi to zina, – Emma pusmiegā novilka.
– Izņemot to personu, kurš atsūtījis puķes. Kā var nezināt, ka pareizais tituls ir ”Viņas Majestāte”? Par Karalisko Augstību dēvētu princesi.
Emma negribīgi piecēlās no gultas, nostājās blakus vīram un pati izlasīja zīmīti.
– Nekavējoties ataicini kapteini, – Harijs mudināja. – Mums jānoskaidro, kas atrodas vāzē, – viņš piebilda un notupās uz ceļgaliem.
– Visticamāk, ka ūdens, – attrauca Emma, pastiepusi roku.
Harijs satvēra viņu aiz delnas locītavas.
– Esi uzmanīgāka, dārgā. Šī vāze ir pārāk liela kaut kam tik delikātam kā ducis liliju. Ataicini kapteini! – viņš atkārtoja daudz nepacietīgākā tonī.
– Varbūt florists kļūdījies.
– Cerēsim, – Harijs noteica un soļoja uz durvju pusi. – Taču riskēt mēs nedrīkstam.
– Kurp tu dosies? – jautāja Emma, pacēlusi tālruņa klausuli.
– Es pamodināšu Džailsu. Viņam ir lielāka pieredze ar bumbām nekā man, jo divus gadus spridzināja uzbrūkošos vāciešus.
Koridorā Harija skatienu piesaistīja vecāks kungs, kas nozuda lielo kāpņu virzienā un kustējās krietni straujāk, nekā spētu padzīvojis vīrietis. Harijs pieklauvēja pie Džailsa kajītes durvīm, taču vajadzēja stipri uzsist ar dūri, lai otrā pusē atskanētu miegaina balss:
– Kas tur ir?
– Harijs.
Tas tika pateikts tik satrauktā tonī, ka Džailss nekavējoties izlēca no gultas un atvēra durvis.
– Kas noticis?
– Nāc līdzi, – Harijs sacīja bez tālākiem paskaidrojumiem.
Džailss uzmeta rītasvārkus un sekoja svainim pa koridoru uz lielo kajīti.
– Labrīt, māsiņ, – viņš sacīja Emmai.
Harijs pasniedza viņam zīmīti un piebilda:
– Viņas Karaliskā Augstība.
– Skaidrs. – Džailss nopētīja papīra lapiņu. – Karaliene Māte šos ziedus noteikti nav sūtījusi. Kurš tad? – Viņš noliecās un kārtīgi apskatīja vāzi. – Te varētu paslēpt diezgan daudz sprāgstvielu.
– Vai dažas pintes ūdens, – attrauca Emma. – Vai esat pārliecināti, ka neceļat viltus trauksmi?
– Ja vāzē ir ūdens, kāpēc puķes joprojām vīst? – pajautāja Džailss. Tobrīd pie durvīm pieklauvēja, un nākamajā mirklī kajītē ienāca kapteinis Tērnbuls.
– Vēlējāties mani redzēt, priekšsēdētājas kundze? – Emma iesāka skaidrot, kāpēc viņas vīrs un brālis tup uz ceļgaliem, bet kapteinis viņu pārtrauca: – Uz klāja ir četri Britu Īpašā aviācijas dienesta virsnieki. Viens no viņiem noteikti varēs atbildēt uz visiem Kliftona kunga jautājumiem.
– Acīmredzot viņu klātbūtne uz klāja nav nejauša, – Džailss secināja. – Es neticu, ka viņi vienlaikus nolēma pavadīt atvaļinājumu Ņujorkā.
– Šos kungus uzaicināja valdības sekretārs, – atbildēja kapteinis. – Taču sers Elans Redmeins apgalvoja, ka tas ir tikai piesardzības solis.
– Kā vienmēr, šis cilvēks zina kaut ko tādu, ko mēs nezinām, – norūca Harijs.
– Tad ir pienācis laiks noskaidrot, kas tas ir.
Kapteinis izgāja koridorā un aizsteidzās, apstādamies tikai pie simt deviņpadsmitās kajītes. Pulkvedis Skots-Hokinss atsaucās klauvējienam daudz ātrāk nekā Džailss pirms dažām minūtēm.
– Vai jūsu komandā ir sapieris?
– Seržants Robertss. Viņš Palestīnā dienēja sapieru vienībā.
– Viņam tūdaļ jāierodas valdes priekšsēdētājas apartamentos.
Pulkvedis netērēja laiku jautājumam par iemesliem un aizskrēja uz lielo kāpņu pusi, kur sastapās ar kapteini Hārtliju.
– Es tikko redzēju Līemu Dohertiju izejam no pirmās klases klāja atpūtas istabas.
– Vai esat pārliecināts?
– Jā. Iegāja kā pērs, pēc divdesmit minūtēm iznāca kā Līems Dohertijs un aizsoļoja uz otro klasi.
– Tad viss ir skaidrs, – noteica Skots-Hopkinss, steigdamies lejup pa kāpnēm. Hārtlijs turējās viņam nopakaļ. – Kurā kajītē ir Robertss?
– Septiņsimt četrdesmit otrajā, – atbildēja Hārtlijs. Tobrīd abi pārlēca sarkanajai ķēdei un nonāca šaurākā gaitenī. Drīz viņi nokļuva uz septītā klāja, kur no ēnām parādījās kaprālis Krenns.
– Vai pēdējās minūtēs garām nav paskrējis Dohertijs?
– Nolādēts! – izgrūda Krenns. – Es jau nojautu, ka esmu šo tipu redzējis Folsrodā! Viņš iegāja septiņsimt sestajā kajītē.
– Hārtlij, – pulkvedis izrīkoja, steigdamies tālāk, – jūs ar Krennu uzraugiet Dohertiju. Kajīti viņš atstāt nedrīkst. Ja mēģina, arestējiet viņu! – Pulkvedis pieklauvēja pie septiņsimt četrdesmit otrās kajītes durvīm.
Seržants Robertss uzreiz atvēra durvis un sveicināja Skotu-Hopkinsu:
– Labrīt, ser! – Tonis likās tik ikdienišķs, it kā tiešais komandieris, ģērbies pidžamā, regulāri viņu modinātu nakts vidū.
– Paķer instrumentus, Roberts, un seko man! Nekavējoties! – Pulkvedis jau pagriezās iešanai.
Robertss viņu panāca, kad pulkvedis jau bija pieveicis trīs kāpņu posmus. Pa ceļam līdz valdes priekšsēdētājas apartamentiem viņš noskaidroja, kas būs jādara, un uzreiz varēja stāties pie darba, vispirms uzmanīgi